Zigurds Dreimanis - Es-no viņpasaules

Ieslodzītais ar iesauku Urķis, jau sasniedzis piensijas vecumu, pēdējo termiņu atsēdēja par uzdzīves perēkļa turēšanu. Ieņēmis galvā, ka viņa veča pa to laiku var nodzerties un saieties ar perēkļa apmeklētājiem, Urķis nolēma panākt atbrīvošanu, notēlojot trako: viņam "uznāca" pilnīga apātija un nevēlēšanās dzīvot, trīs mēnešus viņš nepieskārās ēdienam, bet dabiskās vajadzības viņš nokārtoja zem sevis.

Ārsti veica milzīgu darbu, lai atklātu slimības cēloni un formu, taču apsekošana un visas analīzes liecināja - cilvēks ir absolūti vesels. To pašu apstiprināja arī pieaicinātās konsultantu komisijas.

Tad sākās izturības pārbaude.

Mums nebija noslēpums, ka vecais simulē. Tāpēc cietuma sanitāri (arī ieslodzītie), kuriem vajadzēja viņa netīrumus savākt, izturējās pret Urķi ar neslēptu un neizvēlīgu cietsirdību. Kad vecais bija kārtējo reizi apķēzījies, viņu izveda gaitenī un noskaloja ar ugunsdzēsēju šļūtenes spēcīgo strūklu. Viņu valstīja un mētāja kā lupatu maisu, bet onkulītis ietiepīgi ne uz ko nereaģēja. Visu šo nežēlību paklusām atbalstīja cietuma administrācija un arī mediķi, jo citādi salauzt simulantu pretestību ir neiespējami.

Mums nebija noslēpums arī tas, ka večuks, kurš pa dienu ēdie­nam nepieskārās, pa naktīm no skapīšiem vilka ārā maizes pār­palikumus, bet no izrēķināšanās viņu paglāba tikai mūsu neviltotā interese: kurš uzvarēs šajā ietiepības pilnajā cīņā?

Uzvarēja vecais. Galu galā, zaudējis pusi no sava svara un citu acīs kļuvis par pēdējo lopiņu, viņš tika atzīts par slimu un atbrīvots. Un tikai tad, kad meita kopā ar pilsētas psihiatriskās dziednīcas sanitāriem veda viņu projām, viltnieks paskatījās uz mums un pasmīnēja: "Veči, piedodiet nu, ja kaut kas nebija tā, kā vajag…"

Veselu daudzcēlienu lugu, bet ne tik sekmīgi, nospēlējaarī ieslodzītais ar iesauku Zvirbulis, kurš bija nolēmis notēlot kaķi. Eda viņš tieši no bļodas bez roku palīdzības, visu laiku sēdēja zem gultas un ņaudēja. Ja kāds tuvojās, tad šņāca.

Apsekošana un analīzes liecināja - simulē. Izmēģināja izturības pārbaudi - arī nekas nepalīdzēja. Mums atkal piedzīvojums: kurš ņems virsroku - mediķi vai simulants?

Kādu dienu kamerā ienāca dakteris Krjasņanskis, zem baltā virssvārča var saskatīt apakšpulkveža mundieri. Pēc savas kom­plekcijas viņš bija respektabls vīrs, svēra ne mazāk par centneru, augumā ap 185 cm, sirmiem matiem un tumšām ūsām a la Josifs Visarionovičs.

Un raugi, šis cienījama izskata kungs, piegājis pie Zvirbuļa gultas, negaidīti nometās rāpus un sāka suniski riet uz pagulti, kur tupēja Zvirbulis. Mēs visi sākām bezdievīgi zviegt, un šī smieklu lēkme pielipa arī simulantam.

Ar to viss beidzās. Zvirbulis tika neganti piekauts un nogādāts karcerī.

Iemesli, kādēļ zeķi cenšas nokļūt slimnīcā, ir dažādi, bet katram tie ir savi:

- administrācijas cietsirdīgā izturēšanās, kā arī pašu ieslodzīto savstarpējā nežēlīgā "rēķinu kārtošana";

- nespēja izturēt smago dienas režīmu;

- kāršu parādi vai arī citāda veida nokļūšana parādu atkarībā;

- vēlēšanās kārtīgi paēst un atkopties, jo, uz hierearhijas zemākajiem pakāpieniem stāvot, cilvēks nevar ilgi izdzīvot;

- izmeklēšanā esošo bailes no soda.

Ir vēl viena simulantu kategorija - tie labprātīgi iet uz paš- sakropļošanos, lai nonāktu ķirurģiskajā nodaļā. Tur saimnieko visai talantīgi ķirurgi, kuri spēj sniegt viskvalificētāko palīdzību patiesi slimajiem, bet kuri ir izsmalcināti nežēlīgi pret simulantiem un pašsakropļošanās "speciem".

Nav arī nekāds brīnums: ir vesels muzejs ar priekšmetiem, kas izvilkti no zeķu vēderiem. Sākot ar smalkām šujamadatiņām un beidzot ar zcnas gultas atsperu komplektiem un gandrīz metru gariem metāla stieņiem.

Šādiem svešķermeņu "ēdējiem" operāciju izdara bez liekām ceremonijām. "Slimnieku" piesien pie galda, aizbāž muti, vairāki sanitāri tam uzsēžas uz kājām un rokām, satur galvu un tad bez narkozes ver vaļā vēderu, lai sameklētu norīto. Cik tādu operāciju ir bijis, es nezinu, bet, ka viens otrs ir atstiepis kājas, tas arī ir fakts. Arī pārkaitināto mediķu izturēšanās ir lāgiem neaprēķināma.

Bija tāds ieslodzītais Valdis. Atvests no Ventspils, kur īsi pirms tiesas norijis adatu. Atrodoties izmeklēšanā, par katru cenu gribējis novilcināt tiesu. Kāpēc-es nezinu, bet tā viņš darījis katru reizi, un katru reizi pirms tiesas norijis pa adatai.

Adatu rīšanas procesā arī jāievēro savi noteikumi - adatai ir jābūt ar rūsas vai netīrumu plankumu. Ja adata ir pilnīgi jauna, tā iziet caur zarnu traktu bez aizķeršanās, bet ja tai ir rūsas vai netīrumu plankumi, tā apgļotojas un iesprūst, un tad ir jāoperē.

Valdis bija speciālists adatu rīšanā un jau sešas reizes ir gūlies zem naža bez narkozes. Bet šoreiz notika citādi. Divas dienas pie viņa nāca ķirurgs, vienīgi aptaustīdams pulsu un apvaicādamies par pašsajūtu. Trešajā dienā Valdim sāka celties temperatūra, viņš sūdzējās par durošām sāpēm vederā un krūtīs. Pēcpusdienā viņu aizveda uz operāciju. Bet vēlāk ķirurgi paziņoja, ka slimais nav bijis glābjams - operācija bijusi novēlota.

Turpretī tie, kas bijuši patiešām slimi, šos ārstus atceras ar dziļu pateicību, jo pie tās trūcības un nenormālajiem darba apstākļiem, kādos mediķiem jāstrādā, viņu prasme ir patiešām unikāla. Šo viedokli varu apstiprināt - man bija saskarsme ar daudziem ār­stiem, jo tiku ļoti vispusīgi izmeklēts.

1982. gada nogale.

Krjasņanskis ilgi skatās savos papīros, tad, gluži kā spriedumu lasīdams, klāj vaļā savu sakāmo: "Puis, tev ir atsistas nieres un galēji novājināts organisms, toties tev ir unikāla nervu sistēma. Normāls cilvēks pēc visa tā sen būtu nojūdzies…""

Es sakustos, bet viņš brīdinoši paceļ roku un turpina: tomēr kā ārsts viņš neko iepriecinošu nākotnei man pavēstīt nevarot. Pirmkārt, ar sievietēm man nebūšot lemts vairs laimīgam būt. (Šāds pavērsiens man nebija gluži negaidīts, jo dažus simptomus jau biju pamanījis. ) Otrkārt, lai cik tas briesmīgi skanētu, viņš negarantējot man pilnvērtīgu dzīvošanu ilgāk par 10 gadiem, jo sišanas rezultātā esot cietusi mu­guras nervu sistēma. Taču treškārt un galvenokārt es nedrīkstot nokārt galvu - viņš darīšot visu, lai es atlabtu.

Tā sākās mana ārstēšana un "atbarošana".

Salīdzinājumam sniedzu divas ēdienkartes.

Dienas ēdienkarte cietuma kamerā.

Brokastis: pusklaips rupjmaizes un ēdamkarote cukura (visai dienai), puslitrs tējas, apmēram 150 g putraimu vai grūbu putras, kas vārīta tikai ūdeni bez taukvielam. Pusdienas:puslitrs ūdens, ko sauc par zupu. Dažreiz no bojātiem konservetajiem tomātiem, visbiežāk tomēr no puvušiem skābiem kāpostiem. Apmēram 150 g klīstera, kura peld puse kartupeļa. Vakariņas: puslitrs ūdens, ko sauc par zivju zupu un kas vārīta no kaut kādam juras zivīm. Virspuse peldošie punktiņi ir zivju acis. Šo edienu ta ari sauc - "Šis acis pretī". Retāk ir pusdienu klīsteris ar puvušas silkes asti. Puslitrs tējas.

Slimnīcas ēdienkarte.

Brokastis: ceturtdalkukulis baltmaizes, 25 g sviesta un tris ēdamkarotēs cukura (visai dienai), šķēle rupjmaizes, mannas vai cita putra, gatavota ar taukvielu piedevām. Teju ielej vairak par litru (tas līdz vakaram). Pusdienas: diezgan ciešama zupa, kura dažreiz gadās ari gala, makaroni ar gaļu, dažreiz ar zivju kotleti. Škele rupjmaizes. Launags:puslitrs pulvera piena, ja ir vēlēšanas, var dabūt ari papildporciju. Vakariņas:putra vai piena zupa, šķēle rupjmaizes, atkal teja, kuras pietiek līdz ritam.