Mario Pjūzo - Krusttēvs

Karleones Ģimene pazina Albertu Neri. Šis policists ar savu principiālo tiešumu un sīkstumu bija kļuvis gandrīz vai par leģendu; viņš bija ieguvis tāda cilvēka slavu, kurš nav ar pliku roku ņemams, tāda cilvēka slavu, kurš spēj iedvest bailes pats ar savu personību, neatkarīgi no formas tērpa un likumīgi nēsātā ieroča. Karleones Ģimeni šādi cilvēki vienmēr intere­sēja. Tas, ka Neri ir policists, lielu lomu nespēlēja. Ne mazums jaunu cilvēku sper maldīgus soļus sava likteņa lemtā ceļa sākumā. Laiks un veiksme parasti parāda viņiem īsto virzienu.

Tas bija Pīts Klemenca ar savu teicamo ožu attiecībā uz labiem padotajiem, kurš pievērsa Heigena uzmanību notiku­mam ar Neri. Heigens izpētīja oficiālos policijas ziņojumus un uzmanīgi noklausījās Klemencas stāstu.— Varbūt mēs te dabū­sim jaunu Luku Brāzi,— viņš teica.

Klemenca enerģiski pamāja ar galvu. Lai gan viņš bija ļoti resns, viņa sejā nepaudās daždien sastopamā resnīšu labsir­dība.— Man arī taisni tā šķiet. Maikam vajadzētu to apdomāt pašam.

Tā nu iznāca, ka jau pirms Alberta Neri pārvešanas no pagaidu cietuma uz pastāvīgo nometinājuma vietu viņš saņēma ziņu: pamatojoties uz jaunu informāciju un augstu policijas ierēdņu liecībām, tiesnesis pārskatījis viņa lietu. Spriedums pagaidām atlikts un apcietinātais atbrīvojams.

Alberts Neri nebija nekāds muļķis, un viņa sievastēvs arī nebija no kautrajiem klusētājiem. Neri uzzināja, kas noticis, un atlīdzināja sievastēvam par pakalpojumu, piekrizdams šķirties no Ritas. Pēc tam viņš devās uz Longbīču, lai pateiktos savam labdarim. Tā, protams, bija iepriekš norunāta tikšanās. Maikls pieņēma viņu bibliotēkā.

Neri vēsā, oficiālā tonī izteica nepieciešamos pateicības vārdus un jutās pārsteigts un gandarīts par sirsnību, ar kādu Maikls uzņēma viņa sacīto.

— Nu, pie velna, es taču nevarēju pieļaut, ka viņi kaut ko tādu nodara mūsējam — sicīlietim,— Maikls teica.— Medaļu viņiem būtu vajadzējis jums piešķirt! Bet tie nolādētie politiķi jau nedomā ne par ko citu kā vienīgi par ietekmes grupām un spiedieniem. Redziet, es nekad neiejauktos, ja nebūtu visu pamatīgi izpētījis un redzējis, ka ar jums patiešām cūcīgi izrīkojušies. Viens no maniem vīriem aprunājās ar jūsu māsu, un viņa pastāstīja, kā jūs vienmēr esot raizējies par viņu un viņas puiku, kā centies to zelli noturēt ilksīs, lai viņš nenoiet no ceļa. Jūsu sievastēvs stāsta, ka jūs esot krietnākais cilvēks pasaulē. Tā nemēdz būt bieži.— Maikls bija pietiekami tak­tisks, lai nepieminētu to apstākli, ka Neri sieva aizgājusi no viņa.

Vīri vēl brītiņu parunājās. Neri pēc dabas bija mazrunīgs cilvēks, taču tagad viņš juta, ka Maiklam Korleonem labprāt stāsta par sevi. Maikls bija tikai piecus gadus vecāks par viņu, tomēr Neri runāja ar viņu tā, it kā vecumu starpība būtu daudz lielāka — it kā Maikls varētu būt viņam tēva vietā.

Beidzot Maikls teica:— Nebūtu nekādas jēgas izpestīt jūs no cietuma un tad atstāt kā no laivas izmestu. Es varu pagādāt jums kādu darbu. Man ir ieguldījumi Lasvegasā, un jūs ar savu pieredzi tur varētu gādāt par viesnīcas drošību. Un, ja jūs gribētu iesaistīties kādā nelielā biznesā, es varu bankā aizlikt vārdu par kapitāla aizdevumu.

Samulsis un pateicības jūtu pārņemts, Neri mēģināja lepni atteikties, tad piebilda:— Man tikpat vēl nosacītās soda atlaides dēļ jāpaliek tiesas uzraudzībā.

— Tas ir galīgs sīkums, to var nokārtot,— Maikls enerģiski attrauca.— Par uzraudzību mierīgi aizmirstiet, un, lai bankas nesāktu klīrēties, es jums dabūšu tīru dzelteno lapu.

Dzeltenā lapa bija katra cilvēka policijā reģistrēto likumpār­kāpumu saraksts. Parasti to nodeva tiesnesim, kad vajadzēja izlemt, kādu sodu vainīgajam piespriest. Neri bija pietiekami ilgi dienējis policijā, lai zinātu, ka daudzi huligāni tiesā saņēmuši pārāk maigus sodus, tāpēc ka piekukuļotā policijas reģistru nodaļa izsniegusi tīru dzelteno lapu. Tādēļ viņš nejutās īpaši pārsteigts, redzot, ka to var izdarīt arī Maikls Korleone; drīzāk viņš brīnījās par to, ka šādas klapatas kāds grib uzņemties viņa dēļ.

Ja man vajadzēs palīdzību, es jums paziņošu,— Neri teica.

Labi, labi,— atmeta Maikls. Viņš paskatījās pulkstenī, un Neri to uztvēra par zīmi, ka tikšanās beigusies. Viņš piecēlās, lai dotos projām. Un atkal sekoja pārsteigums.

Pusdienlaiks,— Maikls teica.— Nāciet, paēdīsim kopā ar manējiem. Mans tēvs teica, ka labprāt gribētu jūs satikt. Aiziesim tepat blakus uz viņa māju. Māte būs izcepusi piparus, olas un desu. Pēc visām sicīliešu paražām.

Šī pēcpusdiena bija vispatīkamākā, kādu Alberts Neri atcerējās piedzīvojis kopš zēna gadiem — kopš tiem laikiem, kad vēl dzīvi bija viņa vecāki, kuri nomira, kad zēnam bija tikai piecpadsmit gadu. Dons Korleone izturējās izcili sirsnīgi un, atklājis, ka Neri vecāki dzimuši nelielā ciematā netālu no viņa paša dzimtās vietas, pauda neslēptu sajūsmu. Sarunas ritēja patīkami, ēdiens bija garšīgs, vīns dzīvinoši sarkans. Neri pārsteigts atskārta, ka viņš beidzot ir kopā ar saviem cilvēkiem — ar īsteni savējiem. Viņš zināja, ka ir šeit tikai nejaušs ciemiņš, taču saprata, ka var atrast te pastāvīgu vietu un justies šai pasaulē laimīgs.

Maikls un Dons pavadīja viņu ārā līdz mašīnai. Paspiezdams viņam roku, Dons teica:— Jūs esat lielisks zēns. Reku, šim savam dēlam Maiklam es cenšos iemācīt olīveļļas biznesu, jo esmu jau vecs un gribu iet atpūtā. Un pēkšņi viņš atnāk pie manis un stāsta, ka gribot iejaukties tajās jūsu būšanās. Mācies olīveļļas būšanas, es viņam saku. Bet viņš neliekas mierā. Tāds krietns vīrs, viņš saka, sicīlietis, un pret viņu izstrādāta tāda nelietība. Un tā viņš stāja man virsū un nedeva miera, kamēr es pats sāku pētīt to lietu. Es jums to stāstu, lai pateiktu, ka viņam izrādījās taisnība. Tagad, kad esmu jūs saticis, es priecājos, ka uzņemamies tās pūles. Un, ja varu vēl kaut ko darīt jūsu labā, tad tikai pasakiet. Norunāts? Mēs esam jūsu rīcībā. (Atcerēdamies Dona laipnību, Neri vēlējās, kaut šis izcilais vīrs būtu vēl dzīvs un redzētu, kādu pakalpojumu Neri tiem izdarīs šodien.)

Neri prātoja veselas trīs dienas. Viņš saprata, ka jaunie paziņas apzināti cenšas iegūt viņa labvēlību, taču saprata vēl kaut ko. To, ka Korleones Ģimene atzinīgi vērtē rīcību, par kuru sabiedrība viņu tiesājusi un sodījusi. Korleones Ģimene prot viņu novērtēt, sabiedrība to neprot. Neri aptvēra, ka Korleones radītajā pasaulē spētu kļūt laimīgāks nekā ārējā pasaulē ap to. Un viņš arī saprata, ka Korleones pasaule savu šaurāko iespēju robežās tomēr ir spēcīgākā no abām.

Viņš aizgāja vēlreiz pie Maikla un lika visas kārtis galdā. Vegasā strādāt viņš nevēlējās, taču labprāt pieņemtu Ģimenes uzticētu darbu tepat Ņujorkā. Viņš lika skaidri saprast, kurā pusē ir nostājies. Maikls jutās aizkustināts, un Neri to redzēja. Viņi vienojās. Taču Maikls uzstāja, lai Neri vispirms pavadot mēnesi atvaļinājuma Ģimenes viesnīcā Maiami, apsolīdams samaksāt visus izdevumus un izmaksāt avansā nākamo mēneš­algu, lai Neri varētu godam izbaudīt atpūtu.Šis atvaļinājums bija Neri pirmā sastapšanās ar greznību. Viesnīcas ļaudis parādīja viņam īpašu uzmanību, teikdami: — A, jūs esat Maikla Korleones draugs!— Šī ziņa ātri apceļoja visu viesnīcu. Neri ierādīja lepnu numuru ar vairākām istabām, nevis kaut kādu šauru miteklīti kā nabaga radiniekam. Viesnī­cas naktskluba saimnieks parūpējās par skaistām meitenēm. Kad Neri atgriezās Ņujorkā, viņš jau raudzījās uz dzīvi no mazliet citāda viedokļa.