Mario Pjūzo - Krusttēvs

Džūlzs ievēroja, ka par Albertu Neri nosauktais vīrietis uzmanīgi pēta Mou Grīnu, nepievērsdams nekādu uzmanību pie durvīm stāvošajiem miesassargiem. Viņš zināja, ka te, Vegasā, nekāda vardarbība nav iespējama. Tas bija stingri aizliegts, jo draudēja ar liktenīgām sekām visam nākotnes projektam, kas paredzēja izveidot Lasvegasu par Amerikas azartspēlmaņu likumīgo svētnīcu.

Mou Grīns uzrunāja savus miesassargus:— Iedodiet vi­siem šiem ļaudīm pa kādam žetonam, lai viņi var iet uz zāli paspēlēt!— Acīmredzot viņš domāja Džūlzu, Lūsiju, Džoniju Fontāni un Maikla miesassargu Albertu Neri.

Maikls Korleone piekrītoši pamāja ar galvu.— Tā ir laba doma,— viņš teica. Tikai pēc tam Alberts Neri piecēlās no krēsla un dzīrās iet līdzi pārējiem ārā.Pēc atsveicināšanās vārdiem istabā palika Fredijs, Toms Heigens, Mou Grīns un Maikls Korleone.Grīns nolika glāzi uz galda un, tikko valdīdams niknumu, noprasīja:— Ko nozīmē tās runas par to, ka Korleones Ģi­mene taisoties atpirkt manu viesnīcas daļu? Drīzāk es atpirkšu jūsējo! Jūs mani neizstumsiet no šejienes!

— Jūsu kazino, par spīti visām priekšrocībām, cieš zaudē­jumus,— lietišķi sacīja Maikls.— Jūsu pārvaldes darbībā kaut kas nav tā, kā vajag. Varbūt mēs pratīsim darboties labāk.

Grīns skarbi iesmējās.— Nolāpītie salašņas — es jums iz­daru pakalpojumu, pieņemu pie sevis Frediju, kad jūs esat ķibelē, un tagad jūs gribat izstumt mani no vietas. Redz, ko jūs gribat! Bet mani neviens neizstums, un man ir draugi, kas man palīdzēs.

Maikls joprojām saglabāja rāmu lietišķību.— Frediju jūs pieņēmāt tāpēc, ka Korleones Ģimene jums par to iedeva krietnu žūksni, lai varat pabeigt savas viesnīcas iekārtošanu. Un uzsākt kazino darbību. Un tāpēc, ka Molināri Ģimene Rietumu krastā garantēja viņa drošību un savā veidā atlīdzi­nāja jums par viņa pieņemšanu. Korleones Ģimene un jūs esat nokārtojuši rēķinus. Nesaprotu, par ko jūs skaišaties. Mēs nopirksim jūsu daļu par jebkuru pieņemamu cenu, kādu jūs nosauksiet,— kas tur ļauns? Kas tur negodīgs? Tā kā jūsu kazino cieš zaudējumus, mēs pat izdarām jums pakalpojumu.Grīns papurināja galvu.— Korleones Ģimenei vairs nav tik daudz pulvera. Krusttēvs ir nevesels. Pārējās Ģimenes spiež jūs ārā no Ņujorkas, un nu jūs cerat noķert te vieglāku lomu. Uzklausiet manu padomu, Maik,— labāk nemēģiniet!

Maikls klusi pavaicāja:—Vai tāpēc jūs uzskatījāt, ka varat Frediju publiski izpļaukāt?

Toms Heigens satrūcies pagriezās pret Frediju. Fredija Korleones seja tumši pietvīka.— E, Maik, tur jau nekā nebija. Mou to nedomāja nopietni. Viņš reizēm izlec no rāmjiem, bet mēs esam labi draugi. Vai ne, Mou?Grīns izturējās piesardzīgi.— Jā, protams. Reizēm man dažam labam jāiedod pa pakaļu, lai uzturētu šeit kārtību. Uz Frediju es apskaitos par to, ka viņš maukojas ar visām oficiantēm un ļauj viņām darba laikā fIederēt. Mēs drusku sarāvāmies, un es viņu pārmācīju.Bezkaislīgu sejas izteiksmi Maikls pievērsās brālim:—Un nu tu esi pārmācīts, Fredij?

Fredijs sadudzis raudzījās viņam pretī un neko neatbildēja. Grīns iesmiedamies teica:— Tas velns bija pasācis ņemt viņas gultā pa divām uzreiz — vecais trīskārtainais numurs. Fredij, man jāatzīst, ka ar dāmām tu tiešām esi meistars! Pēc tevis viņas ne ar vienu vairs nejutās laimīgas.Heigens redzēja, ka Maiklam tas ir pārsteigums. Brīdi viņi raudzījās viens otrā. Iespējams, ka tieši šī iemesla dēļ Fredijs izpelnījies Dona nelabvēlību. Attiecībā uz seksu Dona uzskati bija ļoti stingri. Ja viņa dēls Fredijs uzdzīvo ar divām meitenēm reizē, tā viņam noteikti liekas nepiedodama izlai­dība. Turklāt, atļaudams sevi fiziski pazemot tādam cilvēkam kā Mou Grīns, Fredijs mazinājis respektu pret Korleones Ģimeni. Varbūt arī tas bija viens no tēva nelabvēlības iemesliem.

Pieceldamies no krēsla un ar balss toni ļaudams saprast, ka saruna pabeigta, Maikls teica:— Man rīt jābrauc atpakaļ uz Ņujorku, tāpēc padomājiet par cenu.

— Tu, smerdeli tāds!— Grīns nikni ieaurojās.— Tu domā, ka varēsi mani tik vienkārši dabūt pie malas? Es noguldīju krietni vairāk vīru nekā tu, pirms tiku uz zara! Es lidošu uz Ņujorku un pats runāšu ar Donu. Es pats viņam izteikšu piedāvājumu!

Fredijs nervozi griezās pie Toma Heigena:— Tom, tu esi consigfliori, tu vari aprunāties ar Donu un dot viņam padomu.

Šajā brīdī Maikls vērsa pret abiem Lasvegasas vīriem visu savu ledaini stindzinošo personības spēku.— Dons ir daļēji atkāpies no amata,— viņš noskaldīja.— Ģimenes biznesu ta­gad vadu es. Un Tomu es esmu atcēlis no consigliori amata. Viņš būs vienīgi mans advokāts šeit, Vegasā. Pēc pāris mēnešiem viņš ar savu ģimeni pārcelsies šurp un sāks te juridiskos darījumus. Tāpēc visu, kas sakāms, sakiet tieši man.

Neviens neatbildēja.

— Fredij,— Maikls dzedri teica,— tu esi mans vecākais brālis, un es tevi cienu. Bet nekad vairs nemēģini nostāties cita pusē pret Ģimeni. Es to Donam pat nesacīšu.— Viņš pievērsās Mou Grīnam:— Neapvainojiet cilvēkus, kuri cenšas jums palīdzēt. Labāk izmantojiet savu enerģiju, papētot, kāpēc kazino cieš zaudējumus. Korleones Ģimene te ir ieguldījusi daudz naudas, un mēs nesaņemam atpakaļ to, kas pienāktos, bet es tomēr neskrēju šurp, lai jūs izlamātu. Es piedāvāju palīdzīgu roku. Bet, ja jūs gribat uzspļaut šai palīdzīgajai rokai, tā ir jūsu darīšana. Man vairs nekas nav sakāms.

Viņš ne mirkli nebija pacēlis balsi, taču viņa vārdi iedarbo­jās uz Grīnu un Frediju kā atvēsinoša ūdens šalts. Lūkodamies viņos abos, Maikls atvirzījās no galda, tādējādi likdams saprast, ka gaida viņus aizejam. Heigens piegāja pie durvīm un atvēra tās. Abi vīri neatsveicinājušies izgāja ārā.

Nākamajā rītā Maikls Korleone saņēma ziņu no Mou Grīna: savu viesnīcas daļu viņš nepārdošot ne par kādu cenu. Ziņu atnesa Fredijs. Paraustījis plecus, Maikls sacīja brālim:— Pirms braucu atpakaļ uz Ņujorku, es gribētu redzēt Nino.

Nino istabā viņi sastapa Džoniju Fontāni, kurš sēdēja uz dīvāna un ēda brokastis. Džūlzs pašlaik izmeklēja Nino, un guļamistabas durvju ailei priekšā bija aizvilkti aizkari. Beidzot tie atkal pašķīrās.

Maiklu satrieca Nino izskats. Šis cilvēks nepārprotami tuvojās savam galam. Acu skatiens viņam bija aizplīvurots, mutes apveidi ļengani, visi sejas muskuļi atslābuši. Maikls apsēdās uz gultas malas un teica:— Labi, ka es tevi sastapu, Nino. Dons vienmēr apvaicājas par tevi.

Nino sejā parādījās vecais, pazīstamais smīns.— Pasaki viņam, ka es eju pie tēviem. Pasaki, ka kino bizness ir krietni bīstamāks par olīveļļas biznesu.

— Tu drīz būsi uz kājām,— sacīja Maikls.— Ja tev ir kas uz sirds un Ģimene var palīdzēt, tu tikai pasaki.

Nino papurināja galvu.— Nav nekā,— viņš novilka.— Itin nekā.

Maikls vēl īsu brīdi parunājās ar viņiem, tad devās projām. Fredijs pavadīja viņu un līdzbraucējus uz lidostu, taču, paklau­sīdams Maikla lūgumam, neuzkavējās tur līdz prombraukšanas laikam. Kopā ar Tomu Heigenu un Albertu Neri kāpdams lidmašīnā, Maikls pagriezās pret Neri un jautāja:— Vai tu viņu labi iegaumēji?

Neri piesita sev pie pieres.— Mou Grīns ir nofotografēts un iegrāmatots šeit.

Maikls Korleone sēdēja lidmašīnā, kas devās uz Ņujorku, un, atlaidies sēdeklī, mēģināja iemigt. Veltīgi. Tuvojas viņa dzīves smagākais, varbūt pat liktenīgais posms. Ilgāk to atvairīt vairs nevarēja. Viss bija sagatavots, paveikti visi drošības pasākumi, kas prasīja veselus divus gadus. Ilgāk vilcināties nedrīkstēja. Pagājušajā nedēļā, kad Dons bija oficiāli paziņojis abiem caporegimes un pārējiem Korleones Ģimenes locekļiem, ka atkāpjas no amata, Maikls saprata, ka ar šo soli tēvs dara viņam zināmu, ka pienācis īstais laiks.