Zigurds Dreimanis - Es-no viņpasaules

Pēc tam uzstājas advokāti:

1) manējā: lai arī es esot atteicies no viņas palīdzības, tomēr viņa uzskatot par savu pienākumu lūgt tiesu samazināt sodu līdz piec­padsmit gadiem. Atsaucas uz manu jaunību - nozieguma brīdī man bijis tikai astoņpadsmit gadu;

2)Vitauta: arī prasa soda samazināšanu, bet neaizmirst pateikt, ka Vitauts, pēc viņa uzskata, ir nevainīgs;

3) Aivara: notur moralizējošu runu un lūdz mīkstināt sodu.

Tiesa pasludina pārtraukumu līdz 5. maijam.

Atgriezies cietumā, nevienam nesaku, ka pieprasīts augstākais,

citādi pārējo ieslodzīto reakcija nav prognozējama. Turpināju ar dambretes, kāršu un citu spēļu palīdzību pelnīt cigaretes un pārtikas produktus nāvinieku kamerai. Par to, ka man iedos augstāko, šaubu nebija. Pārējie kameras biedri manā rīcībā laikam juta kaut ko aizdomīgu - līdz šim es azarta spēlēs nebiju ielaidies. Neviens kamerā pat nebija iedomājies par manu dambretes spēles prasmi un zināšanām azarta spēlēs. Dažas no tām pat nebija kamerā izmēģinātas.

1. maiju mūsu kamera sagaidīja ar izmirkšanu, jo "zonderko- manda" atkal bija pilnā un uzjautrinājās, iemetot kamerā asaru gāzes granātas un noskalojot ieslodzītos ar ugunsdzēsēju šļūtenēm. Ļoti "patīkama" sajūta.

Vakarā cietuma pasts atnes ziņojumu, ka man pieprasīts augstākais soda mērs. Uz kameras biedru prasību, vai tā ir taisnība, atbildu apstiprinoši.

Tagad jābūt gatavam uz visu. Jau teicu, kāds liktenis mani sagaidītu pēc tiesas sodīto kamerā, kurā es vairs nenonākšu. Kādi apstākļi ir nāvinieku kamerā, to neviens nezina. Tāpēc tagad šo sodu man var piespriest arī šeit, Es sniedzu paskaidrojumus par savu lietu, bet apzinos, ka diezin vai kāds noticēja tam, ko teicu.

Nevienam nav noslēpums, ka zeķi tiklab par narkotikām, kā arī par solījumiem samazināt sodu uzņemas noziegumus, ko nav izdarījuši. Šāda sistēma visizplatītākā ir starp dzīvokļu un automašīnu zagļiem (šajā sfērā milicijai ir vislielākais neatklāto noziegumu skaits). Milicija pilda plānu, norakstot neatklātos noziegumus. Zaglis iegūst narkotikas un, ja izmeklētājam izdodas sarunāt ar tiesnesi, arī samazinātu soda termiņu. Cietušais nesaņem neko, jo zaglis brīvībā nestrādā, par cietumu nemaz nerunājot. Naudas, ar ko samaksāt civilprasību pēc tiesas izpildraksta, viņam nav un nebūs.

Dzīvokļu zaglis Paša, piemēram, uzņēmās vairāk nekā 30 epi­zodes. Būdams recidīvists, pēc panta varēja saņemt no 9 līdz 13 gadiem sevišķā režīmā. Bet saņēma atbrīvošanu tiesas zālē. Savukārt ieslodzītais Balodis par pusklaipu sakaltušas maizes "zakuskai" dabūja piecus gadus stingrajā režīmā.

Par to, ka milicija var iedomāties norakstīt slepkavību, noticēt grūti. Pats arī neticētu, ja tas nenotiktu ar mani. Pamatā visi tic milicijas taisnīgumam: ja arī sit, tad esi pelnījis.

Parasti aizturēto, kuru līdz tam sita, lai iegūtu informāciju vai atzīšanos, pēc tam uzpērk ar narkotikām, sievietēm, pat ar īslaicīgu atbrīvošanu. Par necilvēcīgajiem apstākļiem cietumā tāds arī nesūdzēsies, jo visu cietumu ir aplidojis opera Kurilova teiciens: "Pilsoņi ieslodzītie - šodien ar jums tiksies režīma prokurors. Kam ir sūdzības, varat pieteikties, bet iegaumējiet - viņš atbrauc un aizbrauc, bet es palieku."

Tā ir cietuma domāšanas bāze, no kuras vadoties, es gaidīju izrēķināšanos.

Zagļu apspriede iznesa savu lēmumu: tā kā mani pazīst un zina manu dzīvesveidu, šeit mani nolemj neaiztikt. Ja es arī esmu vainīgs, tad gan jau mani kāds vēl notiesās bez viņu palīdzības.

Šajā naktī es lūdzu Dievu, lai man iedod augstāko soda mēru- tas mani glābtu no zagļu tiesas. Bet man bija arī vajadzīgs, lai arestē īsto slepkavu - tas glābtu manu reputāciju kaut zagļu acīs.

Kā man gribējās, lai atrastos kāds, kurš spētu iekustināt taisnīgas tiesas mašīnu pret IeM, prokuratūru, tiesu, kas likuma vārdā izdarīja slepkavību - kā lai citādi nosauc nevainīga cilvēka notiesāšanu uz nāvi?…

1982. gada 5. maijs.

Augstākās tiesas zāle pārpildīta. Sabiedrība informēta - šodien lasa spriedumu sadistiem un slepkavām. Ļoti daudz cilvēku no Kokneses. Ko viņi domā? Man tas ir ļoti svarīgi, jo neticu, ka viņi visi varētu noticēt tam, kas šeit notiek. Tomēr tajās sejās, ko var redzēt aiz apsardzes ķēdēm, lasu klaju naidu. Ja vien varētu, viņi mani saplosītu gabalos kailām rokām. Cik briesmīgi cilvēkus var noskaņot prese ar tendenciozu rakstu palīdzību…

"Piecelieties, tiesa nāk!"

Tiesnesis Grantē ar drebošām rokām sāk lasīt spriedumu. Kad viņš nonāk pie rezumējošās daļas un pasludina - "Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas vārdā"… zāle saspringst.

Jūtu pret sevi vērstos skatienus, fotoaparātus. Kā nereālā pasau­lē skan Grantēs piepaceltā balss:

"Zigurdu Dreimani atzīt par vainīgu viņam inkriminētajos nozie­gumos un piespriest augstāko soda mēru - nāvessodu nošaujot!"

Zāle eksplodē aplausos, un es saprotu: zālē ir aunu bars, kuram eksistē viena patiesība, - tā, ko teiks augstākstāvošie. Paši viņi nav spējīgi domāt. Sistēma ir nokāvusi savos locekļos patstāvību un atstājusi BARU, kurš klausa dzinēju uz vārda. Ja tagad būtu iespēja sākt dzīvi no jauna, visus spēkus veltītu vienam - cīņai pret sistēmu. Pagaidām izmantoju savu vienīgo ieroci - pagriežu galvu pret zāli un pasmejos par bara pūlēm apsveikt apspiedējus.

Viņi jau rīt būs gatavi aplaudēt spriedumam, ko nolasīs kādam no viņu vidus. Par to, vai tas būs patiess, neviens neinteresējas. Ja šaus, tad tā vajag.

Bet mirkli vēlāk zāle ir šokēta. Grēkus nožēlojoša cilvēka vietā viņi ierauga tipu, kas par viņiem smejas! Un aplausi apklust. Tomēr tad aizkustinošu skatu alkstošo cerības piepildās: Vitauts zaudē samaņu. Viņam sirdslēkme. Aivars sāk raudāt un prasīt žēlastību. Sprieduma nolasīšana pārtraukta.

Mani ieslēdz roku dzelžos. Tiesa pasludina pārtraukumu, un mūs nogādā tiesas kamerās.

Process atsākas pēc pusstundas.

Vitautam Vaļevičum piespriež piecpadsmit gadus pastiprinātā režīma ieslodzījumā, piecus no tiem pavadot cietuma režīmā. Šo spriedumu Vitauts uzņem mierīgi.

Aivaram Krievam - desmit gadi pastiprinātā režīma kolonijā. Viņš sāk histēriski raudāt, viņam solījuši, ka šis būšot liecinieks. Kādēļ tagad jāiet cietumā?

Sabiedrības pārstāvju acīs gandarījums. Nekāda cita reakcija spriedumam neseko. Mūs ievieto tiesas boksos, kur jāgaida trans­ports uz cietumu.

Sēžot boksā, es ar sērkociņa palīdzību atmūķēju roku dzelžus, līdz braukšanai uz cietumu to neviens neievēro. Bet tad sākas viegla panika: lai man atkal uzliktu roku dzelžus, kamerā tiek iesaukti trīs bruņoti kareivji un virsnieks. Pretestību neizrādu un tieku ievietots cietuma mašīnā, atsevišķā boksā. Palicis atmiņā kareivis, kurš mašīnā noņēma roku dzelžus un atļāva pa logu skatīties pilsētu. Skats priekš manis bēdīgs - vasarīgi tērptas meitenes, pavasaris…

Pēc sprieduma es uzskatīju, ka mani smagākie piedzīvojumi beigušies. Tomēr cietumā manas domas mainījās. Dežurējošais virsnieks ar iesauku Rižijs, pirms nogādā mani uz nāvinieku kame­ru, mani zvērīgi piekauj un apsola to centīgi darīt līdz pat nošaušanai. Savu vārdu viņš turēja…

Pēc tam ejam uz ceturto korpusu, kurā atrodas nāvinieku kame­ras. Ceļš uz turieni kādu gabalu ved garām cietuma augstā ārējā mūra drošības joslai. Tā ir vairākās kārtās savīta dzeloņainu, satverošu, žņaudzošu un tamlīdzīgu velnišķīgu stiepļu sistēma. Vidū - gluda, grantēta piešaudes josla, kas no katra sargtorņa kā uz delnas pārskatāma un lodei viegli pieejama. Bet šīs kailās tuksnešainās joslas pašā vidū - no noblietētās zemes izspraucies un sazaļojis mazs mīlīgs bērziņš. Kā spītēdams neparastajam kailumam. Kaut kas tik pazīstams un tik nesaderīgs mani galīgi satrieca. Muļķa bērziņš! Viņam tik un tā neļaus tur augt. Šai joslai jābūt tīrai un pārredzamai, lai pat ods tur nevarētu patverties.