Mario Pjūzo - Krusttēvs

Sazinies labāk ar savu iecirkni,— šoferis vienaldzīgi atteica.— Un, ja tev gribas, iedod man to papīru.

Pazudi pie velna!— Neri uzbrēca.— Vai arī es tevi izraušu no mašīnas un iedauzīšu tev pauri!

Kā pēc burvju mājiena šofera rokā parādījās mazā četrstūrītī salocīta desmitdolāru banknote, kuru viņš mēģināja iebāzt Neri blūzes kabatā. Neri atkāpās uz ietves un ar saliektu pirkstu aicināja šoferi pie sevis. Šoferis izkāpa no mašīnas.

Parādi savas tiesības un mašīnas papīrus!— pavēlēja Neri. Viņš bija cerējis aizdabūt šoferi kvartālu tālāk, taču tas vairs nebija iespējams. Ar acs kaktiņu viņš redzēja, ka pa Plāzas ēkas kāpnēm lejup nāk trīs neliela auguma drukni vīrieši. Tie bija pats Bardzīni ar saviem miesassargiem — viņi devās uz tikšanos ar Maiklu Korleoni. Pamanījis notiekošo, viens no miesassargiem pielika soli un pasteidzās pienākt pirmais, lai noskaidrotu, kas noticis ar Bardzīni mašīnu.

Kas par lietu?—viņš noprasīja šoferim.

Nekas sevišķs, liek man maksāt sodu,— atteica šoferis. — Šis laikam ir iecirknī kāds jaunais.

Tobrīd pienāca Bardzīni ar otru miesassargu.— Kas te ir par velna miltiem?— viņš norūca.

Neri pabeidza rakstīt savā bloknotā un atdeva šoferim dokumentus. Tad viņš iebāza bloknotu atpakaļ aizmugures kabatā un ar zibenīgu rokas kustību izrāva savu specrevolveri.

Pirms pārējie trīs vīri paspēja atgūties tiktāl, lai tvertu ieročus aizsardzībai, Neri iešāva Bardzīni krūtīs trīs lodes, iejuka pūlī un pazuda aiz stūra, kur viņu gaidīja mašīna. Tā aizdrāzās līdz Devītajai avēnijai un nogriezās uz centra pusi. Pie Celsijas parka Neri, kurš jau bija nometis cepuri, nomainī­jis drēbes un uzvilcis mēteli, pārsēdās citā mašīnā, kas viņu jau gaidīja. Revolveri un formas tērpu viņš līdzi neņēma. Tiem vajadzēs pazust. Pēc stundas Neri jau atradās Longbīčas alejā un runāja ar Maiklu Korleoni.

Tesio sēdēja vecā Dona mājas virtuvē un malkoja kafiju, kad pie viņa ienāca Heigens.

— Maiks ir gatavs,— viņš teica.— Piezvani Bardzīni un pasaki, lai dodas ceļā.

Tesio piecēlās un aizgāja pie telefona. Viņš uzgrieza Bardzīni Ņujorkas kantora numuru un īsi paziņoja:— Mēs braucam uz Bruklinu.— Nolicis klausuli, viņš uzsmaidīja Heigenam.— Ceru, ka Maiks šovakar noslēgs izdevīgu vienošanos.

Par to es nešaubos,— nopietni atbildēja Heigens. Kopā ar Tesio viņš izgāja ārā alejā un devās uz Maikla māju. Pie durvīm viņus apturēja viens no miesassargiem.

Boss teica, ka braukšot pats savā mašīnā,— viņš pazi­ņoja.— Lika teikt, lai jūs abi jau braucot prom.

Tesio sarauca pieri un pagriezās pret Heigenu.— Velns lai parauj, to taču nevar, tā viņš salaiž dēlī visas manas norunas!Tajā brīdī viņus apstāja vēl trīs miesassargi. Heigens klusi sacīja:— Arī es nevaru braukt kopā ar tevi, Tesio.

Kalsnais caporegime acumirklī visu saprata. Un pieņēma nenovēršamo. Uz mirkli viņu pievarēja fizisks nespēks, tad viņš atkal saņēma sevi rokās.

— Pasaki Maikam, ka tas bija bizness,— viņš teica Heigenam.— Man viņš vienmēr ir paticis.

Heigens pamāja ar galvu.— To Maiks saprot. Tesio brīdi klusēja, tad pusbalsī sacīja:—Tom, vai tu nevari mani izpestīt? Vecās draudzības vārdā? Heigens papurināja galvu.— Nevaru.

Viņš noraudzījās, kā Tesio apstāj miesassargi un iesēdina mašīnā. Heigens juta vieglu nelabumu. Tesio taču bija vislabā­kais kareivis Korleones Ģimenē; vecais Dons paļāvās uz viņu vairāk nekā uz jebkuru citu, ja neņem vērā Luku Brāzi. Cik nelāgi, ka tāds spējīgs cilvēks izdarījis liktenīgu kļūdu savas dzīves tik vēlīnā posmā . . .

Karlo Riči, kurš vēl aizvien gaidīja uzaicinājumu pie Maikla, kļuva nervozs, redzēdams daudzos atbraucējus un aizbraucē­jus. Acīmredzot iet vaļā kaut kas nopietns, un tā vien izskatās, ka viņu grib atstāt malā. Karlo nepacietīgi zvanīja Maiklam. Atbildēja viens no miesassargiem un, aizgājis pasaukt Maiklu, atgriezās ar ziņu, lai Karlo mierīgi sēžot un gaidot, Maikls drīz viņu pasaukšot.Karlo vēlreiz piezvanīja mīļākajai un pavēstīja, ka vakarā noteikti varēšot aizvest viņu kaut kur paēst un pavadīt nakti pie viņas. Maikls teicis, ka drīz viņu pasaukšot, un, lai ko viņš uzdomājis, ilgāk par stundu vai divām tas nevilksies. Tad vēl vajadzēs minūtes četrdesmit, lai aizbrauktu līdz Vestberijai. To var paspēt. Karlo apsolīja mīļākajai, ka noteikti būšot, un, netaupīdams maigus vārdus, pierunāja viņu nedusmoties. Nolicis klausuli, viņš nolēma saposties, lai vēlāk nevajadzētu zaudēt laiku. Tikko viņš bija apvilcis tīru kreklu, pie durvīm atskanēja klauvējiens. Karlo ātri nosprieda, ka Maikls mēģinā­jis viņam zvanīt un, atkārtoti dzirdēdams aizņemto signālu, atsūtījis kādu viņam pakaļ. Viņš piegāja pie durvīm un atvēra. Stindzinošas bailes pārņēma visu ķermeni, un dzīslās ielija šķebinošs nespēks. Durvīs stāvēja Maikls Korleone, un viņa sejā Karlo Riči redzēja to pašu nāves rēgu, ko bieži bija skatījis sapnī.Maiklam Korleonem aiz muguras stāvēja Heigens un Roko Lampone. Viņu sejas pauda drūmu nopietnību kā cilvēkiem, kuri pret pašu gribu spiesti paziņot draugam ļaunu vēsti. Visi trīs ienāca iekšā, un Karlo ieveda viņus viesistabā. Atjēdzies no pirmā pārbīļa, viņš nodomāja, ka uzbrukusi nervu lēkme. Bet, Maikla turpmākos vārdus dzirdot, viņu pārņēma īsts, fizisks nelabums.

— Tev jāatbild par Santīno,— teica Maikls.

Karlo neatbildēja, izlikdamies, ka nesaprot teikto. Heigens un Lampone bija atkāpušies nostāk pie istabas pretējām sienām. Karlo un Maikls stāvēja viens otram tieši pretī.

— Tu izdevi Saniju Bardzīni ļaudīm,— Maikls dobji sacīja. — Vai Bardzīni tev iestāstīja, ka tā komēdija, kuru tu nospēlēji ar manu māsu, apmuļķos Korleones?

Izmisīgajās bailēs Karlo bija zaudējis jebkādu pašcieņu, jebkādu lepnumu.— Es zvēru, ka esmu nevainīgs! Pie savu bērnu galvām zvēru, ka esmu nevainīgs! Maik, nedari to, lūdzu, nedari, es tevi lūdzu, Maik!

— Bardzīni ir pagalam,— sacīja Maikls.— Tāpat arī Filips Tatalja. Šovakar es gribu noslēgt visus Ģimenes rēķinus. Tāpēc nestāsti man, ka esi nevainīgs. Gudrāk būtu, ja tu atzītos, ko esi darījis.

Heigens un Lampone pārsteigti vērās Maiklā. Viņi nodo­māja, ka Maikls tomēr vēl nav tas vīrs, kas viņa tēvs. Kāpēc censties piedabūt nodevēju atzīt savu vainu? Vaina jau ir tiktāl pierādīta, cik vien tas iespējams. Atbilde skaidrāka par skaidru. Maikls tātad vēl nav pietiekami pārliecināts par savu taisnību, vēl aizvien baidās būt netaisns, vēl aizvien viņu moka tā sīkā šaubu dzirkstelīte, kuru izdzēst var vienīgi Karlo Riči atzīšanās.

Karlo joprojām klusēja.

— Nebaidies tik briesmīgi,— Maikls gandrīz vai laipni sacīja.— Vai tu domā, ka es gribu padarīt savu māsu par atraitni? Ka es gribu padarīt savus māsasbērnus par bāreņiem? Es galu galā esmu krusttēvs vienam no taviem bērniem. Nē, tavs sods būs tāds, ka tu vairs nepiedalīsies nevienā Ģimenes pasākumā. Es tevi nogādāšu uz Lasvegasas lidmašīnu, tu aizbrauksi pie sievas un bērniem un tur arī paliksi. Konijai es sūtīšu pabalstu. Tas ir viss. Bet nestāsti man, ka esi nevainīgs, neturi mani par muļķi un nesadusmo mani. Kurš griezās pie tevis, Tatalja vai Bardzīni?

Mokošu dzīves alku pārremtais Karlo Riči sajuta dzīslās ielīstam tīksmu atvieglojuma , ka viņu netaisās nogalināt. — Bardzīni,— viņš nomurmināja.

— Labi, labi,— Maikls klusi noteica. Skubinot pamādams ar labo roku, viņš piebilda:—Tagad es gribu, lai tu brauc projām. Ārā gaida mašīna, kas tevi aizvedīs uz lidostu.