Zigurds Dreimanis - Es-no viņpasaules

Здесь есть возможность читать онлайн «Zigurds Dreimanis - Es-no viņpasaules» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Год выпуска: 1992, Издательство: SiA verdikts Rīga,, Жанр: Историческая проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Es-no viņpasaules: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Es-no viņpasaules»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Zigurds Dreimanis
ES-no viņpasaules
Dienasgramata
1982. gada 5. maijā Latvijas PSR Augstākā tiesa man piesprieda nāvessodu nošaujot.
Deviņpadsmit gadu vecumā. Nevainīgam. Zvēru jums visiem, kā esmu zvērējis mātei un Dievam. Sini bridi gar manam acīm ka mēma kinofilma slīdēja viss tas, kas bija pirmsākums spriedumam…
Šīs piezīmes radušās no laika gaitā pārdzīvotā, pēc atmiņas pierakstītā. Veltītas tiem, kas smagi cieta un cieš ieslodzījuma vietās.
SiA verdikts Rīga, 1992
firma VERDIKTS 1992

Es-no viņpasaules — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Es-no viņpasaules», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Kāpjam uz otro stāvu, kur atrodas zobārstniecības kabinets, pie tā durvīm gandrīz saskrienamies ar sanitāru (arī ieslodzītais). To' iekausta mazliet saudzīgāk un noliek ar seju pret. sienu, bet viens no virsniekiem uzbrēc: "Es jums, pederastiem, teicu, lai pazūdat un nemaisāties pa kājām!"

Tā iesoļojam zobārsta kabinetā.

Pirmo krēslā nosēdina mani. Rokas tiek pieslēgtas pie krēsla roku balstiem, kājas ar siksnu pievilktas pie paliktņa. Tad ielaiž zobārsti. Viņa atšķir reģistrācijas žurnālu un prasa manu uzvārdu. Tas, kurš pirmīt lamājās, atrūc, ka tas neesot obligāti, - lai rakstot 430. kamera, un viss.

Tā arī tikām iereģistrēti: Nr. 1. un Nr. 2. no 430. kameras.

Zobārste pienāk pie manis un, paņēmusi instrumentus, saka, lai atveru muti. Es nereaģēju. Bļaustīgais virsnieks sāk mani lamāt, es pagriežos un atreju: "Tu taču pats, muļķi, kad vedi mūs no kameras, pavēlēji muti vaļā nevērt."

Tie no "zonderkomandas" apmierināti iesmejas, liekas, šoreiz pat bez naida.

Kad daktere sāk apskatīt sāpošo zobu, viņa saņem pavēli zobu nelabot, bet izraut, jo man vairs ilgi tie gremokļi nebūšot vajadzīgi. Kad ārste sāk gatavot šļirci, bļaustīgais pavēl raut tāpat, bez anestēzijas…

Beidzot zobārstei laikam tas viss ir apnicis un viņa asi atgādina, ka šajās sienās noteicējs tomēr būšot ārsts.

Man un Toļikam izrauj sāpošos zobus, un pa absolūti tukšu cietuma pagalmu gājiens dodas atpakaļ.

Kamerā dabūju pa kaklu no Anatolija - ar savu uzvedību un virsnieku lamāšanu es varēju izpelnīt karcera režīmu visai kamerai. Bet Stoļarovs ir šokēts par notikušo un izdara savus secinājumus: man esot pārāk netīra pagātne brīvībā, ja jau tiek taisīti šādi izņēmumi.

Bet es arī pats cenšos analizēt notikušo un atrast tam izskaidro­jumu. Vai Streļņiks tā centās, lai neviens mūs neredzētu, tikai tādēļ, ka baidījās kolēģu pārmetumu par to, ka viņš ir saudzīgāks pret nāviniekiem? Tādā gadījumā - kāpēc vajadzēja ciest pilnīgi nevainīgajiem "hozbandītiem", bet daudziem ieslodzītajiem cie­tuma slimnīcā iznāca plānākas vakariņas izgāztās putras dēļ? Mēģinu to visu kaut kā savilkt ar ministrijas pārstāvja negaidīto apmeklējumu, tomēr nekas nerindojas vienā loģiskā secinājumu ķēdē.

Naktī pamostos pēc skumja sapņa par rudenīgajiem kokiem. Nevaru saprast, kas mani tā satraucis. Un, tikai pilnīgi pamodies, attopu: ilgus mēnešus, dienu un nakti pavadot sešdesmitvatīgas spuldzītes gaismā, zūd krāsu uztvere. Es taču pagalmā kokus neuztvēru to pilnīgajā, dabiskajā krāšņumā, un tikai sapnis man dāvāja šo iespēju! Tādēļ šī smeldze krūtīs…

Šajā kamerā mani ieveda pavasarī, kad koki vēl plauka un man tikko bija palicis deviņpadsmit gadu. Cik gadu man ir tagad?

Tagad reizē ar pēdējām krītošajām lapām tuvojas diena, kad gadiem vairs nav nozīmes. Jāaiziet, neko aiz sevis neatstājušam, neko nepaveikušam, neko neredzējušam. Baigi…

Varbūt tomēr vajadzēja piekrist tam ministrijas ierēdnim? Cilvēks taču ir tāds lops, kas pie visa pierod. Daudzus gadus būtu pazemots, bet tomēr būtu dzīvs…

Pēkšņi jūtu, ka Anatolijs arī neguļ. Es paskatos uz viņu: viņš skatās manī nopietni, cieši un tad klusi saka: "Labāk stāvus mirt nekā rāpus dzīvot."

Vai tiešām pastāv domu pārraide? Vai tikai šeit esam novesti tiktāl, ka spējam cits citu saprast bez vārdiem, domāt to, ko šajā brīdī domā otrs?

To es nezinu līdz šai dienai.

1982. gada septembra vidus.

Korpusā remonts beidzies. Mūs atkal izvieto pa visām trim kamerām. 428. palieku es un Traktorists, mums vēl pievieno Solda- tovu - Stoļarova pārinieku.

Ar viņu kopā biju mazgadīgo kolonijā Cēsīs, tikai dažādās vienībās, tāpēc tur mums iznāca maz satikties, ja nu vienīgi retajās "razbi- ralovku" reizēs, - kad tika skaidrotas attiecības starp latviešiem un krieviem. Bet tādas tur notika vienmēr, jo zeķu visu brīvo laiku administrācija tik un tā nav spējīga aizpildīt. Atšķirībā no "lielās zonas" - tur, kolonijā, komunistiskās politmācības par "mūžīgo un nesadragājamo tautu draudzību" visiem ir pie vienas vietas.

Tā nu Soldatovs atkal ir manā redzeslokā.

Šeit mums vairs nav ko dalīt, kaut arī viņš ir tikko notiesāts, bet es jau esmu "vecs" nāvinieks. Soldatovs atšķirībā no Stoļarova ļoti pārdzīvo izdarīto, lādās par savu stulbumu un to, ka tik maz pabijis brīvībā, kur neprot neko citu, kā vienīgi - iepīties kādā ķezā.

Laikam taču arī tiesā kāds ir pamanījis, ka Soldatovs vēl nav līdz galam samaitāts, tāpēc deviņpadsmitgadīgo nāvinieku drīz apžēlo: nāvessodu nomaina ar 15 gadu ieslodzījumu, no kuriem 5 būs jāpavada cietumā, 10 - sevišķajā režīmā.

Paliekam divatā ar Traktoristu. Pirms dažām dienām no blakus kameras aizveda Auziņu un Koļidu. Tagad kārta pienākusi Irļikovam un man…

Traktorists tagad daudzmaz nomierinājies vai arī samierinājies ar likteni. Iespējams, ka to veicinājusi manas nāves tuvošanās - šīs dienas esmu pastiprināti nervozs, dzīvoju kā nemaņā, nekur nevaru atrast sev vietu.

Traktorists beidzot sāk stāstīt, par ko dabūjis nāvessodu un kāpēc tik ilgi raudājis par to.

Spriedums nolasīts Augstākās tiesas izbraukuma sēdē Madonas rajonā, bet viņš dievojās, ka neesot ne nogalinājis, ne dedzinājis. Uz vecuma pusi esot "izgājis no sliedēm", paša sieva apnikusi, mājām viņu pieturējuši vienīgi bērni, no kuriem vismīļākais esot dēls.

Sapinies ar mīļāko un dzīvojis divas dzīves. Strādājot uz traktora K-700, naudas pieticis gan ģimenei, gan izpriecām. Bet tad arī mīļākajai piedzimis bērns, un sieviete aizvien kategoriskāk pieprasījusi pievērst uzmanību tikai viņai un bērnam. Ģimenē briestošo kon­fliktu nevarēja nepamanīt. Dzīve sagājusi šķērsām. Mīļākā draudējusi ar publisku skandālu, ar tiesu, paternitāti un alimentiem, viņš savukārt liecinieku klātbūtnē reiz dzērumā piedraudējis izrēķināties gan ar viņu, gan viņas bērnu. Notikuma dienā viņš ar traktoru piebraucis pie viņas mājas, abi briesmīgi salamājušies, viņš pateicis, ka viņas dēļ jau nu gan ģimeni nepametīšot, tad aizcirtis durvis un aizbraucis.

Tiesā par galveno pierādījumu bijis tas, ka viņš cilvēku klātbūtnē draudējis izrēķināties un notikuma dienā bijis minētajā mājā. Viņam inkriminēts, ka bērnu viņš esot nositis, jo tam esot bijusi kaut kāda trauma galvā, ko ekspertīze varējusi noteikt pat pēc ugunsgrēka. Ugunsdzēsēji savukārt secinājuši, ka māja tīši aizdedzināta.

Bet vissmagāk Traktorists pārdzīvojot to, ka viņa mīļotais dēls uzskatot, ka to patiešām ir izdarījis viņš, lai gan viņš neko tādu neesot darījis.

Traktorista liktenis man līdz šai dienai palikusi neatrlsinata mīkla. Vai patiešām cilvēks, patnāvi gaidotun atrodotiesaci pretaci ar otru nāves kandidātu, varētu tik bezdievīgi melot un turpināt mānīt pats savu sirdsapziņu?…

Atbildi atrast nevaru, to laikam zina vienīgi Dievs.

Ma na pēdējā dien a ?

Dzinn-dzinn… Šķind, šķind - tātad nāk. Un šoreiz - pēc mums… Vēl vārga cerība - varbūt tomēr ved jaunu kandidātu? Nē, apstājas pie manām durvīm…

Jāstājas, jāstājas ar rokām pret sienu, bet kādēļ tāds vājums, kādēļ? Un kādēļ taisni tagad? Par ko? Vai patiešām tas ir viss? Dievs, palīdzi!…

Ak Dievs, vai tad šeit, uz šīs grēcīgās zemes dažreiz nevarētu uzvarēt taisnība?!…

Jau slēdz durvis… Bet varbūt tomēr?…

"Dreimanis! Bez mantām uz izeju!…"

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Es-no viņpasaules»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Es-no viņpasaules» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Arturs KONANS DOILS - ZUDUSI PASAULE
Arturs KONANS DOILS
Aleksandrs G R Ī N S - Zaigojošā pasaule
Aleksandrs G R Ī N S
libcat.ru: книга без обложки
Velta Lapacinska Anda Mjurka Velta
libcat.ru: книга без обложки
Velta Lapacinska Anda Mjurka Velta Lapacinska
Отзывы о книге «Es-no viņpasaules»

Обсуждение, отзывы о книге «Es-no viņpasaules» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x