Mario Pjūzo - Krusttēvs

Karlo izgāja pirmais, un visi trīs vīri cieši viņam sekoja. Bija jau nakts, bet aleja, kā parasti, mirdzēja spožā apgaismojumā. Piebrauca mašīna. Karlo redzēja, ka tā ir viņa paša mašīna. Šoferi viņš nepazina. Kāds sēdēja attālākajā stūrī aizmugurē. Lampone atvēra priekšējās durvis un pamāja, lai Karlo kāpj iekšā.

— Es piezvanīšu tavai sievai un pateikšu, ka esi ceļā,— teica Maikls. Karlo iekāpa mašīnā. Viņa zīda krekls bija slapjš no sviedriem.

Mašīna sāka braukt un strauji tuvojās vārtiem. Karlo gribēja pagriezt galvu atpakaļ un paskatīties, vai pazīst aizmugurē sēdošo cilvēku. Tajā pašā brīdī Klemenca ar tik veiklu un izsmalcinātu kustību kā maza meitene, kas apsien kaķēnam ap kaklu lenti, pārmeta cilpu Karlo Riči galvai. Gluda aukla līdz ar Klemencas spēcīgo rāvienu iecirtās miesā. Karlo Riči ķermenis palēkdamies uzrāvās gaisā kā makšķerauklai pieķērusies zivs, bet Klemenca to turēja stingri un savilka cilpu arvien ciešāk, līdz ķermenis saļima. Pēkšņi mašīnu piepildīja nejauka smirdoņa. Karlo ķermenim agonijā bija atslābuši zarnu slēdzējmuskuļi. Drošības dēļ Klemenca vēl dažas minūtes paturēja cilpu savilktu, tad atbrīvoja auklu un iebāza kabatā. Karlo ķermenis smagi atsitās pret durvīm, un Klemenca atvieglots atgāzās sēdeklī. Pēc īsa brīža viņš nolaida lejā loga stiklu, lai izvēdinātu mašīnu.

Korleones Ģimenes uzvara bija pilnīga. Šai pašā divdesmit četru stundu periodā Klemenca un Lampone laida darbā savus regimes un sodīja Korleones valstības robežu pārkāpējus. Neri tika aizsūtīts komandēt Tesio regime. Bardzīni bukmeikerus padzina; divus no Bardzīni augstākajām amatpersonām nošāva brīdī, kad viņi mierīgi bakstīja zobus pie pusdienu galda kādā itāliešu restorānā Malberī ielā. Nogalināja arī kādu bēdīgi slavenu hipodroma afēristu, kad viņš pēc laimes­tiem bagāta vakara atgriezās mājās. Piekrastē pazuda divi ievērojamākie augļotāji, kuru līķus tikai pēc vairākiem mēne­šiem atrada Ņūdžersijas purvos.

Ar šo vienu nesaudzīgo uzbrukumu Maikls Korleone nostiprināja savu reputāciju un atkaroja Korleones Ģimenei vadošo vietu starp pārējām Ņujorkas Ģimenēm. Viņš ieguva autoritāti ne vien savas spožās taktikas dēļ, bet arī tāpēc, ka vairāki ievērojami caporegimes gan no Bardzīni, gan no Tatalju Ģimenes nevilcinādamies pārgāja viņa pusē.

Maikla Korleones triumfs būtu pilnīgs, ja vien nebūtu vajadzējis pieredzēt māsas Konijas histēriju.

Konija atbrauca lidmašīnā kopā ar māti, bērnus atstājusi Lasvegasā. Atraitnes sēras viņa paturēja sevī, līdz limuzīns iebrauca alejā. Tad, pirms vēl māte paspēja viņu aizkavēt, viņa skriešus metās pa bruģēto ielu uz Maikla Korleones māju. ledrāzusies pa durvīm, viņa viesistabā sastapa Maiklu un Keju. Keja devās svainei pretī, gribēdama viņu mierināt un apskaut kā māsa, taču sastinga uz vietas, kad Konija sāka kliegt uz brāli, mezdama viņam sejā lāstus un apvainojumus.— Nolādē­tais nelieti!— viņa brēca.— Tu nogalināji manu vīru! Pagaidīji, kamēr tēvs nomirst un neviens tevi nevar kavēt, un nogalināji viņu! Tu viņu nogalināji! Tu viņu vainoji Sanija nāvē, visu laiku vainoji, gan tu, gan visi citi. Bet par mani tu nedomāji nemaz. Par mani tev nospļauties. Ko lai es tagad daru, ko lai es tagad daru?— viņa vaimanāja. Divi Maikla miesassargi bija pienākuši un nostājušies viņai aiz muguras, gaidīdami pavēles. Taču Maikls tikai vienaldzīgi stāvēja un gaidīja, kad māsa beigs scēnu.

— Konij, tu esi uztraukta,— pārbiedētā balsī sacīja Keja, — lūdzu, nerunā tā!

Konija bija atjēgusies no histērijas. Tagad viņas balss skanēja salti un dzēlīgi.— Kāpēc tad, pēc tavām domām, viņš vienmēr bija tik vēss pret mani? Kāpēc viņš paturēja Karlo te, alejā? Viņš jau visu laiku zināja, ka nogalinās manu vīru. Bet neiedrošinājās, kamēr tēvs bija dzīvs. Tēvs to nebūtu pieļāvis. Un viņš to zināja. Viņš tikai gaidīja. Un tad vēl kļuva par mūsu bērna krusttēvu, lai aizmiglotu mums acis! Cietsirdīgais nelie­tis! Tu domā, ka pazīsti savu vīru? Vai zini, cik cilvēku viņš nogalināja reizē ar Karlo? Palasi avīzes! Bardzīni, Tatalja un visi tie citi. Mans brālis lika viņus nogalināt!

Viņa atkal bija uzbudinājusies līdz histērijai un mēģināja iespļaut Maiklam sejā, taču mute bija sausa.

— Aizvediet viņu mājās un izsauciet ārstu.— pavēlēja Maikls.

Abi miesassargi tūdaļ saņēma Koniju aiz rokām un izvilka no istabas.

Keja joprojām bija satriekta un pārbiedēta.— Kā viņa varēja tā runāt, Maikl, kā viņa spēj tam ticēt?

Maikls paraustīja plecus.— Viņa ir histēriķe.

Keja ielūkojās viņam acīs.— Maikl, tā nav taisnība, lūdzu, pasaki, ka tā nav taisnība!

Maikls gurdi papurināja galvu.— Protams, nav. Tici man! Šo vienīgo reizi es ļauju tev jautāt par manām darīšanām un dodu atbildi. Tā nav taisnība.— Viņa balss skanēja pārliecino­šāk nekā jebkad. Viņš skatījās Kejai tieši acīs. Viņš lika lietā visu kopdzīves gados izveidojušos savstarpējo uzticību, lai piespiestu Keju sev ticēt. Un Keja vairs nespēja ilgāk šaubīties. Viņa skumīgi pasmaidīja un pieglaudās Maiklam, ļaudama sevi noskūpstīt.

— Mums abiem derētu iedzert,— Keja teica un devās uz virtuvi pēc ledus. No turienes viņa izdzirda atveramies parādes durvis. Izgājusi no virtuves, Keja ieraudzīja, ka ieradušies Klemenca, Neri un Roko Lampone kopā ar saviem miesassargiem. Maikls sēdēja ar muguru pret sievu, bet Keja pagājās tā, lai no sāniem redzētu viņa seju. Tajā brīdī Klemenca griezās pie viņas vīra ar oficiālu sveicienu.

— Don Maikl,— Klemenca sacīja.

Keja redzēja, kā Maikls pieceļas, pieņemdams atnācēju suminājumu. Viņš šķita līdzīgs Romas statujām, to seno Romas imperatoru statujām, kurās atveidotie valdnieki ar dievu piešķirtām tiesībām valdīja pār savu līdzcilvēku dzīvību un nāvi. Viņš stāvēja, vienu roku uzlicis uz gurna, atbalstījis ķermeņa svaru uz vienas kājas un otru izvirzījis nedaudz priekšā; viņa stāja bija atbrīvota, nevērīgi pašpārliecināta un sejas profils pauda saltu, lepnu varas apziņu. Viņa priekšā stāvēja caporegimes. Šajā mirklī Keja saprata, ka viss, par ko Maiklu bija apsūdzējusi Konija, ir patiesība. Viņa atgriezās virtuvē un ļāva vaļu asarām.

Korleones Ģimenes asinīm slacītā uzvara tapa galīga pēc gadu ilgiem sarežģītiem politiskiem manevriem, kuru rezul­tātā Maikls Korleone tika atzīts par varenāko Ģimenes vadoni Savienotajās Valstīs. Divpadsmit mēnešus Maikls vienlīdz veltīja laiku Longbīčas štābam un savai jaunajai mītnei Lasvegasā. Bet gada beigās viņš nolēma izbeigt darbību Ņujorkā un pārdot namus un alejas īpašumus. Šai nolūkā viņš pēdējo reizi atveda visu ģimeni uz veco mājvietu Austrumu krastā. Viņi pavadīs tur vienu mēnesi, noslēgs biznesu, Keja parūpē­sies par ģimenes personisko mantu un mājsaimniecības piede­rumu sakravāšanu un pārsūtīšanu. Un vēl jānokārto tūkstošiem citu sīkumu.

Tagad Korleones Ģimenes stāvoklis vairs nebija apstrī­dams, un Klemencam bija pašam sava Ģimene. Roko Lampone bija Korleones caporegime. Nevadā Alberts Neri rūpējās par Ģimenes aizbildniecībā esošo viesnīcu drošu aizmuguri. Arī Heigens ieņēma noteiktu vietu Maikla Rietumu Ģimenē.Laiks palīdzēja sadziedēt vecās brūces. Konija Korleone izlīga ar savu brāli Maiklu. Jau nedēļu pēc negantajiem apvainojumiem viņa lūdza Maiklam piedošanu par saviem vārdiem un iegalvoja Kejai, ka viss teiktais bijusi nepatiesība, nekas vairāk kā jaunas atraitnes histērija.