Zigurds Dreimanis - Es-no viņpasaules

Man izsniedza papīru un rakstāmo, lai saceru apžēlošanas lūgumu. Tajā es nolamāju padomju valdību un rakstīju: ja vajag nošaut mani, lai to dara, bet tādēļ nevajag bojāt dzīvi diviem neko sodāmu nedarījušiem zēniem - Krievam un Vaļevičum. Piebildu - ja man būtu automāts, es gan zinātu, uz ko vajag šaut.

Vitauts atrodas ceturtajā korpusā, bet uzzināt, kur tieši, nav iespējams. Cietuma sakaru sistēma šeit ir par vāju. Pat sazināšanās ar blakus kamerām, kur nav nāvinieku, ir problemātiska. Sajās kamerās tiek turēti ieslodzītie, kuriem administrācija uzticas. Viņi uz izsaukumu neatbild, bet, ja atsaucas, tad sarunas temats kļūst zināms administrācijai.

Blakus kamerā arī ievieto trešo notiesāto. Tas ir Anatolijs Irļikovs. Tagad visiem nāviniekiem ir skaidrs, ka drīz brauks prom daugavpiliešu "komanda". No šīs dienas dzīvojam gaidās. Tas ilgst līdz 22. maijam. Naktī no 21. uz 22. datumu daugavpiliešus aizved. 22. maijā pēc rīta pārbaudes, kuras laikā Caika mūs profilakses nolūkos mazliet iekausta, tieku pārvietots uz 430. kameru.

Pēc sasveicināšanās un gultas iekārtošanas mans pirmais jautājums: "Kā norit aiziešana?"

Anatolijs izstāstīja, ka naktī kamerā ienākuši iekšlietu karaspēka kareivji. Izsaucot notiesāto pēc uzvārda, liek tam pagriezties pret sevi un atvērt muti, tajā ievieto sagatavotu sprostu, lai nevarētu pakliegt. Rokas ieslēdz rokudzelžos, personīgās mantas paņem viens no kareivjiem, un notiesātie tiek aizvesti.

Raksturīga kareivju pazīme ir tā, ka tie ir ierindnieki, pēc ārējā izskata apmēram 40 gadu veci, visas procedūras laikā nepasaka nevienu lieku vārdu.

Mums šis noslēpumainais ceļš vēl ir priekšā.

Anatolijs Irļikovs bijis dzīvokļu zaglis. Nāvessods piespriests par sētnieka nogalināšanu brīdī, kad tas centies viņu aizturēt. Pēc Anatolija vārdiem - nogalināt viņš nav gribējis, nazi ņēmis rokās, lai varētu nobiedēt sētnieku. Tas tomēr centies viņu aizturēt, paklupis pret pakāpienu un kritis. Tas noticis tik ātri, ka Anatolijs nepaspējis (vai negribējis?) atraut roku ar nazi, rezultātā sētnieks uzdūries uz naža un no gūtās traumas miris notikuma vietā.

Var apšaubīt viņa teikto, bet, zinot zagļu likumus, un it īpaši savstarpējo atklātību šajā pēdējā mājvietā, ticu, ka šis noziegums vairāk bijis apstākļu sakritība, nekā iepriekš plānota slepkavība.

Anatolijs audzis Rīgā, Maskavas rajonā. Jau pusaudža gados par savu galveno audzinātāju viņš izvēlējies pašpuiku skolu ielas apstākļos, bet tagad viņš to nožēlo. Tur ir meklējama atbilde uz visas Anatolija īsās dzīves uzdotajiem jautājumiem. Būdams nepilngadīgs, viņš tiek notiesāts par atklātu zādzību uz astoņiem gadiem pastiprinātajā režīmā. Izciešot pirmo soda termiņu, viņš vadās pēc tās pieredzes un savstarpējo attiecību kārtības, kuru apguvis ielas skolā. Šī iemesla dēļ lielu soda daļu pavada cietuma izolatorā kā ļaunprātīgs režīma pārkāpējs. 25 gadu vecumā Anatoliju atbrīvo no ieslodzījuma. Viņam nav specialitātes, nav pieredzes brīvības dzīvei. Visa apkārtne tiek uztverta ar cietuma mērauklu, pēc paša vārdiem - domāšana palikusi sešpadsmitgadīga puiša līmenī. Dzīve tomēr ir gājusī uz priekšu, un tagad, lai varētu pilnvērtīgi dzīvot, jābūt citām iespējām un prasībām. Ja ieslodzījuma vietā viņam bija noteikta autoritāte, brīvībā to vajadzēja iegūt no jauna. Ar teicamu darbu un mācībām tas būtu izdarāms, bet tas neapmierinātu bijušo ieslodzīto. Ir psiholoģiski grūti divdesmit piecos gados būt par mācekli un saņemt algā mazāk nekā citi, sevišķi, ja gadās satikt bijušos ieslodzījuma biedrus, kas vienā vakarā restorānā tērē tik, cik godīgs strādnieks ar augstu kvalifikāciju nopelna mēnesī. Ja nebūtu šīs ieslodzījuma autoritātes pieredzes, šīs aizkavētās domāšanas un cietumnieka ciniskas dzīves uztveres, nebūtu arī nenovēršamās atgriešanās uz noziedzības takas. Viss tiek pieminēts ar piebildi: ja būtu vai ja nebūtu. Ja ieslodzījuma vietās būtu padomāts, kā iespējams laikus sagatavoties dzīvei brīvībā, kā saņemt informāciju, kā iegūt specialitāti. Kā izvairīties, lai pēc atbrīvošanas nenonāktu klajā naidīguma un aizdomīguma atmosfērā, sistēmā, kas dara visu, lai bijušais ieslodzītais atgrieztos cietumā.

Anatolijam nodibinājās cieši kontakti ar noziedzīgo pasauli. Ienākumi, ko šeit varēja gūt, daudzkārt pārsniedza algu. Viņš sāka nodarboties ar dzīvokļu zādzībām. Grupas izraudzītie zādzību ob­jekti nebija strādnieku dzīvokļi. Ar uzrādītāju palīdzību tika atrasti ēnu ekonomikas un negodīgu saimniecisko darbinieku dzīvokļi. Nevar noliegt, ka dažreiz nepatiesas informācijas rezultātā tika uzlauzti arī nabadzīgi dzīvokļi. Darbu rūpnīcā Anatolijs pameta, visu laiku veltīdams profesionālai zagšanai.

Viņš nodibināja ģimeni - apprecējās ar kafejnīcas pārdevēju

Žannu. Sekoja nākamais "ja būtu", ko Anatolijs sāpīgi pārdzīvoja: Zannai nevarēja būt bērnu. Taisnība, materiālā nodrošinājuma ziņā Anatolija un viņa sievas ienākumi ļāva īstenot tādu dzīvesveidu, kādu viņi vēlējās, un dzīve turpinājās līdz Anatolija arestam un tiesai.

Atrodoties nāviniekos, Anatolijs ļoti nožēloja visu, kas noticis. Visvairāk viņam bija žēl mātes. Viņa bija tas cilvēks, kurš centās viņam palīdzēt, vēlējās lai Anatolijs kļūtu par tādu pašu darba cilvēku kā tēvs un brālis. Toļiks teica: "Tikai tāds stulbenis kā es varēja nesaprast visu, ko centās pateikt māte." Reizē ar nožēlu par izdarīto viņā varēja nojaust arī naidu pret sabiedrību, kas, pēc viņa domām, daļēji bija vainīga notikušajā. Arī nāvessods Irļikovam pamatā bija piespriests ne tik daudz par noziegumu, bet vairāk par uzvedību izmeklēšanā un iepriekšējā soda izciešanas laikā.

Laiku sarunās īsinot, abi nolēmām: ja jau man jāmirst ne par ko, bet Anatolijam ir savi rēķini ar cietuma apsardzi, tad labāk nomirt ar troksni. No zābaku supinatoriem sākām gatavot nažus. Prātojām pārbaudes laikā uzbrukt apsardzei un mēģināt izkļūt no korpusa. Būtu dūruši visus, kas trāpītos ceļā.

Galvenā problēma bija naža uztrīšana. To varēja darīt tikai pret betona grīdu, lēni un klusi berzējot, jo vajadzēja uzmanīties no stāva dežuranta. Turklāt bija jāpaļaujas un jācer, ka pārbaudes laikā sagataves neatradīs.

Strādājām ar trulu apņēmību, un es nezin kāpēc darba laikā atcerējos vārdus, ko reiz teicu Misseram: "Kad mani nošaus, es nonākšu ellē, bet, kad tu tur ieradīsies, es jau būšu kurinātājs. Ar kādu svētlaimi tad es tevi vārīšu!"…

Piepildījās ļaunākās priekšnojautas. Caika atrada sagataves. Mūs piekāva. Samaņu atguvām uz dzelzs nārām, gultas piederumi bija aizvākti. Irļikovam bija saķēdētas rokas un kājas tā, ka rokas varēja pakustināt tikai sēdus stāvoklī. Man bija saslēgta kreisā roka un labā kāja, brīvi kustināt varēju tikai labo roku. Caika aiz durvīm paziņoja, ka mums esot karcera režīms. Vienīgā atšķirība no kar­cera tā, ka gultas nav paceltas un pieslēgtas pie sienas. Ēst dod ik pārdienas, cigarešu nav - tā būs jāpavada 15 diennaktis. Tajās dienās, kad dežurē Rižijs vai Caika, tiekam piekauti. Kad ir Streļņika vai Balerīnas dežūra, - varam dabūt cigaretes un tiekam kaut cik pabaroti.

Pagāja soda laiks. Dežurēja Rižijs, un viņš sāka kameras apskati. Redzot, ar kādu centību viņš to dara, es pasmaidīju. Bet veltīgi. Par to tikām piekauti un saņēmām papildus 15 diennaktis. Tā nu mums roku dzelžus nevajadzēja noņemt, tos tikai apmainīja, un turpinājām baudīt karcera režīma priekšrocības.