Mario Pjūzo - Krusttēvs

— Krusttēv,— viņš lūdza,— paliec tepat un palīdzi man sagaidīt nāvi. Kas zina, ja Viņš redzēs tevi man blakus, varbūt viņš nobīsies un atstās mani mierā. Vai varbūt tu vari aizlikt kādu vārdiņu, izmantot savu ietekmi, ko?— Mirējs pamirkšķi­nāja ar aci, itin kā zobotos par Donu, un šobrīd vairs nerunāja gluži nopietni.— Jūs tak galu galā esat tikpat kā viena miesa!— Tad, baidīdamies, vai nebūs apvainojis Donu, viņš cieši ieķērās tam rokā.— Paliec pie manis un ļauj man turēt tavu roku! Mēs to zelli pārspēsim viltībā tāpat, kā pārspējām visus citus. Krusttēv, nepievil mani!

Dons pamāja, lai pārējie iziet no istabas. Viņi paklausīja. Tad viņš saņēma izdēdējušo Dženko Abandando roku abās savās spēcīgajās plaukstās. Rāmi un saudzīgi mierinādams draugu, viņš kopā atrto gaidīja nāves ierašanos. It kā Dons patiešām spētu izraut Dženko Abandando no šīs visnelietīgākās noziedznieces nagiem.

Par savas kāzu dienas noslēgumu Konija Korleone neva­rēja žēloties. Līgavas varenā dāvanu maka iedvesmots — tajā bija ap divdesmittūkstoš dolāru — Karlo Riči veica savus jaunā vīra pienākumus kvēli un lietpratīgi. Jāteic gan, ka no savas jaunavības līgava šķīrās daudz labprātāk nekā vēlāk no sava maka. Lai tiktu pie tā, Karlo bija spiests nozilināt viņai aci.Lūsija Mančīni sēdēja mājās un gaidīja Sanija Korleones zvanu, nešaubīgi ticēdama, ka viņš piezvanīs un gribēs tikties ar viņu. Beidzot Lūsija pati piezvanīja uz Sanija māju un, izdzirdusi atsaucamies sievietes balsi, nolika klausuli. Viņa pat nenojauta, ka gandrīz ikviens no kāzu viesiem pamanījis viņas un Sanija liktenīgo pusstundas prombūtni un jau izplatījušās valodas, ka Sanijs Korleone atradis sev jaunu upuri. Iedomājie­ties, apstrādājis līgavas māsu pats savas miesīgās māsas kāzās!Amerigo Bonaseru mocīja briesmīgi murgi. Sapnī viņš redzēja Donu Korleoni, ģērbušos kombinezonā, naga cepuri galvā un melniem pirkstaiņiem rokās; izkrāvis veselu rindu ložu caururbtus līķus viņa apbērēšanas kantora priekšā, Dons uzsauca: «Iegaumē, Amerigo, nevienam ne vārda, un apglabā viņus labi ātri!» Bonasera miegā tik ilgi un skaļi vaidēja, ka sieva viņu sapurināja un uzmodināja.— Nu, kas tu esi par cilvēku,— viņa pukojās,— tikko no kāzām un jau kaujas ar murgiem!Keju Edamsu Polijs Gato un Klemenca aizveda līdz Ņujorkas viesnīcai. Lielo, lepno automašīnu vadīja Gato. Klemenca sēdēja aizmugurē un Keja priekšējā sēdeklī blakus Polijam. Abi pavadoņi viņai likās savdabīgas eksotikas iemie­sojumi. Viņi runāja, kā filmās mēdz runāt Bruklinas varoņi, un izturējās pret Keju ar pārspīlētu bruņnieciskumu. Braucot visi trīs nepiespiesti sarunājās, un Keja jutās pārsteigta, ka abi vīri par Maiklu runā ar neviltotām simpātijām un cieņu. No Maikla teiktā viņai bija radies iespaids, ka viņš tēva pasaulē ir svešinieks. Bet tagad Klemenca savā dobjajā rīkles balsī viņai pārliecinoši stāstīja, ka «vecais» uzskatot Maiku par savu labāko dēlu un domājot, ka viņš noteikti pārņems Ģimenes biznesu.

— Kas tas ir par biznesu?— Keja ar nepārspējamu dabis­kumu apvaicājās.

Polijs Gato, turēdams stūri, pameta uz viņu ašu skatienu. Klemenca no aizmugures ar izbrīnu balsī teica:— Vai tad Maiks jums nav stāstījis? Mistera Korleones pārziņā ir itāliešu olīveļļas imports Amerikā, un tur viņš ir pats galvenais. Tagad, kad karš beidzies, šis veikals varētu kļūt īsti ienesīgs. Tāds gudrs puika kā Maiks viņam lieliski noderētu.Pie viesnīcas Klemenca izkāpa un pavadīja Keju līdz pat reģistratora galdam. Kad viņa gribēja iebilst, druknais vīrs tikai noteica:—Boss lika man gādāt, lai jūs nokļūtu galā pilnīgā drošībā. Man tas jāizdara.Kad Keja paņēma atslēgu, viņš to pavadīja līdz liftam un pagaidīja, kamēr atveras durvis. Iegājusi liftā, viņa uzsmaidīja Klemencam un pamāja ar roku, un nobrīnījās par viņa sirsnīgo atbildes smaidu. Par laimi, Keja neredzēja, ka Klemenca atgriezās pie dežurējošā ierēdņa un apjautājās:— Ar kādu vārdu šī meitene ir piereģistrējusies?

Ierēdnis veltīja Klemencam ledainu skatienu. Klemenca aizripināja pāri galdam pie viņa mazo, zaļo papīra lodīti, ko bija turējis rokā, un ierēdnis, to satvēris, tūdaļ atbildēja: — Maikls Korleone ar kundzi.

Atgriezies pie mašīnas, Klemenca iekāpa blakus Polijam, kurš piezīmēja:— Forša lellīte.

— Maikls guļ ar viņu,— Klemenca norūca. Ja vien abi nav jau pa īstam precējušies, viņš sevī nodomāja.— Rīt piebrauc man pakaļ no paša rīta,— viņš paziņoja Polijam Gato.— Heigenam ir priekš mums viens darbiņš, kas jāizdara bez kavēšanās.

Vēlu svētdienas vakarā Toms Heigens atvadīdamies noskūpstīja sievu un devās uz lidostu. īpašs dokuments, kas bija saņemts kā dāvana no kāda pateicīga Pentagona štāba ģenerāļa, garantēja viņam drošu iekļūšanu Losandželosas lidmašīnā.

Par spīti daudzajām rūpēm, aizvadīto dienu Toms varēja saukt par veiksmīgu. Iepriekšējā naktī pulksten trijos bija miris Dženko Abandando, un Dons Korleone, atgriezies no slimnīcas, bija pavēstījis Heigenam, ka tagad viņš tiek oficiāli iecelts par jauno Ģimenes consigliori. Tas nozīmēja, ka Heigens katrā ziņā kļūs ļoti bagāts, nemaz jau nerunājot par varu, kādu deva šis postenis.

Dons bija lauzis senu, stingri iedibinātu tradīciju. Consiglori amatu vienmēr pildīja simtprocentīgs sicīlietis, un tas apstāklis, ka Heigens bija uzaudzis kā Dona ģimenes loceklis, neko nemainīja. Te visu noteica asinis. Consigliori augsto posteni drīkstēja uzticēt vienīgi sicīlietim, kura asinīs jau kopš dzimšanas valda omerta — klusēšanas likums.

Starp Ģimenes galvu Donu Korleoni, kurš deva pavēles un noteica rīcības politiku, un cilvēkiem, kuri Dona pavēles izpildīja, bija vēl trīs starpslāņi —«buferi». Tādējādi nekāda izmeklēšana nevarēja novest līdz virsotnēm. Tas būtu iespē­jams vienīgi tajā gadījumā, ja consiglori izrādītos nodevējs. Tās dienas rītā Dons Korleone sīki izstāstīja, kas darāms ar abiem puišiem, kuri bija piekāvuši Amerigo Bonaseras meitu. Bet šos norādījumus viņš deva tikai Heigenam vienam, bez lieciniekiem. Vēlāk Heigens — arī slepenībā un bez liecinie­kiem — lietu nodeva Klemencas ziņā. Klemenca savukārt uzdeva Polijam Gato gādāt par rīkojuma izpildi. Polija pienā­kums tagad bija atrast vajadzīgos vīrus un izdarīt visu līdz galam. Polijs Gato un viņa vīri nezināja, kāpēc veicams tieši šāds uzdevums un kurš sākotnēji devis pavēli. Tikai tad, ja katrs ķēdes loceklis izrādītos nodevējs, izmeklēšana varētu nonākt līdz Donam, un, lai gan tas nekad nebija noticis, šāda iespēja vienmēr pastāvēja. Tādēļ šai iespējai bija zināms arī drošs pretlīdzeklis. Vajadzēja pazust tikai vienam ķēdes loceklim.

Consigliori amats nozīmēja tieši to, ko pats vārds. Tas bija Dona padomdevējs, Dona labā roka, viņa otras smadzenes. Consigliori bija arī Dona tuvākais biedrs un draugs. Atbildī­gos braucienos tieši viņš vadīja Dona mašīnu, sēdēs un apspriedēs sagādāja un pienesa Donam atspirdzinājumus, kafiju, sviestmaizes, cigārus. Consigliori zināja visu vai gan­drīz visu, ko zināja Dons, pazina katru varas aparāta skrūvīti. Viņš bija vienīgais cilvēks pasaulē, kurš spētu sagraut Dona valstību. Bet neviena no Amerikā dzīvojošajām spēcīgajām sicīliešu ģimenēm savas dzimtas vēsturē neatcerējās gadījumu, kad consigliori būtu nodevis savu Donu. Tādai rīcībai nebija nākotnes. Un ikviens consiglori zināja—ja viņš saglabās uzticību, viņu gaida bagātība, vara un cieņa. Ja gadīsies nelaime, viņa sieva un bērni tiks nodrošināti un aprūpēti tieši tāpat kā tad, ja viņš būtu dzīvs vai atrastos brīvībā. Ja saglabās uzticību.