Mario Pjūzo - Krusttēvs

Kad Heigens bija aizgājis, Maikls jokodams teica tēvam: —Tātad visu pārējo tu man esi iemācījis. Iemāci vēl, kā pateikt cilvēkiem «nē»,— tā, lai viņiem tas patiktu.

Dons piecēlās un pārsēdās pie lielā rakstāmgalda.

— Nedrīkst bieži teikt «nē» cilvēkiem, kurus tu mīli. Tas ir viss noslēpums. Un, kad tu to dari, tam jāizklausās kā «jā». Vai arī jāpanāk, lai viņi paši pateiktu «nē». Vajadzīgs laiks un pacietība. Bet es jau esmu vecmodīgs, tu piederi pie jaunās šolaiku paaudzes — neklausies manī!

Maikls iesmējās.— Pareizi. Tomēr tu esi vienis pratis, ka Toms jāatceļ, vai ne?

Dons pamāja ar galvu.— Viņu te iejaukt nedrīkst.

— Manuprāt, pienācis laiks tev pateikt, ka es netaisos visu to darīt tikai tādēļ, lai atriebtu Apoloniju un Saniju,— klusi sacīja Maikls.— Tas gluži vienkārši ir jādara. Tesio un Toms pareizi pateica par Bardzīni.

Dons Korleone piekrītoši pamāja.— Atriebība ir tāds ēdiens, kurš vislabāk garšo atdzisis,— viņš teica.— Es nebūtu slēdzis mieru, ja nezinātu pilnīgi skaidri, ka citādi tu dzīvs mājās neatgriezīsies. Es brīnos, ka Bardzīni tomēr vēl pēdējo reizi mēģināja tevi novākt. Varbūt tas bija izplānots jau pirms miera sarunām un viņš vairs to nevarēja novērst. Vai tu droši zini, ka viņi netēmēja uz Donu Tomazīno?— Tā vajadzēja izskatīties no malas,— atbildēja Maikls.

— Un tas būtu nostrādāts lieliski, pat tev nerastos aizdomas. Vienīgā neveiksme bija tā, ka es paliku dzīvs. Es redzēju, kā Fabricio iziet pa vārtiem un aizskrien projām. Un, protams, pēc atgriešanās es visu noskaidroju un pārbaudīju.

Vai viņi ir atraduši to ganu?— jautāja Dons.

Es viņu atradu,— atbildēja Maikls,— atradu pirms gada. Viņam Bufalo ir savs picas traktieris. Jauns vārds, viltota pase un pārvērsta āriene. Varen labi strādā šis gans Fabricio.

Dons pamāja ar galvu.— Tātad ilgāk gaidīt vairs nav nozīmes. Kad tu sāksi?

Es gribu pagaidīt, līdz Kejai piedzimst bērns,— atteica Maikls.— Katram gadījumam, ja kaut kas neietu, kā vajag. Un gribu, lai Toms vispirms pārceļas uz Lasvegasu, tā ka viņš nav nekur jāiejauc. Es domāju — apmēram pēc gada.

Vai tu visam esi sagatavojies?— Dons vaicāja. To teik­dams, viņš vairījās uzlūkot dēlu.

Tu šeit nepiedalies,— Maikls klusi, laipni teica.— Tu ne par ko neesi atbildīgs. Par visu atbildu es. Es tev neļautu pat uzlikt veto. Ja tu tagad to mēģinātu darīt, es aizietu no Ģimenes un rīkotos pats uz savu roku. Tu ne par ko neesi atbildīgs.

Dons ilgi klusēja, tad nopūtās.— Lai tad tā notiek. Varbūt tieši tāpēc es esmu atkāpies no amata, varbūt tāpēc visu esmu nodevis tev. Es savu tiesu šajā dzīvē esmu padarījis, man vairs nepietiek dūšas. Un gadās tādi pienākumi, kurus nespēj uzņemties pat izcilākie vīri. Lai tad tā notiek.

Šajā pašā gadā Kejai Edamsai Korleonei piedzima otrais dēls. Dzemdības noritēja viegli, bez sarežģījumiem, un tuvi­nieki viņu, atgriežoties mājās, sagaidīja un apsveica gluži kā princesi. Konija Korleone uzdāvināja bērnam ļoti skaistu un dārgu zīdaiņa pūriņu, kas bija viscaur no zīda, darināts rokām un atvests no Itālijas.

— To sameklēja Karlo,— viņa pačukstēja Kejai.— Viņš izskraidīja visu Ņujorku, meklēdams kaut ko īpašu, jo es neko prātīgu nevarēju atrast.

Keja pasmaidīja un pateicās, tūdaļ saprazdama, ka viņai šī skaistā pasaka jāpastāsta Maiklam. Viņā pamazām veidojās sicīlietes daba.

Tajā pašā gadā Nino Valenti nomira no asinsizplūduma smadzenēs. Par viņa nāvi tika rakstīts visu mazformāta avīžu pirmajās lapās, jo filma, kurā Džonijs Fontāne bija devis viņam nozīmīgu lomu, jau vairākas nedēļas ar spožiem panākumiem tika demonstrēta uz ekrāniem, un Nino bija kļuvis par publikas mīluli. Avīzes rakstīja, ka bēru norisi kārtojot Džonijs Fontāne, ka bēres notikšot nelielā tuvinieku lokā ar dažu tuvāko draugu piedalīšanos. Kāda sensacionāla ziņa pat vēstīja, ka Džonijs Fontāne intervijā uzvēlis vainu par drauga nāvi sev, apgalvo­dams, ka viņam vajadzējis piespiest Nino nopietni ārstēties, tomēr reportiera sniegumā šie vārdi izklausījās pēc daždien dzirdētiem pašpārmetumiem, kas moka jūtīgu, bet nevainīgu traģēdijas liecinieku. Džonijs Fontāne bija padarījis savu bērnības draugu Nino Valenti par kinovaroni, un ko gan vēl vairāk no drauga varēja vēlēties?

Bēres notika Kalifornijā, un no Korleonēm tajās piedalījās vienīgi Fredijs. Starp pavadītājiem bija arī Lūsija un Džūlzs Segals. Arī pats Dons bija dzīries braukt uz Kaliforniju, taču neliela sirdslēkme piespieda viņu mēnesi pavadīt gultā. Viņš nosūtīja uz bērēm krāšņu vainagu. Kā Ģimenes oficiālais pārstāvis uz Rietumu krastu tika nosūtīts Alberts Neri.

Divas dienas pēc Nino bērēm Holivudā, savas mīļākās — kinozvaigznes — namā, tika nošauts Mou Grīns. Alberts Neri atgriezās Ņujorkā tikai pēc mēneša. Viņš bija pavadījis atvaļinājumu Kārību salās un atgriezās darbā iededzis gandrīz melns. Maikls Korleone apsveica viņu ar smaidu un piebilda dažus uzslavas vārdus, turklāt paziņodams, ka turpmāk Neri saņemšot algas pielikumu — Ģimenes ienākumus no Istsaidas kantora, kurš skaitījās īpaši ienesīgs. Neri jutās apmierināts un gandarīts par to, ka dzīvo pasaulē, kurā cilvēks par labi izpildītu pienākumu tiek kārtīgi atalgots.

Maikls Korleone bija nodrošinājies pret visām nejaušībām. Viņa plāni bija nekļūdīgi un»drošība neievainojama. Viņš darbojās lēni un pacietīgi, paļaudamies, ka viņa rīcībā ir viss ieplānotais gads. Taču Maiklam nebija lemts izmantot šo gadu līdz galam, jo pats liktenis vērsās pret viņu, turklāt vispār­steidzošākajā veidā. Jo Maikla Korleones plāniem pārvilka svītru Krusttēvs, pats lielais Dons.

Kādā svētdienas rītā, kamēr sievietes atradās baznīcā, Dons Vito Korleone uzvilka savu dārznieka apģērbu: platas, pelēkas bikses, pabālējušu zilu kreklu un saplacinātu netīri brūnu filca platmali, ko rotāja notraipīta pelēka zīda cepuru lente. Nedaudzu gadu laikā Dons bija krietni pieņēmies svarā, un viņš apgalvoja, ka noņemoties ar saviem tomātu stādiem, lai uzlabotu veselību. Taču visi zināja, ka tās ir tikai atrunas.

Patiesais iemesls bija tas, ka viņš mīlēja savu dārzu; viņam patika to kopt un rīta agrumā noraudzīties tajā. Tas viņam atsauca atmiņā Sicīlijā pavadīto bērnību, atsauca to atmiņā, neatgādinot pārciestās briesmas un bēdas par tēva nāvi. Pašlaik pupiņu rindas jau klāja sīki balti ziediņi, un visapkārt dobēm stalti slējās loku zaļie stiebri. Dārza malā cienīgi stāvēja muca ar notekcauruli. Tā bija pildīta ar liellopu šķidrmēsliem — vislabāko dārza mēslojumu. Šajā pašā dārza malā rindojās arī kvadrātveidīgi koka rāmji, ko Dons bija gatavojis pats savām rokām; pāri tiem krusteniski stiepās rupja, balta aukla. Šajos rāmjos kuploja tomātu stādi.Dons steidzās aplaistīt dārzu. Tas jāizdara, vēl pirms saule sākusi pārāk karsti cepināt, citādi izlietās ūdens lāses kļūs par lēcu, kas var sadedzināt salātu lapiņas gluži kā papīru. Saule ir svarīgāka nekā ūdens; arī ūdens ir svarīgs, bet, ja abus neapdomīgi salaiž kopā, var izcelties liela nelaime.

Staigādams pa dārzu, Dons vērīgi skatījās, vai neieraudzīs skudras. Ja dārzā ir skudras, tas nozīmē, ka dārzeņiem uzmetušās utis un skudras tās medī, un tādā gadījumā vajadzēs smidzināt.