Mario Pjūzo - Krusttēvs

Man ļoti žēl,— teica Maikls.— Rītvakar aizbrauksim uz Ņujorku, noskatīsimies izrādi un pasēdēsim restorānā, labi?— Viņš viegli noglāstīja Kejas vēderu. Septītais grūtniecības mēnesis jau tuvojās beigām.— Kad piedzims mazais, tu atkal būsi piesieta. Nudien, tu taču esi drīzāk itāliete nekā amerikā­niete. Divos gados divi "bērni!

Un tu esi drīzāk jeņķis nekā itālietis!— Keja dzēlīgi atmeta.— Pirmo vakaru mājās un tūlīt pie biznesa.— Tomēr viņa to sacīja ar smaidu.— Tu nebūsi pārāk vēlu mājās?

Pirms pusnakts,— Maikls atbildēja.— Ja esi nogurusi, nesēdi augšā un negaidi mani.

— Es gaidīšu,— sacīja Keja.

Tajā vakarā Dona Korleones nama stūra istabā — biblio­tēkā — bija sapulcējušies pats Dons, Maikls, Toms Heigens, Karlo Riči un abi caporegimes Klemenca un Tesio.

Šajā apspriedē nevaldīja tik atbrīvota noskaņa kā iepriek­šējās reizēs. Jau kopš tās dienas, kad Dons bija pavēstījis, ka daļēji atkāpjas no amata un Ģimenes biznesu nodod Maikla ziņā, gaisā valdīja zināms sasprindzinājums. Tādā organizācijā kā Ģimene vadošo posteni nebūt nenodeva tālāk kā manto­jumu. Jebkurā citā Ģimenē par nākamo Donu varētu kļūt kāds spēcīgs caporegime — kā Klemenca vai Tesio. Vai arī viņiem vismaz ļautu nošķirties savrup un izveidot savu Ģimeni.Turklāt kopš tās reizes, kad Dons Korleone bija noslēdzis mieru ar Piecām Ģimenēm, Korleones Ģimenes varenība bija jūtami mazinājusies. Pati varenākā Ņujorkā tagad neno­liedzami bija Bardzīni Ģimene; lai gan cieši saistīta ar Tataljām, tā tagad bija iekarojusi to stāvokli, kādā vēl nesen atradās Korleones Ģimene. Turklāt Bardzīni ļaudis ļoti izma­nīgi ārdīja Korleones Ģimenes varenību — iespiedās viņu azartspēļu rajonos, pārbaudīja pretinieka reakciju un, nopietnu pretsparu nesastapdami, iekārtoja tur paši savus bukmeikerus.

Bardzīni un Tataljas bija sajūsmā par Dona atkāpšanos. Lai cik spēcīgs varētu likties Maikls, viņš vismaz vēl gadus desmit nespēs līdzināties Donam viltībā un ietekmes apmēros. Nav nekādu šaubu, ka Korleones Ģimenei pienācis noriets.

Protams, ir jau viņi smagi cietuši. Fredijs izrādījies nekas vairāk kā viesnīcnieks un tīrais memmesdēliņš, kam allaž tīk turēties sieviešu brunčos,— vārdu sakot, vīrs bez vīra mugur­kaula. Sanija nāve arī iesitusi pamatīgu robu. Sanijs tomēr bija vīrs, no kā bīstas, ko nevar ņemt ar pliku roku. Viņš, protams, kļūdījās, likdams jaunākajam brālim Maiklam nošaut Turku un policijas kapteini. Lai gan no taktiskā viedokļa tāds gājiens varēja likties nepieciešams, tālāk raugoties, tas nozīmēja nopietnu stratēģisku kļūdu. Tas lika Donam priekšlaikus celties no slimības gultas. Tas atņēma Maiklam divus garus gadus, kuros viņš būtu varējis tēva vadībā apgūt vērtīgu pieredzi. Un, protams, šis īrs consig/ion amatā ir vienīgā muļķība, ko savā mūžā pastrādājis Dons. Neviens īrs taču nemūžam viltībā netiks līdzi sicīlietim. Tā domāja visas Ģimenes un, gluži dabiski, juta lielāku bijību pret Bardzīni un Tatalju bloku nekā pret Korleonēm. Arī par Maiklu viņi bija apmēram vienādās domās: viņš nav tik spēcīgs kā Sanijs, lai arī ar nenoliedzami asāku prātu, bet ne jau ar tādām prāta spējām kā tēvs. Viduvējs pēctecis, no kura nav pārlieku jābīstas.

Un, kaut arī visi apbrīnoja valstsvīra talantu, kādu Dons bija apliecinājis, noslēgdams mieru, tomēr tas apstāklis, ka Sanija nāve atstāta bez atriebības, krietni vājināja Ģimenes autoritāti citu acīs. Pēc visu kopīgas pārliecības, šādu diplomā­tisku rīcību diktēja vājums.Vīri, kas šovakar bija sapulcējušies pie Dona, to visu labi zināja, un daži varbūt pat domāja tāpat. Znotam Karlo Riči Maikls patika, taču viņš no Maikla nebaidījās tā, kā savā laikā bija baidījies no Sanija. Arī Klemenca, gan cienīdams Maiklu par varonīgo izrīcību ar Turku un policijas kapteini, tomēr netika vaļā no sajūtas, ka Dona postenim Maikls ir par mīkstčaulīgu. Klemenca bija cerējis, ka viņam atļaus dibināt pašam savu Ģimeni, pašam savu impēriju, kas atdalītos no Korleones Ģimenes. Taču Dons bija ļāvis nojaust, ka tas nenotiks, un Klemenca juta pārāk lielu bijību pret Donu, lai atļautos nepaklausīt. Protams, ja stāvoklis nekļūs pavisam neciešams.

Tesio bija labākās domās par Maiklu. Viņš nojauta, ka šai jaunajā cilvēkā slēpjas kas vairāk, nekā varētu spriest pēc ārienes: spēks, ko viņš tālredzīgi slēpj, greizsirdīgi sargā no sabiedrības acīm, sekodams Dona mācībai: lai draugs vienmēr par zemu novērtē tavu spēku un ienaidnieks pārvērtē tavu vājumu.Pašam Donam un Tomam Heigenam par Maiklu, protams, nebija nekādu šaubu. Dons neparko nebūtu atkāpies no amata, ja nejustos pilnīgi drošs, ka dēls spēs atjaunot Ģimenes bijušo varenību. Heigens, kura vadībā Maikls pēdējos divus gadus apguva amatu, bija pārsteigts, cik ātri Maikls aptvēra visus Ģimenes biznesa sarežģītos labirintus. īsts sava tēva dēls.Klemenca un Tesio dusmojās uz Maiklu, ka viņš atrāvis spēkus to pulkiem, bet bijušais Sanija regime tā arī palicis neatjaunots. Tādējādi Korleones Ģimenei tagad bija tikai divas karotāju vienības, turklāt skaitliski mazākas nekā agrāk. Klemenca un Tesio uzskatīja to par pašnāvību, it īpaši šobrīd, kad Bardzīni un Tataljas nopietni apdraudēja viņu impēriju. Tāpēc pašreiz abi caporegimes cerēja, ka šajā Dona sasauktajā ārkārtējā apspriedē šīs kļūdas tiks labotas.

Maikls vispirms pastāstīja par Lasvegasas brauciena rezul­tātiem un Mou Grīna atteikšanos pārdot savu viesnīcas daļu.— Bet mēs viņam piedāvāsim tādu darījumu, no kura viņš nespēs atteikties,— teica Maikls.— Jūs jau zināt, ka Korleones Ģimene gatavojas pārcelt savu darbības lauku uz Rietumiem. Mūsu pārziņā būs četri no Lasvegasas viesnīcu spēļu namiem. Taču tas nevar notikt uzreiz. Mums vajadzīgs laiks, jo vēl daudz kas jānokārto.— Viņš pievērsās Klemencam:— Pīt, es gribu, lai jūs abi ar Tesio vienu gadu būtu pilnīgi manā rīcībā — bez jebkādām ierunām vai jautājumiem. Kad šis gads būs galā, jūs abi varēsiet nošķirties no Korleones Ģimenes, būt paši sev noteicēji un izveidot savas Ģimenes. Pats par sevi saprotams, ka mūsu draudzība saglabāsies,— es neparko nespētu apvainot jūs un jūsu cieņu pret manu tēvu, kaut mirkli iedomādamies, ka varētu būt arī citādi. Bet līdz tam laikam jums jārīkojas pēc manām pavēlēm. Un esiet bez bažām. Pašlaik risinās sarunas, kas nokārtos arī tās problēmas, kuras jums šķiet neatrisināmas. Vajag tikai mazliet paciesties.Tad ierunājās Tesio:— Ja Mou Grīns gribēja runāt ar tavu tēvu, kāpēc vajadzēja to liegt? Dons vienmēr ir pratis visus pārliecināt — viņa saprātīgajiem spriedumiem neviens nespēj stāties pretī.Dons nevilcinādamies atbildēja pats:— Es esmu atkāpies no amata. Maikls zaudētu cieņu, ja es jauktos vidū. Turklāt tas ir vīrs, ar kuru man nav nekādas patikas runāt.Tesio atcerējās valodas par to, ka Mou Grīns kādu vakaru viesnīcā publiski izpļaukājis Frediju Korleoni. Viņš sāka nojaust kaut ko nelāgu. Atlaidies sēdeklī, Tesio nodomāja: ar Mou Grīnu ir cauri. Ģimene nevēlējās viņu pārliecināt.

— Vai Korleones Ģimene grasās pārtraukt jebkādu dar­bību Ņujorkā?— iejautājās Karlo Riči.

Maikls pamāja ar galvu.— Mēs pārdodam savu olīveļļas firmu. Ko varēsim, nodosim Tesio un Klemencam. Bet tu, Karlo, par savu darbu neraizējies. Tu esi Nevadā uzaudzis, pazīsti štatu un turienes cilvēkus. Es paļaujos, ka pēc pārcelšanās tu man būsi tikpat kā labā roka.Gandarījumā pietvīcis, Karlo atlaidās dziļāk sēdeklī. Tuvo­jas viņa lielā stunda, drīz viņš pacelsies varas augstumos.— Toms Heigens vairs nav consigliori,— turpināja Maikls. — Viņš būs mūsu advokāts Lasvegasā. Tuvākajos divos mēne­šos viņš kopā ar ģimeni pārcelsies tur uz pastāvīgu dzīvi. Tikai un vienīgi kā advokāts. Kopš šī brīža neviens pie viņa vairs negriezīsies nevienā citā jautājumā. Viņš ir advokāts, un viss. Nekādu citu darījumu. Tāda ir mana prasība. Turklāt, ja man ievajadzēsies palīdzību, kurš gan var būt labāks padomdevējs kā mans tēvs?