Zigurds Dreimanis - Es-no viņpasaules

Pagāja vēl piecpadsmit diennaktis.

Organisms bija novārdzis tik tālu, ka ejot šūpojos, kā stipra vēja locīts. Kratīja sīks drebulis. Liels nopelns bija tam, ka visas šīs dienas pa betona grīdu staigājām basām kājām.

Ierodas Caika un nolasa lēmumu vēl par papildus piecpadsmit diennaktīm.

Mēs neizpratnē jautājam: "Par ko?" Atbild: "Par jautāšanu"…

1982. gada 5. jūlijs.

Korpusa priekšnieks pabāž galvu un svinīgā balsī paziņo: "JAUNIE CILVĒKI, JŪSU APŽĒLOŠANAS LŪGUMI IR NORAIDĪTI. LAIMĪGU CEĻU!"

1982. gada 6. jūlijs.

Tagad atliek tikai gaidīt pēdējo etapu. Neko citu jau es nemaz nebiju cerējis, un tomēr…

Cik baismīga ir tāda sajūta, kad tu sāc apzināties, ko vērta ir dzīve. Tagad es saprotu Toliku un zinu, kāpēc viņš tik ļoti nožēloja, ka pēc viņa nav palikuši vismaz bērni. Un es? Ko es esmu zaudējis? Dzīvība ir nosacīts jēdziens noteiktam laika posmam. Ko tu tajā esi paveicis, tas ir tavs. Tāpēc daba katram ir atvēlējusi noteiktu laiku.

Es apzinos, ka man šis laiks bijis nepārtrauktu kļūdu un klupšanu samezglojums, turklāt pārlieku īss, lai kaut ar vienu no šiem piņ- ķeriem tiktu galā. Tāpēc aiz manis nepaliks nekas.

Ienāca prātā atgadījums no skolas laika, kad vēl mācījos 8. klasē. Kādai meitenei bija dzimšanas diena, un viņa visu klasi pacienāja ar konfektēm un cepumiem. Skolotāja savu cienasta daļu bija nolikusi uz galda, bet starpbrīdī kāds to bija paņēmis. Stundas sākumā klasē sākās "lielā izmeklēšana". Skolotāja nezin kāpēc ļoti ilgi skatījās man acīs un tad teica: "Iešu un pasaukšu milici ar suni, tas vainīgo atradīs, un tad gan jūs velnu redzēsiet!"

Kas mani dīdīja, es nezinu, bet es piecēlos un pieteicos par vainīgo. Daudzus gadus vēlāk viens no klases zēniem atzinās, ka to bija izdarījis viņš, un gribēja izprast, kādēļ es esot sevi apmelojis. Bet es nezinu.

Savulaik ar visu savu idiotisko uzvedību vēlējos spītēt un it kā nokārtot morālus rēķinus ar vecākiem par to, ka viņi mani pameta. Bet vienīgais, ko esmu nokārtojis, - rēķinus ar savu paša dzīvi…

Laika skaitīšana sāk zaudēt jēgu.

Ap 20. jūliju beidzās mūsu karcera režīms. Šoreiz papildu dien­naktis vairs neiegrieza. Atsākās nāvinieku kameras parastā… Tpū! Gandrīz uzrakstīju - "dzīve"… Atsākās nāvinieku ikdiena.

Apžēlošanas lūgumu noraidījums tomēr bija nospēlējis savu ārdošo lomu mūsu psihē. To konstatējām tad, kad 429. kamerā pie Poludņenko un Krusta iesēdināja trešo. Tas ir celtniecības karaspēka kareivis, saukts Zaldātiņš. Augstāko soda mēru piespriedis Kara tribunāls. Tagad zinām, ka soda izpildes stunda tuvojas.

Pēc dienas pārbaudes nākamā parasti notika pēc vakara maiņas, tas ir - labu laiku pēc vakariņām. Bet jau pēcpusdienā aiz durvīm atskan gaitenī dunoši soli un smalka, metāliska šķinda. Tikai tagad līdzās apziņai, ka nāk uz mūsu kamerām, patvarīgi sāk darboties kaut kādas zemapziņas sviras. Visi muskuļi kļūst slābani, kājas sāk drebēt, vēderā kaut kas sažņaudzas, un rodas nežēlīga vajadzība atviegloties.

Pats traģiskākais, ka tu ar sevi neko nespēj padarīt. Un tas atkartojas katras nākamās pārbaudes laikā. Redzu, ka arī Ana­tolijam iekšā viss sagriezies.

Vēl labu laiku pēc tam viens otram par savām sajūtām neko nestāstām, tikai pēc katras pārbaudes sacenšamies, kurš pirmais tiks uz poda… Pēc dažām dienām sākam to visu pārrunāt un smejamies paši par sevi.

Bet arī tas neko nelīdz. Līdzko atskan soļu duna un šī nodevīgā atslēgu smalkā šķinda, kas tik ļoti atgādina tējkarotīšu sasišanos, - viss atkārtojas.

(Man vēl tagad pārskrien vieglas trīsas, kad kads, maisot kafiju vai tēju, neveikli piešķindina tasītei ar karoti…)

1982. gada augusta beigas.

Bija pagājis apmēram mēnesis, kopš mēs jau apzināti gatavojāmies pēdējam ceļam. Pirms pusdienām atkal dzirdam, ka nāk. Uz kuru kameru?

Atveras tieši mūsu kameras durvis. Ieradusies cietuma priekš­niecība un kaut kāds valdības pārstāvis, ko var redzēt pēc deputāta karodziņa pie uzvalka atloka. Vēloties runāt ar mani.

Tieku nogādāts korpusa priekšnieka kabinetā. Apsardzi "aug­stais viesis" izraida ārā. Tad apsēžas un stādās priekšā kā atbildīgs Iekšlietu ministrijas darbinieks.

Nezinu, ko viņš grib, bet zekiem ir tikai viena metode - lai saruna varētu notikt, pieprasu cigaretes. Viņš izvelk no kabatas un pastumj man priekšā veselu paciņu amerikāņu "Kent". Uzpīpēju kā lords. Tad viņš sāk taujāt, lai pastāstu, kā esmu nokļuvis nāviniekos.

Klāju vaļā visu par Stučkas IeD un ministrijas darbinieku patvaļu. Viņš to uzklausa, bet pēc tam man atgādina par tiesu un par apžēlošanas lūguma noraidījumu. Un piedāvā izeju: lai es paziņoju, ka esmu bijis Marutas Začas slepkavības līdzdalībnieks, tikai pavi­sam citā grupā - par to sola, ka nāvessodu atcels. Piespriedīšot 15 gadus un pirms termiņa atbrīvošot. Pēc šāda piedāvājuma es atkal nenocietos un atņirdzu, ka labāk eju nāvē nekā "kāpju palmā" (cietuma žargonā tas nozīmē - nekā tieku izvarots).

Mani ved atpakaļ uz kameru visa eskorta pavadībā, ieskaitot augsto priekšnieku. Pie kameras durvīm "priekšnieks" atņem ap­sardzei "manējās" cigaretes un pretēji visām instrukcijām un noteikumiem iegrūž "Kenta" paciņu man.

Tieku ieslēgts kamerā, kur mani gaida karaliskas pusdienas. Irļikovs atraugājas; viņš savu tiesu jau aprijis un tagad skatās manī platām acīm: kas noticis? Kāpēc tāda pārmaiņa un tik labvēlīga apiešanās? Kas tas tāds bija un ko viņš gribēja?

Nav nekādas vēlēšanās kaut ko stāstīt, jo pašu nodarbina viena vienīga doma: kāpēc tas oberments bija pie manis ieradies? Kāpēc?!

Vakarā nevaru aizmigt, domās vēl un vēlreiz pārcilāju visus iespējamos variantus.

1. Beidzot nolēmuši ķerties milicijas padibenēm pie rīkles, tālab grib noskaidrot, ko un kā šie dara. Nē, tas neder. Tad nebūtu šāds piedāvājums.

2. Pieņemsim, ka noķēruši īsto slepkavu un tagad grib noskaidrot patiesību. Skaidrs, ka tad jāsāk jauna izmeklēšana, bet līdz tam milicija grib ievākt kautkādas operatīvas izziņas. Tomēr nejau šādā veidā… Tas arī neder.

3. Varbūt tomēr noķēruši īsto un redz, ka iesēdušies sūdos. Lai nomazgātu smirdošo mundieri, man piedāvā līdzdalībnieka lomu. Diezgan reāli. Es atteicos - vai tas bija prātīgi? Šie tik un tā nomazgāsies. Mani nolaidis no kātiem par šito epizodi, īstajam vaininiekam uzkarinās citu… Reāli? Jā! Sistēmu es jau esmu iepa­zinis pietiekami labi - tā galvu cilpā pati labprātīgi nebāzīs.

Nu, tad - velns ar viņiem! Esmu jau samierinājies ar nāvi, pats to vēlējos. Tagad arī dabūšu…

(Tikai daudzus mēnešus vēlāk es "izskaitļoju", kas bija mans tās dienas "augstais viesis". Vienīgais, kuram no ministrijas specbufe- tes piegādāja un kurš pīpēja amerikāņu cigaretes "Kent", bija īstā slepkavas Staņislava Rogaļeva "aizbildnis", viņš arī iekšlietu minis­tra vietnieks, ģenerālis Anrī Kavalieris.)

1982. gada augusta pašas beigas.

Šoreiz lēkt augšā un skriet uz poda dabūjām naktī. Atkal dimdēja soli un šķindēja atslēgas. Tikai tonakt aizveda Poludņenko un Krustu.

Tagad bija pienākusi kārta Auziņam un Koļidam, pēc tam - man un Anatolijam Irļikovam.

No rīta mēs cenšamies sazināties ar Zaldātiņu, lai uzzinātu, kā notika aizvešana. Dežurants mūs pieķer brīdī, kad ar skārda krūzītēm pie auss caur mūri mēģinām saklausīt Zaldātiņu viņpus sienas.