Zigurds Dreimanis - Es-no viņpasaules

Kā nemaņā pagriežos - tie nav šāvēji, tas ir Streļņiks!… Tātad vēl ne, vēl dzīvoju.

Gaitenī pie sienas, rokas uz muguras, rokudzelži. Strupa koman­da: "Marš!"

Kāpju pa trepēm: viens pakāpiens, otrs… un ja nu tomēr tas ir viss?… Trešais, ceturtais… pārējos taču veda naktī… Piektais, sestais… uz kurieni?!… Septītais…

Pa labi - kabinets.

Mani iestumj iekšā. Aiz galda pieceļas vidēja auguma, bet padrukns, plecos padevies jauns vīrietis: "Es esmu republikas prokuratūras izmeklētājs Skrastiņš."

Tātad tomēr - cauri… Atsūtījuši prokuroru, tas nolasīs pēdējo lēmumu un… Nodziedāji, putniņ!…

Galvenais - nenokrist. Neko nedrīkst izrādīt. Nedrīkst pieļaut, lai šitie "musori" pēc tam par mani smejas.

Atmetu galvu: "Prokuror, iedod uzpīpēt!"

Velns, no kurienes viņam tik mierīga balss, kad viņš saka: "Neesmu šurp nācis, lai sapīpētu. Esmu pilnvarots uzdot jums dažus jautājumus sakarā ar jūsu apsūdzību Marutas Začas slepkavības lietā."

Jums… Iedomājies - "Jūs!"… Zeķu neesi redzējis, vai?

Tomēr pamazām atslābstu un sāku stāstīt par to, kur esmu bijis naktī no 26. uz 27. augustu. Viņš noklausās, kaut ko atzīmēdams savos papīros, šo to pajautā, ne reizi nepaceldams balsi.

Velns lai parauj, kas te notiek?!…

Mani ved atpakaļ uz nāvinieku kameru.

1982. gada 20. novembris.

Kārtējais nāvinieks - vecs cietumnieks ar iesauku Morozs - par saviem "nopelniem" apsolīja pastāstīt vēlāk, toties viņš atnesa cietuma jaunumus.

Patlaban esot ļoti daudz kandidātu uz nāviniekiem. Otrajā kor­pusā sēžot divi, kas ar galda nazi pārgriezuši diviem vīriem rīkles, lai iegūtu… bundžiņu kabaču un nodrillētu magnetofonu "Elfa". Toties ceturtajā korpusā esot viens baigais izvarotājs un sieviešu slepkava - vēl neredzēts maniaks. Cietuma režīmu vispār gatavojo­ties šeit likvidēt un pārcelt uz Daugavpili, bet šajā korpusā gandrīz pusi no mūsu stāva laikam atvēlēšot nāvinieku kamerām.

No visa stāstītā visvairāk pieķeros ziņai: aizturēts vairākkārtējs sieviešu izvarotājs un slepkava… Un ja nu tas ir īstais?!

Tagad pūlos kaut kādā secībā sakārtot galvā visu, kas ar mani šeit. nāviniekos, noticis-.

Pie manis speciāli bija atbraucis augsts ministrijas pārstāvis un ar mani runāja. Tātad, ja īstais vainīgais ir atzinies, viņiem kaut kas jādara, lai izlīstu no sūdiem sausā. Es atteicos sadarboties un pasūtīju viņus pie velna. Kas varētu notikt tālāk?

Viņiem būtu visizdevīgāk nolaist mani no kātiem un piespiest to īsto "aizmirst" epizodi ar Marutu. Bet vai tas būtu izdevīgi īstajam slepkavam? Diezin vai - ja jau runā, ka viņš sev sakrājis veselu buķeti, tad augstākais draud tā vai tā. Tāpēc viņam pēc loģikas būtu izdevīgāk, lai izmeklēšana ieilgtu - jo lielāks skaits epizožu un garāka izmeklēšana, jo ilgāk dzīvo. Tātad viņš centīsies šo epizodi noturēt un agri vai vēlu to tik un tā cels gaismā - lai panāktu izmeklēšanas atsākšanu.

Uz mirkli ataust cerība - varbūt patiešām paralēli sāks skatīt arī manu lietu, varbūt kaulu drupinātāji no Stučkas tomēr dabūs pa kaklu, varbūt izdosies ilgāk padzīvot, bet varbūt pat uzvarēs taisnība?…

Nesapņo, stulbeni! Taisnība? Šajā sistēmā?…

Ir tikai atskaites un procenti. Un ir tas, ko teica kegebešņiks: reiz solīja, ka mani nošaus, tad arī nošaus. Tie veči nejoko.

1982. gada 24. novembris.

Visā korpusā jaušama sakāpināta interese par mūsu kameru. Visiem uz mēles tikai viens jautājums: kas tas par nāvinieku, kuru sauc pie priekšniecības, pie kura brauc augsti kungi, kurš spēj panākt, ka nāves kandidātu ved pie ārsta!

Toļiks no blakus kameras caur sienu pieprasa, lai es tūdaļ sniedzu sīkus paskaidrojumus. Tomēr kontroles modrības dēļ tas nav iespējams. Un karcera režīmu mēs ar Traktoristu šobrīd nepa­visam nevēlamies nopelnīt.

Man arī pašam vēl aizvien nav izskaidrojuma tam, kas noticis. Vai patiešām noticis brīnums un Dievs ir sadzirdējis manas lūgšanas?

Bet naktī aizved Anatoliju Irļikovu…

Nu visās kamerās valda galīga neizpratne: kāpēc tikai viņu vienu? Aiziet taču vajadzēja mums abiem kopā. Bet mani atstāja…

Toties man tagad radies cerību gaismas stariņš. Katru dienu lūdzu Dievu, lai piedod man manus grēkus un palīdz.

Mani atkal izsauc no kameras. Šoreiz jau esmu daudz mierīgāks, soļojot pazīstamā kabineta virzienā konvoja kareivim pa priekšu. Bet stāvu zemāk kļūstu pat pārgalvīgs un pats pagriežos uz iz­meklēšanas kabineta pusi.

Tomēr maršrutu esmu noteicis un izvēlējies pareizi. Šoreiz ar mani vēlas runāt prokuratūras izmeklētājs Ints Upmacis.

Izstāstu viņam visu, kas ar mani atgadījies. Viņš diezgan sīki izprašņā par manām izjūtām nāviniekos. Laikam pārliecinās, vai esmu pie pilna prāta.

Kad esam izrunājušies un esmu izlūdzies cigaretes, atgriežos nāvinieku kamerā. Lai gan man pateica, ka manas lietas apstākļus vēl tikai noskaidros, tomēr jau ir radusies vāra paļāvība. Tas arī tāpēc, ka no izmeklētāja uzzināju: miris dārgais un visu mīļotais Leonīds Iļjičs Brežņevs, bet viņa vietā nācis čekists Andropovs. Es sāku cerēt un ticēt taisnības uzvarai - nevar taču būt, ka, nākot pie varas Drošības komitejai, tā necentīsies iegriezt milicijai. Jautājums tikai, vai viņi to darīs arī manā labā, jo čekists taču man novēlēja nošaušanu.

1982. gada 10. decembris.

Apmēram pulksten desmitos no rīta ierodas cietuma apsardze. Mani izsauc no kameras. Ar mantām.

Nodreb sirds, bet redzot to, cik pārpildīts ir gaitenis, saprotu, ka kaut kas ir noticis, ka vedīs nevis uz nošaušanu, bet droši vien pārvietos uz citurieni.

Tātad tomēr būs pārizmeklēšana?!…

Šī ir mana otrā dzimšanas diena, ko nolemju iegaumēt visu atlikušo dzīvi. Sanākuši visi cietuma apsardzes darbinieki, kuri vien varējuši ierasties. Mēģinu sakravāties, bet Organisms ir novājējis tiktāl, ka nespēju panest matraci ar gultasveļu, un to pakalpīgi paņem viens no virsniekiem.

Vispirms ejam uz noliktavu, kur nododu gultasveļu. Tālākais ceļš ved gar cietuma žogu uz pirmo korpusu. Gluži mehāniski, neapjausti palūkojos uz drošības joslu, un pēkšņi saprotu, ko esmu acīm meklējis. Mans nabaga bērziņš, kas pavasarī ar savu zaļumu man atgādināja dzīvības vērtību, tagad ir pazudis. Miris. Viņam nav ļāvuši augt un zaļot, pat sakņu pēdas ir izzudušas.

Goda eskorta pavadībā dodos pie opera Kurilova. Mani atstāj gaitenī. Bez jebkādas apsardzes. Lai uzgaidot.

Nākamajā mirklī saprotu, ka tas ir teātris. Nez no kurienes pēkšņi iznirst man pazīstamais kegebešņiks. Pienāk klāt, sasveicinās. Domāju - kas tagad sekos?

Čekists nolasa notāciju par to, ka manas puiciskās muļķības ar plakātiem nemaz neesot tik nevainīgas, ka tā esot spilgta norāde uz manu nepareizi ievirzīto pasaules uztveri, tomēr viņi neesot nekādi necilvēki. Viņš cerot, ka es tagad, novērtējis, cik daudz viņi manā labā darījuši, savu pasaules uzskatu mainīšot. Mana lieta esot nodota jaunai izmeklēšanai, un viņš garantējot: mani drīz atbrīvošot, tikai man pašam esot "jāprot palikt dzīvam". Pēc tam viņš piebilda bez aplinkiem - katru manu soli kontrolēšot trīs organizācijas: prokuratūra, VDK un Iekšlietu ministrija.

Ja prokuratūrai es esot vajadzīgs kā liecinieks un cietušais, tad IeM tagad darīšot visu, lai mani novāktu no ceļa. VDK mani kontrolēšot, lai es vairs nevarētu kaitēt varenās humānās valsts reputācijai un, cik varēšot, centīšoties pasargāt no IeM izdarībām.