Mario Pjūzo - Krusttēvs

— Jā-a,— novilka Roko Lampone.— Man arī tā teica. Bet tad ņem un noliek sargāt vārtus. Ko tu, velns, padarīsi, viņam jau teikšana.— Balsī jautās nievas, atgādinājums, ka Maikls nav tas vīrs, kas viņa tēvs.

Karlo likās nemanām viņa toni.— Maiks zina, ko dara,— viņš atbildēja. Roko uzklausīja pārmetumu klusēdams. Norūcis sveicienu, Karlo devās atpakaļ uz māju. Kaut kas patiešām briest, bet Roko, kā redzams, arī nekā nezina.

Maikls stāvēja pie viesistabas loga un vēroja, kā Karlo staigā pa aleju. Heigens pasniedza viņam glāzi stipra brendija, un Maikls pateicīgi iedzēra dažus malkus. Stāvēdams viņam aiz muguras, Heigens klusi sacīja:— Maik, tev jāsāk kustēties. Ir laiks.

Maikls nopūtās.— Kaut tas nebūtu pienācis tik drīz. Kaut vecais būtu nodzīvojis drusciņ ilgāk!

— Viss izdosies, kā vajag,— sacīja Heigens.— Ja jau es nekā neuzodu, tad neviens cits arī ne. Tu to esi nostrādājis pa pirmo.

Maikls aizgriezās no loga.— Labu tiesu izplānoja vecais. Man ne prātā nenāca, ka viņš tik kolosāli attapīgs. Bet tu jau noteikti zini.

Otra tāda nav,— apstiprināja Heigens,— bet tas ir lieliski. Labākais, kas var būt. Tātad arī tu sevi pratīsi parādīt.

Redzēsim, kā sanāks,— teica Maikls.— Vai Tesio un Klemenca ir alejā?

Heigens pamāja ar galvu. Maikls iztukšoja brendija glāzi.

Iesūti Klemencu pie manis. Es pats viņam pateikšu visu, kas darāms. Tesio es nemaz negribu redzēt. Viņam tikai pasaki, ka apmēram pēc pusstundas būšu gatavs kopā ar viņu doties pie Bardzīni. Pēc tam Klemencas vīri paši tiks galā.

Vai Tesio vairs nekādi nav glābjams?— Heigens bez­kaislīgi pajautāja.

— Nekādi,— atteica Maikls.

Kādā Bufalo pilsētiņas sānielā pie picas traktiera valdīja dzīva pusdienlaika rosība. Tikai pēc ierastajām lenča stundām tirgošanās beidzot aprima, un pārdevējs izņēma no lodziņa apaļo skārda paplāti ar dažām pārpalikušām šķēlēm un novietoja to uz paliktņa virs milzīgās ķieģeļu krāsns. Tad viņš ielūkojās cepeškrāsnī, kur cepās nākamā porcija. Siers vēl nebija sācis burbuļot. Pagriezies atkal pret leti, no kuras varēja apkalpot pircējus uz ielas, viņš ieraudzīja pie tās stāvam jaunu parupja izskata vīrieti.— Pado' šu' vienu šķēli!— tas teica.

Picas tirgotājs uzgrāba uz lāpstiņas vienu no aukstajām šķēlēm un ielika to krāsnī uzsildīt. Pircējs nepalika gaidīt ārpusē, bet ienāca pa durvīm iekšā traktierī, lai saņemtu prasīto. Telpa tagad bija tukša. Pārdevējs atvēra cepeškrāsns durtiņas, izņēma karsto šķēli un, uzlicis to uz papīra šķīvja, pasniedza klientam. Taču apmeklētājs nedeva tirgonim naudu, bet vērās viņā ar caururbjošu skatienu.

— Esmu dzirdējis, ka tev esot varens tetovējums uz krūtīm,— klients teica.— Tur, virs krekla, drusku var redzēt. Vai negribi parādīt man visu?

Pārdevējs sastinga. Viņš šķita paralizēts.

— Attaisi kreklu!— pavēlēja pircējs.

Pārdevējs papurināja galvu.— Nav man nekāda tetovē­juma,— viņš sacīja angliski ar spēcīgu akcentu.— Tas ir tam vīram, kurš strādā vakaros.

Pircējs iesmējās. Viņa smiekli bija nepatīkami, skarbi un samāksloti.— Labi, labi, atpogā kreklu, lai es redzu!

Pārdevējs sāka atmuguriski kāpties uz traktiera iekštelpām, cenzdamies tikt aiz lielās krāsns. Bet pircējs uzlika roku uz letes. Rokā bija pistole. Viņš izšāva. Lode ķēra pārdevēju krūtīs, un viņš sabruka uz krāsns malas. Pircējs izšāva vēlreiz, un pārdevējs novēlās uz grīdas. Pircējs apgāja apkārt letei, noliecās un atrāva vaļā gulošā kreklu. Krūtis bija asiņainas, tomēr tetovējums skaidri saskatāms. Pārdevējs nevarīgi pacēla roku, itin kā gribēdams aizsargāties.— Fabricio, Maikls Korleone sūta tev sveicienus,— teica pircējs, piegrūda pistoli pārdevējam pie pašas galvas un nospieda gaili. Tad viņš izgāja no traktiera. Līdzās ietvei viņu gaidīja automašīna ar atvērtām durvīm. Vīrietis ielēca tajā, un mašīna aizdrāzās.

Vienā no vārtu tērauda stabiem ierīkotais telefons iezvanī­jās, un Roko Lampone paņēma klausuli. Viņš dzirdēja kādu sakām:— Tava bagāža kārtībā.— Un tūlīt atskanēja klikšķis, runātājam noliekot klausuli. Roko iekāpa savā mašīnā un izbrauca no alejas. Pārbraucis Džonzbīčas dambim, tam pašam, uz kura gāja bojā Sanijs Korleone, viņš devās uz Vontega dzelzceļa staciju. Tur viņš atstāja mašīnu. Netālu gaidīja cita mašīna, kurā sēdēja divi vīri. Roko viņiem piebiedrojās, un visi devās uz moteli, kas atradās uz Sanraiza šosejas desmit minūšu brauciena attālumā. Viņi iebrauca pagalmā. Roko Lampone, atstājis abus ceļabiedrus mašīnā, devās uz vienu no mazajām vasarnīcas tipa mājiņām. Ar spēcīgu kājas spērienu izsitis durvis no eņģēm, viņš iebruka istabā.

Pie gultas, kurā gulēja jauna meitene, kails kā no mātes miesām nācis stāvēja septiņdesmit gadus vecais Filips Tatalja. Biezie mati uz viņa galvas bija piķa melnumā, bet pavēderi klāja tēraudpelēks sirmums. Viss viņa ķermenis bija tukli ļumīgs. Roko iešāva viņam vēderā četras lodes, tad pagriezās un metās atpakaļ uz mašīnu. Vontega stacijā abi vīri viņu izlaida. Iekāpis savā mašīnā, Roko devās atpakaļ uz aleju. Tur viņš uz brīdi iegāja pie Maikla Korleones, tad atkal iznāca ārā un nostājās vecajā vietā pie vārtiem.

Alberts Neri savā dzīvoklī pabeidza post un tīrīt veco policista formas tērpu. Viņš nesteidzīgi to uzvilka — bikses, kreklu, kaklasaiti, svārkus, ieroča jostu ar revolvera maksti. Kad Neri atlaida no vietas, ieroci viņam vajadzēja nodot, bet administrācijas paviršības dēļ viņam nebija atprasīta ieroča glabāšanas atļauja. Klemenca bija pagādājis viņam jaunu 38. kalibra policijas specrevolveri, kam nevarēja sadzīt pēdas. Neri to izjauca, ieeļļoja, pārbaudīja, atkal salika kopā un noklikšķināja gaili. Tad viņš pielādēja veltni un bija gatavs iziešanai.

Neri ielika policista formas cepuri biezā papīra maisiņā, tad uzvilka parastu mēteli, lai nosegtu formas tērpu. Viņš pavērās pulkstenī. Pēc piecpadsmit minūtēm lejā gaidīs mašīna. 5o stundas ceturksni viņš pavadīja, nopētīdams sevi spogulī. Nav vārdam vietas! Viņš izskatās pēc visīstākā kruķa.

Mašīnas priekšējā sēdeklī sēdēja divi Roko Lampones vīri. Neri apsēdās aizmugurē. Kad mašīna devās ceļā un attālinājās no Neri dzīvokļa apkaimes, viņš nokratīja mēteli uz grīdas. Atvēris papīra maisiņu, viņš izņēma formas cepuri un uzlika to galvā.Uz Piektās avēnijas un 55. ielas stūra mašīna piebrauca pie ietves un apstājās. Neri izkāpa un sāka soļot pa avēniju uz priekšu. Viņš jutās ļoti savādi, ka atkal ir formas tērpā un dodas apgaitā, kā to agrāk tika darījis neskaitāmas reizes. Iela bija pilna ļaužu. Viņš gāja uz priekšu, līdz nonāca pie Rokfellera centra iepretī Sv. Patrika katedrālei. Savā avēnijas pusē Neri pamanīja limuzīnu, pēc kura bija lūkojies. Tas stāvēja viens pats blakus veselai virknei sarkanu brīdinājuma zīmju «Stāvēt aizliegts!» un «Apstāties aizliegts!». Neri palēni­nāja soli. Viņš bija ieradies mazliet par agru. Viņš apstājās, lai kaut ko pierakstītu dienesta bloknotā, tad gāja tālāk. Nu viņš bija jau līdzās limuzīnam. Neri paklaudzināja ar nūjiņu tam pa spārnu. Šoferis pārsteigts pavērās augšup. Neri ar nūjiņu norādīja uz zīmi «Stāvēt aizliegts!» un pamāja, lai šoferis brauc projām. Šoferis aizgriezās.

Neri nokāpa uz ielas un nostājās pie šofera vaļējā lodziņa. Šoferis izskatījās pēc rūdīta nekauņas — taisni tāds, kādus viņam patika pārmācīt. Tīšām cenzdamies runāt aizskaroši, Neri uzbrēca:— Nu, kā būs, draudziņ, vai iegrūst tev rīklē pavēsti, jeb vai tu pazudīsi no šejienes?