Mario Pjūzo - Krusttēvs

— Man šķiet, ka Maikls un Karlo tagad kļūs īsti draugi,— Konija pačukstēja Kejai.— Šādi mirkļi vienmēr tu­vina cilvēkus.

Keja saspieda vīramāsas roku.— Es ļoti, ļoti priecājos,— viņa sacīja.

Alberts Neri sēdēja savā Bronksas dzīvoklī un rūpīgi tīrīja ar suku savas vecās policista formas zilo saržu. Atsprādzējis nozīmīti, viņš nolika to uz galda, lai nospodrinātu. Ieroča maksts un ierocis atradās līdzās uz krēsla. Šī senā, visos sīkumos ierastā procedūra viesa viņā neparastu apmierinā­juma sajūtu, tā bija viena no retajām reizēm, kad viņš jutās laimīgs— kopš tās dienas pirms diviem gadiem, kad viņu bija atstājusi sieva.

Viņš bija apprecējis Ritu, kad meitene vēl mācījās vidus­skolā, un Neri pats bija tikko sācis dienēt policijā. Viņa bija bikla, tumšmataina meitene no stingras itāliešu ģimenes, un vecāki nekad neatļāva viņai uzkavēties ārpus mājas ilgāk par desmitiem vakarā. Neri bija viņā neglābjami iemīlējies un dievināja viņas nevainību, krietnumu un melnīgsnējo skais­tumu.Sākumā Ritu Neri viņas vīrs ļoti valdzināja. Viņš bija neparasti stiprs, un varēja redzēt, ka citi bīstas no viņa spēka un nelokāmās nostājas attiecībā pret to, kas ir pareizi un kas nepareizi. Takta izjūtu un diplomātiju viņš tikpat kā nepazina. Ja viņš nepiekrita kādas grupas vai atsevišķa cilvēka uzskatiem, viņš vai nu cieta klusu, vai arī skarbi, bez aplinkiem pateica savas domas. Nekad viņš nevienam nepiekrita pieklājības pēc. Turklāt viņam piemita īstens sicīlieša temperaments, un dusmu uzliesmojumos viņš bija briesmīgs. Taču uz savu sievu viņš nedusmojās nekad.

Piecu gadu laikā Neri kļuva par vienu no Ņujorkas policijas varenākajiem spēkiem, kas iedvesa bailes ikvienā pretiniekā. Turklāt viņš bija arī viens no godīgākajiem policistiem. Taču viņš mēdza īstenot likumu pats saviem paņēmieniem. Viņš ne acu galā necieta sīkos huligānus, un, ja vien kaut kur vakarā uz ielas redzēja drūzmējamies dauzoņu baru, kas izraisīja nekārtības un traucēja garāmgājējus, viņš rīkojās aši un noteikti. Viņš laida darbā savu patiesi apbrīnojamo fizisko spēku, kura iespējas nemaz pilnībā neapzinājās.

Kādu vakaru pilsētas centrālā parka rietumdaļā Neri izlēca no patruļas mašīnas un aizturēja sešus dauzoņas melnās zīda žaketēs. Otrs policists, pazīdams Neri, negribēja iesaistīties notiekošajā un palika sēžam mašīnā, šie seši padsmitnieki bija izklaidējušies, aizturēdami garāmgājējus un draudīgā balsī pieprasīdami cigaretes, tomēr nopietnus fiziskus kaitējumus nevienam nebija nodarījuši. Viņi bija arī kaitinājuši garāmejo­šās meitenes ar neķītriem žestiem, kas bija vairāk franču nekā amerikāņu stilā.

Neri nostādīja tos visus pie mūra sienas, kas atdalīja Centrālo parku no Astotās avēnijas. Vēl valdīja mijkrēslis, tomēr Neri turēja sev klāt iecienīto ieroci — milzīgu lukturi. Ķerties pie šaujamieroča viņš nemēģināja nekad — tas vien­kārši nebija vajadzīgs. Niknuma brīžos viņa seja izskatījās tik neganta un mežonīga, ka, ieraugot to un vēl piedevām policista formas tērpu, sīkie huligāni kļuva melni un maziņi. Arī šie seši nebija izņēmums.

Kā tevi sauc?— Neri noprasīja pirmajam padsmitniekam ar melno zīda žaketi. Puisis nosauca īru vārdu un uzvārdu.

Pazudi!—teica Neri.— Ja es šovakar tevi vēl redzēšu, no tevis paliks slapja vieta.— Viņš pamāja ar lukturi, un puisis aši aizsteidzās prom. To pašu Neri atkārtoja ar nākamajiem diviem vaininiekiem. Arī tie tika sveikā projām. Taču ceturtais puisis nosauca itāliešu vārdu un uzsmaidīja policistam, itin kā apliecinādams kaut kādu radniecisku saiti starp sevi un viņu. Neri pēc izcelsmes bija neapstrīdams itālietis. Viņš brīdi skatījās puisī un tad noprasīja:—Tu esi itālietis?—Puisis atbildēja ar pašpārliecinātu smīnu.

Neri pacēla lukturi un spēcīgi iesita viņam pa pieri. Puisis sabruka uz ceļiem. Pierē bija iešķelta pamatīga brūce, un asinis straumē plūda viņam pār seju. Tomēr ievainoti bija tikai mīkstie audi. Neri skarbi uzsauca viņam:— Tu apkauno itālie­šus, nelieti! Tādi kā tu nomelno mūs visus! Celies kājās!— Un viņš iespēra puisim pa gurnu — ne sevišķi stipri, ne arī gluži pa jokam.— Lasies mājās un nerādies vairs uz ielas! Un lai es tevi vairs neredzētu ar šito žaketi mugurā! Tad tu no slimnīcas neizspruksi! Tagad pazudi! Tev laimējies, ka es neesmu tavs tēvs!

Ar atlikušajiem diviem Neri vairs nepūlējās noņemties. Viņš tikai uzdeva tiem ar zābaku pa sēžamvietu un aizdzina prom, teikdams, lai tie vairs šovakar nerādās uz ielas.

Šādos gadījumos viss parasti notika tik ātri, ka pūlis nepaspēja savākties un neatradās neviens, kas protestētu pret Neri rīcību. Viņš ielēca atpakaļ mašīnā un kopā ar otru policistu aizbrauca projām. Protams, paretam gadījās arī dažs sīkstāks tips, kas gribēja kauties vai pat izrāva nazi. Šādus nelaimīgos varēja tikai nožēlot. Ar baismīgu noteiktību un nežēlību Neri sasita viņus līdz asinīm un iemeta patruļas mašīnā. Pēc tam viņus arestēja un apsūdzēja par uzbrukumu policijas darbiniekam. Taču parasti tiesas prāvu vajadzēja atlikt līdz tam laikam, kamēr cietušos izlaida no slimnīcas.

Pēc kāda laika Neri pārcēla uz citu apgaitas rajonu, kas ietvēra Apvienoto Nāciju Organizācijas ēkas; galvenais iemesls šādai rīcībai bija tas, ka Neri nebija izrādījis sava iecirkņa seržantam pietiekamu cieņu. Apvienoto Nāciju ļaudis ar savu diplomātisko neaizskaramību mēdza atstāt savus limuzīnus uz ielas, kur pagadās, neievērodami nekādus notei­kumus. Neri sūdzējās iecirkņa vadībai un saņēma norādījumu necelt brēku un nepievērst tādām lietām uzmanību. Taču kādu vakaru viena no sānielām bija tik pilna ar nevērīgi atstātām mašīnām, ka tai nevarēja pat izbraukt cauri. Tobrīd bija jau pāri pusnaktij, tāpēc Neri paņēma no patruļas mašīnas savu lielo lukturi un, izstaigādams ielu visā garumā, sadauzīja drumslās visu limuzīnu priekšējos stiklus. Pat augsti stāvošiem diplomātiem nebija viegli atjaunot stiklus ātrāk kā pēc vairā­kām dienām. Policijas iecirkni pārplūdināja protestu iesnie­gumi un prasības nodrošināt aizsardzību pret šādu vandā­lismu. Apmēram pēc nedēļas kādam atausa gaisma par noti­kušā cēloņiem un vainīgo, un Albertu Neri pārcēla uz Hārlemu.

Neilgi pēc tam kādā svētdienā Neri ar sievu aizbrauca ciemos uz Bruklinu pie savas māsas — atraitnes. Neri bija māsai cieši pieķēries un izturējās pret viņu ar aizstāvja gādību, kā tas raksturīgs visiem sicīliešiem; viņš to apciemoja vismaz reizi pāris mēnešos, lai pārliecinātos, ka viss kārtībā. Māsa bija krietni vecāka par Albertu, un viņas dēlam jau bija divdesmit gadu. Šis dēls, vārdā Tomass, augdams bez tēva, palaikam sagādāja galvassāpes. Viņš bija iekļuvis vairākās sīkās ķibelēs un sliecās uz nevaldāmu dzīvesveidu. Neri vienreiz bija izmantojis savus sakarus ar policiju, lai puisi neiesūdzētu tiesā par zādzību. Tajā reizē viņš bija apvaldījis niknumu, taču nopietni brīdinājis māsasdēlu:—Tomij, manai māsai tevis dēļ pārāk bieži jāraud, un laikam man pašam būs jāpamāca tevi, kā uzvesties.— Tas bija domāts kā tēvišķs aizgādņa brīdinājums, nevis kā īsts drauds. Bet, kaut gan Tomiju uzskatīja par visrūdītāko zēnu Bruklinas rūdītajā sabiedrībā, arī viņš baidījās no sava tēvoča Alberta.

Šajā apciemojuma reizē Tomijs vēl savā istabā gulēja, jo sestdienas naktī bija pārnācis mājās vēlu. Māte iegāja dēlu pamodināt un skubināja viņu apģērbties, lai visi kopā varētu paēst svētdienas pusdienas. Caur puspievērtajām durvīm skarbi atskanēja puiša balss:— Lai viņi brauc ellē, un ļauj man gulēt!— Ar vainīgu smaidu māte atgriezās virtuvē.