Zigurds Dreimanis - Es-no viņpasaules

Šajā brīdī es pirmo reizi tikai tā pa īstam apjēdzu savu totālo bezcerību…

Ceturtajā korpusā atkal parādās sociālistiskās sistēmas ieka­rojumu priekšrocības. Trīs kameras gan paredzētas, lai vienlaikus turētu sešus, bet es būšu septītais.

Laikam jau padomju valstī iesākusies kārtējā kampaņa. Varbūt šoreiz tā veltīta noziedznieku atšaušanai? Šajā valstī taču viss notiek tikai kampaņveidīgi. Kampaņa pret izlaupītājiem, kampaņa pret huligānismu, kampaņa pret nepilngadīgajiem, kampaņa pret klaidoņiem, hipijiem, estrādes mūziku, dzērājiem utt.

Es savu pirmo sodāmību trāpīju "nepilngadīgo kampaņas" laikā. Nozieguma sastāvs šāds: divi puiši Bastejkalnā uz sola mūķēja vaļā pudeli. Kad gāju garām, palūdza, vai man nav nazis. Iedevu. Vēlāk viņi, draudot ar šo nazi, citam čalim mēģināja atņemt naudu. Kad ieradās milicija, es nevis laidos, bet lasīju šiem morāli…

Divi gadi Cēsu kolonijā. Par "līdzdalību grupā". No zvana līdz zvanam. Un mēnesi pirms termiņa beigām, sakarā ar pilngadības sasniegšanu, mani vēl iepazīstināja ar pieaugušo kolonijas "kārtību". Tādējādi man šīs "universitātes" vairs nebija svešas.

Centrālcietumā nāviniekam ir speciāls apģērbs, kura uzdevums ir notiesātajam atgādināt, kas viņu sagaida. Par pamatu ņemts strādnieku specapģērbs, kuram ar hloru iekrāsotas platas baltas svītras. Uz muguras starp lāpstiņām balts aplis, tādēļ kamerās uzsvārci cenšas nenēsāt. Pirms šī "uzvalka" saņemšanas tevi noģērbj kailu līdz ādai, liek pāris reižu pietupties, lai kontrolieris pārliecinātos, ka tev nekas nav noslēpts tūplī.

Pēc tam ejam uz 429. kameru. Vispār nāviniekiem ir paredzēta 428., 429., 430. kamera. Tieku ievietots vidējā. Pirms mani ielaiž kamerā, tur ieiet Rižijs un tās iemītniekiem atgādina zagļu likumu, kas attiecas uz mani un manu pantu. Tad kamerā ieeju es. Iepazīstos ar notiesātajiem Poludņenko un Vaļeru ar iesauku Krusts.

Kamera ir 2,5 m plata, 4 m gara, 3,5 m augsta telpa, kurā atrodas divas grīdā iebetonētas gultas, divi iebetonēti beņķi, sienā iemūrēts galds un niša produktiem un personīgajām mantām. Tā kā esmu trešais kameras iemītnieks, uz gulēšanu jāiekārtojas starp abām gultām uz grīdas.

Dienas režīms vienmuļš. Celšanās pulksten 6.00 no rīta, reizē arī brokastis. Līdz pusdienām vari lasīt vecu grāmatu vai runāties ar kameras biedriem. Gulēt aizliegts. Apmēram 14.00 pusdienas, pēc tam tādā pašā veidā gaidi vakariņas. 18.00 vakariņas, tad gaidi līdz 22.00, lai varētu iet gulēt. Trīs reizes dienā kameru apmeklē dežurējošais virsnieks. Cikos viņš to darīs, zina tikai viņš pats. Kad kamerā ienāk dežuranti, ieslodzītajiem jāstāv ar muguru pret durvīm, rokas pret sienu, ķermenis 40-50 grādu leņķī pret grīdu, kājas plecu platumā. Kameras atslēgas atrodas pie DIPP (dežurējošais izolatora priekšnieka palīgs). Tie bija: Rižijs, Caika, Streļņiks, Balerīna.

Pastaigu nav. Vienīgais brīdis, kad izej no kameras, ir pirts ik pēc desmit dienām.

Kamerā nav nekādas informācijas par ārpasauli. Liegta iespēja pat paskatīties uz debesīm: kameras logs ir aizmetināts. Grāmatas no cietuma bibliotēkas saņemam vecas un sabojātas.

Tādēļ pirmais, ko man prasa: kas notiek aiz kameras sienām? Nav svarīgi, ka es jau ilgu laiku atrodos ieslodzījuma. Krusts un Poludņenko šeit atrodas jau trīs mēnešus. Nāvinieku 428. kamerā vēl pēc viņiem ievietoti Auziņš un Koļida, bet 430. - pirms viņiem - divi Daugavpils kolonijas zeķi, kas augstāko saņēmuši par ieslodzītā nogalināšanu. Nāvinieku kamerā izveidojusies "tradīcija": tie, kas divatā sēž, tie divatā arī dodas uz sprieduma izpildi. Šajā gadījumā pirmajiem būs jābrauc daugavpiliešiem, tad Poludņenko un Krus­tam, vēlāk Auziņam un Koļidam. Tikai tad pienāks mana un tā notiesātā kārta, kuram nākošajam iedos augstāko.

Poludņenko notiesāts par atklātam dzīvokļu zādzībām ar slepkavībām. Viņš ir izdarījis trīs dzīvokļu zādzības, noslepkavojot to saimniekus. Divus Nikolajevā, vienu Rīgā. Kopā ar viņu tika tiesāta līdzdalībniece - piecpadsmitgadīga Natalija. Viņa bija Poludņenko civilsieva un visu noziegumu izpalīgs, par ko kā mazgadīgā saņēma desmit gadus pastiprinātā režīmā. Neizskatījās, ka Poludņenko nožēlotu izdarīto, bet sprieduma pareizību viņš neapstrīdēja.

Krusts.bija agrāk tiesāts par zādzībām un huligānismu. Tagad notiesāts par cilvēka nosišanu trolejbusa pieturā pie "Rīgas zieda'". Ar draugiem vakarā piedzērušies un gājuši staigāt pa pilsētu. Trolejbusa pieturā ieraudzījuši vīrieti, arī iereibušu, ar kuru sākusies vārdu apmaiņa, kas pārvērtusies strīdā. Rezultātā sācies kautiņš, kura gaitā Krusts ar draugiem vīrieti sasituši, paņēmuši viņa mantas: jaku, pulksteni, maku. Nenoskaidrojuši, kādā stāvoklī ir cietušais, aizgājuši. Cilvēks no gūtajām traumām miris notikuma vietā. Tagad Krusts saka, ka vainīgs dzērums-ja tā nebūtu, tad arī šāda nozieguma nebūtu. To, ka pie notikuša pats vainīgs, viņš saprot., bet uzskata, ka spriedums varējis būt maigāks. Viņa līdzdalībniekiem neiedeva vairāk par divpadsmit gadiem, kaut noziegumā visi piedalījās ar vienādu dedzību. Iemeslu tik bargam spriedumam pret sevi Krusts saskata tajā apstāklī, ka nevēlējās ar izmeklētāju runāt atklāti. Žēl sevis, ka neko nav paspējis dzīvē izdarīt. Viņam bija divdesmit seši gadi.

Jau pirms tam, saklauvējoties ar blakus kamerām, viņi uzzinājuši, par ko ir notiesāti tur sēdošie.

Par daugavpiliešu noziegumu es jau minēju. 428. kamerā atrodas Auziņš un Koļida.

Auziņš notiesāts par kolhoza partorga slepkavību. Visa noziegu­ma pamats meklējams latviešu tautas vēsturē. 1949. gadā viņa vecākus un visus bērnus izveda uz Sibīriju. Tur viņš izauga, apprecējās ar cita izsūtītā meitu, iekārtoja savu dzīvi. Viņš zināja, ka viņa vecāku ģimene tika izsūtīta pēc jaundibinātā kolhoza partijas sekretāra denunciācijas.

Septiņdesmitajos gados Auziņu ģimene atgriezās viņa tēva mājās. Kolhozā par partordzi strādāja ziņotāja meita. Viņam radusies nepārvarama vēlēšanās kaut kā sabojāt arī viņas dzīvi. Tādēļ Auziņš sācis mīlestības romānu ar partordzi. Viņa laikam nezināja par Auziņa ģimenes izsūtīšanas visām niansēm un padevās viņa teātrim. Tomēr romāns aizgāja par tālu, sieviete palika stāvoklī. Lai nolīdzinātu radušos situāciju, viņa piedāvājusi Auziņam šķirties no sievas, viņa šķiršoties no vīra, un viņi nodibinās ģimeni. Galvenais, ka viņa jau vīram visu izstāstījusi. Auziņš no šāda darījuma atteicās un atgādināja, ka, pateicoties viņas tēvam, tika sabojāta viņa dzīve, bet viņa vecāki svešumā gājuši bojā. Sieviete apsolījusi viņu atgriezt Sibīrijā, bet pirms tam visu par slepenajām attiecībām izstāstīt Auziņa sievai.

Mājās viņam atradusies trofeju šautene un munīcija. Kad par- tordze ar vīru braukusi pie viņa sievas, viņš no krūmiem to nošāvis. Vīrs apgriezis motociklu un ar līķi blakusvāģi mucis prom. Otrs šāviens nesprādzis patronas mitruma dēļ. Pēc tam Auziņš iebēdzis mežā. Viņa arestēšanai izsaukta karaspēka daļa. Viņš tomēr, apejot karaspēka ķēdes, nokļuvis kantorī, lai izņemtu savu algu. Tur viņu arestējis tikko no afgāņiem atgriezies kolhoza traktorists. Uz izdarīto Auziņš skatās kā uz likumīgu atriebību par vecāku un savām ciešanām, bet spriedumu uzskata kā dabisku un likumsakarīgu finālu savai rīcībai.

Koļida nopelnījis augstāko par vecas sievietes slepkavību un līķa izkropļošanu. Būdams dzērumā, viņš ieradies pie vecenītes, lai iegūtu dzeramo, tomēr tai šņabja nav bijis. Tad pieprasījis naudu, uz ko saņemts atteikums. Koļida ar cirvja pietu iesitis tantiņai pa galvu un izķēmojis līķi, nogriežot krūtis un dzimumorgānus. Izkropļoto ķermeni iemetis akā. Vēlāk, psihiatriskās ekspertīzes laikā, viņš mēģinājis tēlot ārprātīgo, lai izvairītos no tiesas. Nekas neiznāca. Bet nāvinieku kamerā viņš prātoja par to, ka vēlētos noskatīties sava sprieduma izpildīšanu. Tāpēc palika iespaids, ka ar galvu šim ieslodzītajam kaut kas nebija kārtībā.