Mario Pjūzo - Krusttēvs

Maikls nogaidīja, kamēr Neri visiem izdala dzēriena glā­zes. Tad viņš klusi teica:

— Gribu jums visiem pateikt, ka saprotu, ko jūs jūtat. Es zinu, ka jūs cienījāt manu tēvu, taču tagad jums radušās bažas par sevi un savām ģimenēm. Daži no jums prāto, kā šis notikums ietekmēs mūsu plānus un solījumus, kurus es devu. Uz to ir tikai viena atbilde: nekā. Viss turpmākais tāpat kā līdz šim.

Klemenca papurināja savu lielo, pinkaino galvu. Viņa mati bija tēraudkrāsas sirmumā, un vaibstos, kas šķita vēl dziļāk iegrimuši tuklās sejas krokās, jautās kaut kas netīkams.— Bar­dzīni un Tataljas taisās tā īsti nākt mums uz auguma, Maik. Tev vajadzēs vai nu karot, vai arī uzsākt sarunas.Visi istabā sēdošie ievēroja, ka Klemenca nebija ievērojis of iciāli pieņemto uzrunu, nemaz jau nerunājot par Dona titulu.

— Nogaidīsim un pavērosim, kas notiks,— atbildēja Maikls.— Lai viņi vispirms lauž miera līgumu.

— To viņi jau ir izdarījuši, Maik,— savā rāmajā balsī ierunājās Tesio.— Šorīt viņi Bruklinā atvēra divus bukmeikeru kantorus. Es to uzzināju no kapteiņa, kurš policijas nodaļā gādā par mūsējo aizsardzību. Pēc mēneša man vairs visā Bruklinā nebūs, kur cepuri nolikt.

Maikls domīgi pavērās viņā.— Vai tu tai sakarā esi ko darījis?

Tesio papurināja galvu.— Nē,— viņš teica.— Negribēju sagādāt tev jaunas klapatas.

— Labi,— noteica Maikls,— paliec vien mierā. Un to pašu es gribu sacīt jums visiem. Palieciet mierīgi. Neatbildiet ne uz vienu izaicinājumu. Dodiet man pāris nedēļu laika, lai viss nostājas savā vietā un lai es redzu, no kuras puses īsti pūš vējš. Tad es noslēgšu pēc iespējas izdevīgāku vienošanos visiem klātesošajiem. Tad arī mēs noturēsim beidzamo apspriedi un pieņemsim galīgos lēmumus.

Viņš izlikās nemanām izbrīnu vīru sejās, kad Alberts Neri sāka izvadīt atnācējus. Maikls skarbi noteica:— Tom, uzkavē­jies vēl pāris minūšu!

Heigens piegāja pie loga, kas pavēra skatu uz aleju. Nogaidījis, kamēr Neri izvada pa apsargātajiem vārtiem abus caporegimes, Karlo Riči un Roko Lamponi, viņš pagriezās pret Maiklu.

— Vai tu esi pārņēmis politiskos sakarus?— viņš jautāja.

Maikls ar nožēlu papurināja galvu.— Visus ne. Man va­jadzēja vēl mēnešus četrus. Mēs ar Donu tieši ar to nodarbojā­mies. Bet tiesneši visi man ir, tos mēs ņēmām papriekš, un tad vēl daži ievērojamākie Kongresa locekļi. Un lielo partiju dūži tepat Ņujorkā, ar tiem, protams, nekādu grūtību nebija. Korleones Ģimene ir daudz stiprāka, nekā visi iedomājas, taču es biju cerējis nodrošināties līdz galam.— Viņš pavērās Heigenā un pasmaidīja.— Tagad tu noteikti visu jau esi uzminējis.Heigens pamāja ar galvu.— Tas nebija grūti. Vienīgi nevarēju izdibināt, kāpēc tu gribi mani atstumt malā. Bet tad es uzliku galvā savu sicīlieša cepuri un beigu beigās izsmadzeņoju arī to.Maikls iesmējās.— Vecais tieši tā arī teica. Taču tā ir greznība, ko es vairs nevaru atļauties. Man vajag tevi šeit. Vismaz turpmākās pāris nedēļas. Tev derētu piezvanīt uz Lasvegasu un pateikt to sievai. Saki viņai, ka tas vilksies dažas nedēļas.

— Kā tu sagaidi, ka viņi tev uzbruks?— Heigens domīgi jautāja.

Maikls nopūtās.— Dons man pateica. Ar kāda tuvu stāvoša cilvēka starpniecību. Bardzīni tēmē uz mani caur kādu tuvu vīru, kuru es, pēc viņa ieceres, neturēšu aizdomās.

Heigens pasmaidīja.— Apmēram tādu kā es.

Maikls pasmaidīja pretī.— Tu esi īrs, tev viņi neuzticēsies.

— Es esmu vācu un amerikāņu sajaukums,— izlaboja Hei­gens.

— Viņiem tas nozīmē to pašu, ko īrs,— atmeta Maikls.

— Pie tevis viņi nenāks un arī pie Neri neies, tāpēc ka Neri ir izbijis kruķis. Un vēl tāpēc, ka jūs abi man esat pārāk tuvu. Tādu risku viņi nevar uzņemties. Roko Lampone turpretī nav pietiekami tuvu. Nē, tas vīrs būs Klemenca, Tesio vai Karlo Riči.

— Varu saderēt, ka tas būs Karlo,— klusi noteica Heigens.

— Redzēsim,— atbildēja Maikls.— Ilgi vairs nebūs jā­gaida.

Tas notika nākamajā rītā, kad Heigens kopā ar Maiklu brokastoja. Maiklu aicināja stūra istabā pie telefona, un, atgriezies virtuvē, viņš pavēstīja Heigenam:

Viss nokārtots. Pēc nedēļas man jātiekas ar Bardzīni. Lai no jauna noslēgtu mieru tagad, kad Dons miris.— Maikls iesmējās.

Kurš zvanīja, kurš nodibināja sakarus?—jautāja Hei­gens. Viņi abi zināja—tas, kurš no Korleones Ģimenes dibinājis sakarus, ir kļuvis par nodevēju.

Maikls pavērās Heigenā ar skumīgu, nožēlas pilnu smaidu.— Tesio,— viņš noteica.

Abi paēda brokastis klusēdami. Kafiju dzerdams, Heigens papurināja galvu.— Es būtu varējis zvērēt, ka tas izrādīsies Karlo . . . vai varbūt Klemenca. Par Tesio es nekad nebūtu domājis. Viņš no tiem visiem ir pats jēdzīgākais.

— Viņš no tiem visiem ir pats gudrākais,— sacīja Maikls.

— Un viņš izdarīja to, kas, pēc viņa domām, ir pats izdevīgā­kais. Ja viņš iegrūž mani rīklē Bardzīni, tad manto Korleones Ģimeni. Ja turas kopā ar mani, tad izput pats — viņš ir izprātojis, ka es nespēšu uzvarēt.

Heigens brīdi klusēja, tad nelabprāt pavaicāja:

— Un cik viņa prātojumos taisnības?

Maikls paraustīja plecus.— Izskatās jau diezgan bēdīgi. Taču mans tēvs bija vienīgais, kurš saprata, ka politiskie sakari un vara ir vairāk vērti nekā desmit regimes. Šķiet, ka tagad manās rokās ir lielākā tiesa tēva politiskās varas, bet es esmu vienīgais, kurš to zina.— Viņš paskatījās Heigenam acīs un pasmaidīja rāmu, uzmundrinošu smaidu.— Es piespiedīšu vi­ņus saukt mani par Donu. Tikai draņķīga jušana par to Tesio.

Vai tu piekriti tikties ar Bardzīni?— Heigens jautāja.

Jā,— atbildēja Maikls.— Tieši pēc nedēļas. Bruklinā, Tesio teritorijā, kur varēšu justies drošs.— Viņš atkal iesmējās.

Līdz tam esi uzmanīgs,— Heigens brīdināja.

Pirmo reizi, runājot ar Heigenu, Maikla balsī ieskanējās salti toņi.— Tādu padomu dēļ man consigliori nav vajadzīgs,— viņš noskaldīja.

Nedēļā, kas bija atlikusi pirms Bardzīni un Korleones Ģimeņu miera sarunām, Maikls parādīja Heigenam, cik uzma­nīgs prot būt. Ne reizes viņš neizgāja no alejas un nevienu nepieņēma bez Neri klātbūtnes. Tikai viens apstāklis netīkami sarežģīja situāciju. Konijas un Karlo vecākajam dēlam tuvojās iesvētības katoļu baznīcā, un Keja lūdza Maiklu būt par zēna krusttēvu. Maikls atteicās.

— Bieži es tevi nelūdzos,— sacīja Keja.— Lūdzu, piekrīti šoreiz manis dēļ. Konija tik ļoti to grib. Un Karlo tāpat. Viņiem tas ir ļoti svarīgi. Lūdzu, Maikl!

Viņa redzēja, ka Maiklu sadusmojusi šī uzstājība, un gaidīja, ka viņš atteiksies, tāpēc jutās pārsteigta, kad vīrs piekrītoši pamāja un teica:— Nu labi. Bet es nevaru atstāt aleju. Pasaki viņiem, lai iekārtojas tā, ka bērnu var iesvētīt šeit. Es samaksāšu, vienalga, cik prasīs. Ja iznāk grūtības ar baznīcas kalpotājiem, Heigens visu nokārtos.

Un tā dienu pirms tikšanās ar Bardzīni Ģimeni Maikls Korleone kļuva par Karlo un Konijas Riči dēla krusttēvu. Viņš uzdāvināja zēnam ļoti dārgu rokas pulksteni un zelta aproci. Karlo namā uz nelielām svinībām sapulcējās caporegimes, Heigens, Lampone un visi, kuri dzīvoja alejā, protams, arī Dona atraitne. Konija bija tik saviļņota un aizkustināta, ka ik brīdi krita brālim un Kejai ap kaklu un skūpstīja viņus. Un pat Karlo Riči izturējās kā jūsmīgs jauneklis — dedzīgi spieda Maiklam roku un pēc vecmodīgas zemnieku paražas katrā izdevīgā gadījumā dēvēja viņu par krusttēvu. Arī Maikls sen nebija redzēts tik jautrs un runīgs.