Mario Pjūzo - Krusttēvs

Konija Korleone viegli atrada jaunu vīru; patiesībā nepa­gāja pat ierastais pieklājības gads, kad viņas gultu jau sildīja jauns, simpātisks puisis, kurš bija atnācis pie Korleones Ģimenes strādāt par sekretāru. Viņš bija uzticamas itāliešu ģimenes atvase, tomēr beidzis labāko Amerikas komercijas koledžu. Jaunā cilvēka laulības ar Dona māsu neapšaubāmi nodrošināja viņa nākotni.

Keja Edamsa Korleone bija iepriecinājusi tuviniekus, pārie­dama katoļticībā. Protams, arī abi dēli tika audzināti kā katoļi — atbilstoši paražai. Pats Maikls par šo pārmaiņu īpaši nepriecājās. Viņam labāk būtu paticis, ja bērni augtu par protestantiem,— tas bija amerikāniskāk.

Pašai par pārsteigumu Kejai iepatikās dzīve Nevadā. Viņai ļoti patika turienes daba, spilgti sarkanie klinšakmens kalni un kanjoni, svelmainie tuksnešu klajumi, ezeri, kas negaidot pavērās skatienam un sniedza svētīgo valgmi, un pat tveice. Abi Kejas puisēni labprāt jādelēja ar saviem ponijiem. Miesas­sargu vietā Kejai bija īsti kalpotāji. Un arī Maikla dzīve šķita ievirzījusies krietni labvēlīgākā gultnē. Viņam piederēja celt­niecības firma, viņš bija iesaistījies biznesmeņu klubos un pilsoņu komitejās; viņš spēlēja zināmu lomu Nevadās politis­kajā dzīvē, tomēr atklāti arēnā neparādīdamies. Šeit bija laba dzīve. Keja jutās laimīga, ka viņi pavisam aiziet no savas Ņujorkas mītnes un ka Lasvegasa turpmāk būs viņu pastāvīgā dzīvesvieta. Ņujorkā viņa atgriezās ar lielu nepatiku. Šajā pēdējā mēnesī, kuru viņi pavadīja Longbīčā, Keja pasteidzās pēc iespējas ašāk un lietpratīgāk sakravāt un pārsūtīt mantas un aizbraukšanas dienā gaidīja mašīnu ar tādu nepacietību, kā slimnieki gaida izrakstīšanos no slimnīcas.Šajā pēdējā dienā Keja Edamsa Korleone pamodās jau rītausmā. Ārā, alejā, viņa dzirdēja kravas mašīnu rūkoņu. Šīm mašīnām vajadzēja aizvest no visiem namiem mēbeles. Pēcpus­dienā Korleones Ģimene kopā ar Korleones māti lidos atpakaļ uz Lasvegasu.Kad Keja iznāca no vannasistabas, Maikls, atbalstījies uz spilvena, smēķēja cigareti.

— Kāda velna pēc tev jāiet uz baznīcu katru rītu?— viņš noprasīja.— Par svētdienām es neko nesaku, bet kāpēc tas jādara visu nedēļu? Tu esi tikpat nelabojama kā mana māte.— Pastiepis tumsā roku, viņš iededza naktslampiņu.

Keja apsēdās uz gultas malas, lai uzvilktu zeķes.— Pats zini, cik katoļi stingri,— viņa atteica.— Viņi uz to raugās nopietnāk.

Maikls pasniedzies aizskāra viņas silto ādu virs neilona zeķes augšmalas.— Nevajag,— Keja atraidīja,— man šorīt jā­saņem svētā komūnija.

Maikls necentās sievu aizkavēt, kad viņa piecēlās no gultas. Viegli smaidīdams, viņš tikai pavaicāja:— Ja jau tu esi tik stingri pārliecināta katoliete, kāpēc tad tik bieži ļauj bērniem neiet uz baznīcu?

Keja jutās neveikli un piesardzīgi paskatījās uz Maiklu. Viņš raudzījās sievā ar to skatienu, kuru viņa domās mēdza dēvēt par «Dona aci».

— Viņiem vēl laika diezgan,— Keja atteica.— Kad būsim mājās, likšu viņiem iet biežāk.

Atvadām noskūpstījusi Maiklu, viņa izgāja no istabas. Ārā jau kļuva jūtams dienas siltums. Austrumu pusē kāpa augšup sarkana vasaras saule. Keja devās uz savu mašīnu, ķas atradās netālu no alejas vārtiem. Korleones māte, tērpusies melnajā atraitnes ģērbā, jau sēdēja mašīnā un gaidīja vedeklu. Kopī­gie ikrīta braucieni uz agro mesu viņām bija kļuvuši par ierastu ikdienas dalu.

Keja noskūpstīja vīramātes grumboto vaigu un apsēdās pie stūres.

Ēdi brokastis?— Korleones māte aizdomīgi noprasīja.

Nē,— atbildēja Keja.

Vecā sieviete atzinīgi pamāja ar galvu. Keja reiz bija piemirsusi, ka pirms svētās komūnijas saņemšanas no pusnakts līdz rīta dievkalpojumam aizliegts ēst. Tas bija noticis jau krietni sen, bet kopš tās reizes Korleones māte viņai vairs neuzticējās un vienmēr pārjautāja.— Vai jūties labi?— vecā sieviete pavaicāja.

— Jā,— Keja atbildēja.

Agrajā rīta saulē baznīca izskatījās maza un vientuļa. Krāsainā stikla rūtis pasargāja iekštelpas no karstuma; tur, vēsumā, varēja atpūsties. Keja palīdzēja vīramātei uzkāpt pa baltajām akmens kāpnēm un ļāva, lai viņa ieiet baznīcā pirmā. Vecā sieviete vislabprātāk apmetās priekšējā solā pie paša altāra. Keja vēl brīdi pakavējās uz kāpnēm. Šai pēdējā mirklī viņa allaž izjuta tādu kā nevēlēšanos, kā nelielas bailes.

Beidzot arī viņa iegāja vēsajā puskrēslā, lemērkusi pirkst­galus svētītajā ūdenī, viņa pārmeta krustu, tad īsu mirkli piespieda slapjos pirkstgalus apkaltušajām lūpām. Sveču sarka­nīgās liesmiņas šaudījās gar svēto tēliem un krustā sisto Kristu. Noliektu galvu Keja iegāja savā solu rindā un, nometusies ceļos uz koka sola cietās pamatnes, gaidīja, kad viņu aicinās uz svēto komūniju. Viņa bija noliekusi galvu, it kā skaitītu lūgšanu, taču patiesībā vēl nejutās tai gatava.

Vienīgi šeit, baznīcas velvju puskrēslā, Keja ļāva sev nodoties domām par vīra otro dzīvi. Par to briesmīgo vakaru pirms gada, kad viņš bija apzināti izmantojis visu viņu uzticēšanos un mīlestību vienam pret otru, lai piespiestu Keju ticēt viņa meliem, ka viņš neesot nogalinājis māsasvīru.

Keja bija aizgājusi no viņa tieši šo melu, nevis paša nodarījuma dēļ. Nākamajā rītā viņa bija paņēmusi bērnus un aizbraukusi uz Ņūhempšīru pie vecākiem. Aizbraukusi, neteik­dama nevienam ne vārda un pat īsti nezinādama, ko darīs turpmāk. Maikls tūlīt bija visu sapratis. Pirmajā dienā viņš Kejai piezvanīja un pēc tam atstāja viņu mierā. Tikai pēc nedēļas Kejas vecāku mājas priekšā apstājās limuzīns no Ņujorkas, kurā sēdēja Toms Heigens.

Viņa pavadīja garu, mokoši smagu pēcpusdienu kopā ar Tomu Heigenu — smagāko pēcpusdienu savā mūžā. Viņi divatā devās pastaigā pa tuvējo mežu, un Heigens necentās būt saudzīgs.

Keja izdarīja kļūdu, mēģinādama izturēties cietsirdīgi un izaicinoši: šādai lomai viņa nebija piemērota.

— Vai Maikls tevi atsūtīja, lai tu man piedraudētu?— viņa noprasīja.— Es jau gaidīju, ka no mašīnas izkāps bariņš zēnu ar šaujamajiem, lai piespiestu mani atgriezties.

Pirmo reizi viņu pazīšanās laikā Keja redzēja Heigenu niknu.— Tik nejēdzīgas blēņas es dzirdu pirmo reizi,— viņš skarbi teica.— Nepavisam to negaidīju no tādas sievietes kā tu. Nāc, pastaigāsimies, Kej!

— Labi,— viņa atteica.

Viņi sāka iet pa zāļainu lauku ceļu.

— Kāpēc tu aizskrēji?— Heigens klusu pavaicāja.

— Tāpēc, ka Maikls man meloja,— atbildēja Keja.— Tāpēc, ka viņš mani piemuļķoja, piekrizdams kļūt par Konijas dēla krusttēvu. Viņš mani pievīla. Es nevaru mīlēt tādu cilvēku. Es nevaru ar viņu dzīvot. Es nevaru ļaut viņam būt manu bērnu tēvam.

— Es nesaprotu, par ko tu runā,— sacīja Heigens.

Keja aizsvilās taisnīgās dusmās.— Par to, ka viņš nogali­nāja savas māsas vīru! Vai to tu saproti?— viņa mirkli apklusa. — Un viņš man meloja!

Ilgu laiku viņi gāja klusēdami. Beidzot Heigens teica:

— Tev nav nekāda pamata tik droši ticēt, ka tā ir tiesa. Bet tāpat vien, pastrīdēšanās labad, pieņemsim, ka tā būtu. Es nesaku, ka tā ir, to tu atceries! Bet ja nu es tev minētu dažus attaisnojošus apstākļus viņa rīcībai? Vai, pareizāk sakot, dažus iespējamus attaisnojošus apstākļus?

Keja paskatījās uz viņu ar nicinājumu.— Pirmo reizi es redzu tevi advokāta lomā, Tom. Neteikšu, ka tā tev piestāvētu.