Mario Pjūzo - Krusttēvs

Tad taču vajadzētu uzaicināt viņus kādu vakaru pie mums, lai tu vari savu māsu nomierināt,— ieteica Keja.— Viņa, nabadzīte, vienmēr tā uztraucas, ko tu domājot par viņas vīru. Pasaki, ko tu domā. Un pasaki, lai izmet tās muļķīgās bažas no galvas.

To es nevaru,— atbildēja Maikls.— Mēs par šiem noti­kumiem Ģimenē nerunājam.

Tad varbūt es viņai pateikšu, ko tu man sacīji?— Keja ierosināja.

Viņa brīnījās, kāpēc Maikls tik ilgi domā, ko atbildēt,— šāda rīcība taču acīmredzot būtu vispiemērotākā. Beidzot viņš teica:— Nedomāju vis, Kej, ka tev vajadzētu to darīt. Manuprāt, tur nebūs nekāda labuma. Viņa tik un tā raizēsies. Te neviens neko nevar līdzēt.

Keja jutās pārsteigta. Viņa bija ievērojusi, ka Maikls pret Koniju allaž izturas vēsāk nekā pret jebkuru citu, par spīti māsas sirsnībai pret viņu.

— Tu taču nevaino Koniju Sanija nāvē?—Keja jautāja.

Maikls nopūtās.— Protams, nē. Viņa ir mana mazā māšele, un es viņu mīlu. Man viņas žēl. Kaut arī Karlo ir labojies, viņš patiesi ir draņķīgs vīrs. Tur arī visa vaina. Aizmirsīsim to.

Keja nemēdza uzmākties un izbeidza sarunu. Viņa turklāt bija iemācījusies, ka Maiklu nav vēlams tirdīt, citādi viņš var kļūt vēss un nelaipns. Keja zināja, ka viņa ir vienīgais cilvēks pasaulē, kurš spēj lauzt Maikla gribu, bet viņa zināja arī to, ka izmantot šo spēju pārāk bieži nozīmētu to iznīcināt. Un pēdējie divi kopdzīvē pavadītie gadi bija darījuši viņas mīlestību pret Maiklu vēl spēcīgāku.Keja mīlēja Maiklu par to, ka viņš vienmēr bija taisnīgs un godīgs. Tas varēja likties dīvaini. Bet viņš vienmēr izturējās taisnīgi pret visiem, kas bija ap viņu, un nekad neatļāvās patvaļīgas kaprīzes pat nenozīmīgos sīkumos. Keja bija ievērojusi, ka Maikls kļuvis ļoti ietekmīgs cilvēks — daudzi nāca pie viņa pēc padoma un pakalpojumiem un izturējās pret viņu ar cieņu un bijību. Taču viens atgadījums bija stiprinājis Kejas pieķeršanos viņam vairāk par visiem citiem.Jau kopš tās dienas, kad Maikls bija atgriezies no Sicīlijas ar savu iedragāto seju, ikviens Ģimenes pārstāvis bija centies pierunāt viņu izdarīt plastisko operāciju. Maikla māte runāja par to bez mitas; kādā svētdienā, kad visi Korleones bija sapulcējušies kopā alejā, viņa pikti uzsauca Maiklam:—Tu izskaties tāds kā filmu gangsteris! Jēzus Kristus vārdā, saved tak kārtībā to ģīmi — kaut savas nabaga sievas dēļ! Lai tev vismaz tas deguns netek kā piedzērušam īram!

Dons, kurš, gaida galā sēdēdams, vēroja visu un klausījās, jautāja Kejai:— Vai tevi tas traucē?

Keja papurināja galvu. Tad Dons sacīja sievai:— No tavām rokām viņš ir ārā, un tā vairs nav tava darīšana.— Vecā sieviete tūdaļ apklusa. Ne jau tāpēc, ka bītos no sava vīra, bet tāpēc, ka būtu necienīgi strīdēties ar viņu par šādu jautājumu citu klātbūtnē.

Taču tobrīd istabā ienāca Konija, Dona mīlule, kas nupat bija virtuvē gatavojusi svētdienas maltīti, un plīts karstumā notvīkušu seju paziņoja:— Es gan domāju, ka viņam jāsaved kārtībā sava seja! Pirms tās saraušanās viņš no mums visiem bija pats smukākais! Paklausi tak reiz, Maik, saki, ka tu to izdarīsi!Maikls izklaidīgi paskatījās uz māsu. Likās, ka viņš neko daudz no teiktā nav dzirdējis. Viņš neatbildēja.Konija nostājās blakām tēvam.— Piedabū viņu to izdarīt!— viņa sacīja Donam. Mīļi uzlikusi abas rokas tēvam uz pleciem, viņa pabužināja tam kaklu. Konija bija vienīgā, kas jebkad šādi izrādīja savu maigumu pret Donu. Viņas pieķeršanās tēvam bija aizkustinoša. Tajā jautās gluži vai mazas meitenītes uzticēšanās. Dons paplikšķināja viņai pa roku un teica: — Mums briesmīgi gribas ēst. Nes šurp spageti, tad varēsim tērzēt.

Konija pagriezās pret savu vīru un teica:— Karlo, iestāsti tu Maikam, ka jāsalāpa seja. Varbūt tevi viņš klausīs.— Ar to viņa itin kā lika saprast, ka starp Maiklu un Karlo Riči valda īpaši draudzīgas attiecības, kādu ar citiem nav.

Blondais Karlo, glīti iededzis, rūpīgi apgrieztiem un sasukātiem matiem, iedzēra malku pašdarinātā vīna un noteica:— Maikam neviens nevar pavēlēt.— Kopš apmešanās alejā Karlo bija stipri pārvērties. Viņš zināja savu vietu Ģimenē un ievēroja to.

Kaut ko Keja visā šai situācijā neizprata, kaut kas te nebija ar neapbruņotu aci saskatāms. Kā jau sieviete, viņa redzēja, ka Konija apzināti cenšas atmaidzināt tēvu, kaut arī tas tika izdarīts skaisti un pat ar īstu sirsnību. Taču gluži bez nolūka tas nebija. Karlo atbilde izskanēja kā skarbi vīrišķīgs cirvja cirtiens. Maikls tam visam nepiegrieza pilnīgi nekādu vērību.

Vīra izkropļotais izskats Kejai nerūpēja nemaz, taču viņai rūpēja tā nemitīgās iesnas — izkropļojuma sekas. Plastiskā operācija novērstu arī to. Šī iemesla dēļ viņai gribējās, lai Maikls ietu uz slimnīcu un savestu visu kārtībā. Taču Keja saprata, ka viņam kaut kādu nenosakāmu iemeslu dēļ gribas šo izkropļojumu saglabāt. Viņa jutās pārliecināta, ka arī Dons to saprot.Bet, kad Kejai bija piedzimis pirmais bērns, Maikls pār­steidza viņu ar jautājumu:— Vai tu gribētu, lai es izdaru sejas operāciju?

Keja pamāja ar galvu.— Tu jau zini, kādi ir bērni,— kad tavs dēls būs pietiekami liels un sapratīs, ka tāds izskats nav normāls, viņš jutīsies nelāgi. Man vienkārši negribētos, lai mūsu bērns to redz. Man pašai patiešām tas netraucē, Maik.

— Labi,— viņš pasmaidīja.— Es to izdarīšu.

Maikls pagaidīja, kamēr Keja atgriežas mājās no slimnīcas, un tad griezās pie nepieciešamajiem speciālistiem. Operācija izdevās veiksmīgi. Negludums uz vaigakaula tagad bija tik tikko saskatāms.

Visa Ģimene skaļi pauda savu sajūsmu, bet Konija vairāk par jebkuru citu. Viņa katru dienu steidzās pie Maikla uz slimnīcu un vilka sev līdzi Karlo. Kad Maikls atgriezās mājās, viņa to cieši apkampa, noskūpstīja un, pārlaidusi brālim jūsmīgu skatienu, teica:—Tagad tu atkal esi mans skaistais brālis!

Tikai Donu šī pārmaiņa atstāja vienaldzīgu, un viņš, paraus­tījis plecus, norūca:— Kāda tur starpība?

Tomēr Keja jutās vīram pateicīga. Viņa saprata, ka Maikls to izdarījis pretēji savām paša vēlmēm. Izdarījis tāpēc, ka tā vēlējās viņa — vienīgais cilvēks pasaulē, kas spēja panākt, lai viņš rīkotos pretēji savai gribai.

Tajā pēcpusdienā, kad Maikls atgriezās no Lasvegasas, Roko Lampone atbrauca uz aleju pēc Kejas, lai aizvestu viņu uz lidostu sagaidīt vīru. Keja vienmēr sagaidīja vīru, kad viņš atgriezās no braucieniem ārpus Ņujorkas,— galvenokārt tā­pēc, ka, dzīvodama noslēgtajā alejā, viņa Maikla prombūtnes laikā jutās vientuļa.

Keja ieraudzīja Maiklu izkāpjam no lidmašīnas kopā ar Tomu Heigenu un savu jauno palīgu Albertu Neri. Kejai Neri lāgā nepatika, šī vīra klusais draudīgums viņai atgādināja Luku Brāzi. Viņa redzēja, kā Neri atpaliek pussolīti no Maikla un atkal piesteidzas blakām, kā viņa ašais, caururbjošais skatiens nomēro ikvienu cilvēku savā tuvumā. Arī Keju Neri pamanīja pirmais un, aizskāris Maikla plecu, vērsa viņa uzmanību uz īsto pusi.

Keja metās vīram pretī, un Maikls viņu apskāva, ātri noskūpstīja un atkal palaida vaļā. Kopā ar Keju un Tomu Heigenu viņš iekāpa limuzīnā, un Alberts Neri kaut kur pazuda. Keja nepamanīja, ka Neri kopā ar diviem citiem vīriem iekāpj otrā automašīnā un brauc tieši aiz viņu limuzīna līdz pašai Longbīčai.Keja nekad nejautāja Maiklam, kā viņam veicas ar biznesu. Pat šāda pieklājīga apvaicāšanās radītu neērtības sajūtu. Maikls, protams, tikpat pieklājīgi atbildētu, bet šis jautājums atgādinātu abiem par viņu laulības aizliegto zonu. Keja par to vairs nebēdāja. Bet, kad Maikls paziņoja, ka viņam šo vakaru vajadzēšot pavadīt pie tēva, lai pastāstītu tam par Lasvegasas braucienu, Keja nespēja noslēpt neapmierinātības izteiksmi sejā.