Mario Pjūzo - Krusttēvs

Viņu nozīmēja Klemencas vienībā, un šis meistarīgais cilvēku pazinējs jaunpienācēju rūpīgi pārbaudīja. Galu galā Neri tomēr ir bijis policists. Taču Neri dabas dotais nevaldā­mais temperaments ņēma virsroku pār visiem iespējamiem sirdsapziņas pārmetumiem, kādi sākumā varbūt reizēm viņu traucēja, atgādinot, ka viņš reiz cīnījies pretējā puse. Nepa­gāja ne gads, kad Neri jau bija izturējis ugunskristības. Atpakaļceļa viņam vairs nevarēja būt.

Klemenca dziedāja viņam slavas dziesmas. Neri esot īsts brīnums, jauns Luka Brāzi. Pat labāks par Luku, Klemenca nerimās. Vispār visīstākais atklājums. Fiziskā ziņā neredzēts brīnums. Tādi refleksi un kustību koordinācija, ka viņš varētu būt otrs Džo Dimadžo. Klemenca turklāt zināja, ka Neri nav tas cilvēks, ko varētu pārvaldīt tāds vīrs kā viņš. Neri tika pakļauts tieši Maiklam Korleonem, un Toms Heigens veica nepiecie­šamo «bufera» lomu. Neri bija īpašs cilvēks un tāpēc saņēma lielu algu, taču viņam nebija nekāda pašam sava ienākumu avota, nekādas dalības totalizatoros, un viņš neiesaistījās nekādos algota spēka darbos ārpus Ģimenes. Bija acīm redzams, ka viņa bijība pret Maiklu Korleoni ir neizmērojama, un kādu dienu Heigens 'Maiklam jokodamies teica:— Nu re, tagad tev ir savs Luka.

Maikls pamāja ar galvu. Tas patiešām bija panākts. Alberts Neri kļuvis viņam uzticams līdz nāvei. Protams, arī šo gudrību Maikls bija apguvis no paša Dona. Mācīdamies biznesu un vadīdams garās skološanās stundas kopā ar tēvu, Maikls viņam reiz bija pavaicājis:— Kā tas gadījās, ka tu sadarbojies ar tādu tipu kā Luka Brāzi? Ar tādu dzīvnieku?

Dons turpināja apmācīt dēlu.— Ir tādi cilvēki,— viņš skaid­roja,— kuri staigā pa pasauli, uzprasīdamies, lai viņus noga­lina. Tu noteikti esi tādus pamanījis. Viņi ceļ ķildas azartspēlēs, rēkdami lec ārā no mašīnas, līdzko kāds knapi ieskrāpējis spārnu, viņi terorizē un pazemo cilvēkus, par kuru spējām neko nezina. Es esmu redzējis kādu vīru, īstu nejēgu, tīši apvainojam veselu grupu bīstamu cilvēku, un pašam viņam nebija nekāda aizsarga. Šie cilvēki burtiski klīst pa pasauli, saukdami: «Sit mani nost! Sit mani nost!» Un vienmēr atrodas kāds, kas viņiem izdara šo pakalpojumu. Tādas lietas mēs avīzēs lasām katru dienu. Protams, šādi cilvēki nodara daudz ļaunuma arī citiem.

Arī Luka Brāzi bija viens no šādiem cilvēkiem. Taču viņš bija tik neparasts, ka ilgu laiku viņu neviens nevarēja nogali­nāt. Vairums šādu cilvēku nepelna mūsu ievērību, bet tāds kā Brāzi ir noderīgs ierocis. Galvenā gudrība te ir tāda: tā kā viņš nebaidās no nāves un to pat meklē, jācenšas kļūt par vienīgo cilvēku pasaulē, no kura rokas viņš patiesi nevēlas šo nāvi saņemt. Viņš baidās tikai no viena — nevis no nāves, bet no tā, ka tieši tu varētu būt tas, kas viņu nogalina. Tad viņš ir tavā varā.

Šī bija viena no vērtīgākajām mācību stundām, ko Dons deva Maiklam, vēl dzīvs būdams, un Maikls šo gudrību izmantoja, padarīdams Neri par savu Luku Brāzi.

Un tagad beidzot Alberts Neri, rosīdamies viens savā Bronksas dzīvoklī, atkal gatavojās uzvilkt savu policista for­mas tērpu. Viņš rūpīgi izsukāja tam putekļus. Vēl jānospod­rina ieroča maksts. Tad jānotīra formas cepures nags, jāno­spodrina melnās, izturīgās kurpes. Neri strādāja ar dedzīgu apņēmību. Viņš ir atradis vietu šajā pasaulē, Maikls Korleone dāvājis viņam pilnīgu uzticību, un šodien viņš parādīs, ka prot šo uzticību attaisnot.

Tai pašā dienā Longbīčas alejā piestāja divi limuzīni. Vienam no tiem vajadzēja aizvest uz lidostu Koniju Korleoni, viņas māti un abus bērnus. Karlo Riči ģimenei bija jābrauc uz Lasvegasu, lai tur kādu laiku atpūstos un sagatavotos uz pastāvīgu dzīvi šajā pilsētā. Maikls bija devis Karlo šo rīkojumu, par spīti Konijas iebildumiem. Viņš nepūlējās paskaidrot, ka vēlas, lai visi piederīgie aizbrauktu no alejas pirms Korleones un Bardzīni Ģimeņu tikšanās. Pati šī tikšanās jau bija sevišķs noslēpums. Par to zināja vienīgi Ģimenes caporegimes.

Otrs limuzīns bija paredzēts Kejai ar bērniem, kuri gatavo­jās braukt uz Ņūhempšīru apciemot Kejas vecākus. Maikls viņiem nevarēja pievienoties; steidzamas darīšanas lika viņam palikt alejā.

Iepriekšējā vakarā Maikls bija paziņojis Karlo Riči, ka viņam vajadzīgs, lai svainis dažas dienas vēl uzkavētos alejā; viņš varēšot pievienoties sievai un bērniem nedaudz vēlāk. Koniju šī prasība bija pavisam saniknojusi. Viņa mēģināja Maiklam zvanīt, bet viņš" bija aizbraucis uz pilsētu. Tagad, iedama uz mašīnu, viņa skatījās, vai neieraudzīs Maiklu kaut kur alejā, taču viņš kopā ar Tomu Heigenu bija ieslēdzies kabinetā, un viņu nedrīkstēja traucēt. Konija atvadām noskūp­stīja Karlo, kurš pavadīja viņu līdz mašīnai.

— Ja pēc divām dienām tu nebūsi klāt, es braukšu tev pakaļ,— viņa piedraudēja.

Karlo veltīja viņai laipnu un juteklības apdvestu mīloša vīra smaidu.— Būšu,— viņš apgalvoja.

Konija izliecās pa automašīnas logu.— Kā tu domā, kāpēc Maiklam tevi vajag?—viņa vaicāja. Raižpilnā izteiksme vērta viņas seju vecīgu un neglītu.

Karlo paraustīja plecus.— Viņš man ir solījis ienesīgu robu. Varbūt tieši par to grib runāt. Vismaz tā lika manīt.— Karlo nekā nezināja par vakarā nozīmēto tikšanos ar Bardzīni Ģimeni.

— Tiešām, Karlo?— Konija dedzīgi pārjautāja.

Karlo uzmundrinoši pamāja ar galvu. Limuzīns izbrauca pa alejas vārtiem un aizripoja.

Tikai pēc tam, kad tas bija pazudis, Maikls iznāca atvadī­ties no Kejas un abiem bērniem. Pienāca arī Karlo un novēlēja Kejai laimīgu ceļu un patīkamu atpūtu. Beidzot arī otrs limuzīns devās projām un nozuda aiz vārtiem.

— Man ļoti žēl, ka vajadzēja tevi šeit aizturēt, Karlo,— teica Maikls.— Tas nebūs ilgāk par dažām dienām.

— Man itin nekas nav pretī,— Karlo steigšus piemetināja.

Labi. Paliec savā mājā pie telefona, un es tev piegrie­zīšu, kad būšu gatavs. Pirms tam man vēl vajadzīgas dažas ziņas. Norunāts?

Protams, Maik, protams,— atsaucās Karlo. Viņš iegāja namā, piezvanīja uz Vestberiju savai mīļākajai un apsolīja, ka pavēlāk vakarā centīšoties tikt pie viņas. Tad viņš apsēdās, attaisīja rudzu viskija pudeli un sāka gaidīt. Gaidīt vajadzēja ilgi. Drīz pēc pusdienlaika pa vārtiem sāka braukt iekšā mašīnas. Karlo redzēja no vienas izkāpjam Klemencu un nedaudz vēlāk no otras izkāpjam Tesio. Viens no miesassar­giem abus caporegimes ieveda Maikla namā. Klemenca pēc pāris stundām iznāca un devās projām, bet Tesio vairs neparādījās.

Karlo izgāja ārā alejā, lai minūtes desmit ieelpotu svaigu gaisu. Viņš pazina visus sargus, kas dienesta pienākumos uzturējās alejā, un ar dažiem pat bija gandrīz vai draugos. Viņš gribēja ar tiem papļāpāt, lai īsinātu laiku. Bet sev par pārsteigumu Karlo secināja, ka nevienu no šodienas sargiem nepazīst. Visi bija viņam sveši. Vēl vairāk pārsteidza tas, ka pie vārtiem dežurēja Roko Lampone, un Karlo zināja, ka Roko ir Ģimenē pārāk augsta amatpersona, lai pildītu tādu sulaiņa pienākumu, ja vien nebija paredzams kāds īpašs notikums.

Roko sveicināja viņu ar draudzīgu smaidu. Karlo izturējās piesardzīgi.

— Hei, es domāju, ka tu reizē ar Donu laidies brīvdie­nās!— uzsauca Roko.

Karlo paraustīja plecus.— Maiks gribēja, lai es pāris dienu uzkavējos tepat. Esot kas darāms priekš manis.