Zigurds Dreimanis - Es-no viņpasaules

Atgriežos kamerā kā spārnos. Tikko es biju prātojis par gadiem, kas vēl jāpavada ieslodzījumā, bet te - velna kalpi klāt un izpilda to, ko es lūdzu Dievam!

Tātad, viņš teica, līdz rudenim. Skaidrs, 1. oktobrī paiet divi gadi no sankcijas uzrādīšanas brīža, un tas ir maksimālais sods pēc KK 90. panta. Velns ar jums, pagaidīsim! Tam, ka mani atbrīvos, es ticu. Kā šitie kungi teiks, tā būs. Skaidrs arī, ka esmu bandinieks kaut kādā lielā spēlē. Bet kas man tur par daļu? Galvenais - izdzīvot.

Ko es darīšu, kad būšu atbrīvojies? Braukt pie mātes vai tēva es nevaru. Viens pats es arī ilgi nenoturēšos, vajag meklēt atbalstu. Un šādu atbalstu es varētu atrast, vienīgi nodibinot ģimeni. Varbūt tad izdotos noturēties un vairāk nepakrist?

Pēc atveseļošanās dakteris Krjasņanskis man uztic slimnieku kopšanu. Pa īstam redzu, kādos apstākļosjāstrādā ārstiem un visam medicīnas personālam. Šajā sistēmā ir izdarīts viss, lai zeks, pat slims būdams, nevarētu saņemt nepieciešamo palīdzību.

Aivars no Valmieras kolonijas nomira uz manām rokām tāpēc, ka vajadzīgie medikamenti brīvdienā nav pieejami. Tie ir ieslēgti ārsta seifā, lai "tablešu rijēji" tos nevarētu iztirgot. Atslēga ir tikai ārstam, kurš strādā vienīgi darbdienās.

1983. gada maijs.

No slimnīcas tieku izrakstīts, jo dakterim esot apnikuši mani "romāni" ar apsardzes darbiniecēm un sūdzības no citu ieslodzīto puses par "īpašajiem apstākļiem", kādi it kā tiekot radīti mūsu kamerai.

Atkal nonāku pie opera. Tieku nosūtīts uz 2. korpusu.

Ieejot kamerā, uzreiz kļūst skaidrs: šeit ir savākts īpašs kontin­gents, kurš specializējies sišanā. Gaidu, kas sekos. Vispirms, kā parasti, iepazīšanās. Pēc ģīmjiem noprotu, kurš no pieciem kameras biedriem pārstāv operu, - četri puiši atrodas ieslodzījumā pirmo reizi un uzsvērti cenšas respektēt zeķu likumus, tāpēc tie ir ārpus aizdomām. Bet Vaļera…

Pagaidām te pret mani izturas samērā draudzīgi, bet cik ilgi?… Drošībnieks gan solīja, ka šeit mani apsargāšot čeka. Bet varbūt atmetuši ar roku - lai sargājos pats.

Nākamajā dienā Vaļeru izsauc pie "izmeklētāja". Viņš atgriežas bagātīgi apdāvināts ar narkotikām un ēdamo. Tūlīt pēc tam tieku izsaukts arī es.

Ejot uz administratīvo korpusu, sevī iztēlojos, kā Vaļera pašlaik instruē pārējos kameras biedrus. Aizdomas apstiprinās: mani uz sarunu izsaucis nevis izmeklētājs, bet opers. Tieku apdāvināts ar narkotikām, tēju, ēdamo un saņemu piedāvājumu - sadarboties ar operatīvo dienestu.

Tātad tagad uz mani spiedīs ar visiem līdzekļiem. Meklēs iegan­stus un piespēlēs situācijas, lai es salektos ar priekšniecību. TO nedrīkst pieļaut.

Padomājis saku, ka varu pamēģināt, bet diezin vai man kas sanāks. Un operām it kā starp citu paziņoju - pēdēja reizē, kad tikos ar prokuratūras izmeklētāju, es viņam pateicu: "Ja mani nomušīs zeķi, tad vainīgs ir tas Kūms (operatīvais darbinieks), kura pakļautības kamerā es atrodos."

Kūms neko nesaka, bet liek mani vest atpakaļ uz kameru. Kamerā mani sagaida jau naidīga gaisotne. Skaidrs, Vaļera savu padarījis, "sviestmaizēm" (tie, kas atrodas ieslodzījumā pirmo reizi) kaut kas ir iestāstīts.

Vaļera pieprasa uzrādīt, ko izmeklētājs man labu iedevis. Pārtikas maisiņu noslēpt nevar, bet uz vārdiem viņš mani nepaķers. Man jau ir skaidrs - Vaļera sapūtis "zaļajiem", ka es esmu Kūma cilvēks, "pīle". Un man iedotajā pakā noteikti ir kaut kas tāds, kam it kā jāapstiprina viņa teiktais. Tādēļ saku: "Manējais man iedeva tieši to pašu, ko tev, jo no vienas "gotiņas" barojamies."

Zinu, ka tūlīt sekos uzbrukums, tādēļ nostājos starp produktu skapi un sienu, lai vismaz nevar uzbrukt grupā, bet lai lien pa vienam. Vaļera jau metas man virsū, arī pārējie ir gatavi, bet šajā brīdī atveras durvis un tajās stāv Kūms ar "zonderiem".

"Sviestmaizes" ar visām mantām no kameras aizvāc prom. Paliekam divatā ar Vaļeru. Es viņam pasaku, ka esmu viņu atšifrējis, tādēļ pietiek izlikties par "likumīgo".

Drīz pēc tam Kūms aizved arī Vaļeru, atstājot kamerā mani vienu pašu. Pēc tam viņš atnāk pie manis un pasaka: šeit būšot "sanato­rija" (kamera, kurā sēdina zeķu atšifrētās "pīles", lai tie nozustu no acīm, kamēr noklust skandāls). Mans uzdevums būšot ziņot viņam to, ko citas "pīles" man stāstīs, lai varētu noskaidrot viņu attieksmi pret uzdevumiem, ko tiem uztic. Aizejot Kūms piedraudēja -ja dzīšu velnu, uz galvas uzkritīs ķieģelis.

Ko darīt? Līdzko ieveda pirmo ieslodzīto, tam paskaidroju, ka šajā kamerā par savu pagātni, ķas nav zināma izmeklētājam, runāt aizliegts. Jautāt arī. Jo jebkurš no mums var būt opera stukačs. Kad Kūms vēlāk sāka prašņāt, kā man ar darbu, es nemaz neslēpu, ka esmu pats sevi atklājis, tā ka nekāda labuma nebūs. Viņš tikai nosmējās: "Es jau to zināju, bet saki paldies saviem "lielajiem draugiem", kuri jebkādas darbības ar tevi ir aizlieguši."

1983. gada jūlijs-augusts.

Tagad es patiešām sēžu kā sanatorijā. Prokuratūra arī likusi mani mierā, vairs neizsauc. Interesanti, kāpēc? Vai būtu pārdomājuši? Neizskatās. VDK vīrs taču arī teica, ka būšot jauna tiesa. Tātad vēl kaut kas lēcies. Nejau velti man lika rakstīt iesniegumu. Kaut ātrāk pienāktu atbrīvošanas diena…

Kamerā pagaidām pietiek gan pienesumu ar ēdamo, gan naudas alkoholam un tējai. Turpinu atlabt un sāku dzīt velnu ar apsardzes meitenēm.

Esmu sazīmējis starp kontrolierēm kādu meiču, ko pazinu vēl brīvībā. Viņa kādreiz rīvējās ar Edvīnu no Kokneses. No viņas uzzinu, ka Kokneses zēni, pēc raksta "Liesmā" būdami pārliecināti, ka es jau esmu viņsaulē, sapulcējušies un ierāvuši kārtīgu šņabi - lai man vieglas smiltis. Uzzinu arī, ka Fīrers manis dēļ dabūjis 15 diennaktis, jo viņš ir bijis zālē, kad man lasīja spriedumu, un tajā

brīdī, kad es iesmējos, viņš bija pacēlis roku un uzsaucis "Heil!" No lielākām nepatikšanām viņš paglābies tikai tādēļ, ka tikko bija demobilizējies no "afgāņiem".

Koknesē kēgēbisti par mani un ap mani esot pratinājuši daudzus. Viņu interešu lokā es biju nonācis jau tad, kad VDK rokās bija trāpījušās mūsu fotogrāfijas no alus bāra.

Mūsu kompānijā bija tāds Juris, viņš bija dienējis uz atom­zemūdenēm. Pēc armijas viņam strauji sāka izkrist mati. Un vienā brīdi mēs pēc kārtīga "festivāla" pamanījām Jura apbrīnojamo līdzību ar dārgo Vladimiru Iļjiču.

Pēc mūsu ieteikuma Juris uzaudzēja arī ķīļbārdiņu a la Uļjanovs, un tad mēs ar proletariāta vadoni kopīgi nofotografējāmies parkā pie alus mucām.

No alus mucām bijām sabīdījuši tādu kā "bruņumašīnu", no kuras vadonis uzrunāja izslāpušo tautu. Šīs fotogrāfijas bija par iemeslu tam, ka Jurim piespieda nodzīt bārdu, bet daudzi dabūja smagi trūkties, un tad arī paklīda runas par manis zīmētajiem plakātiem.

Tagad es vismaz zināju, no kuras puses toreiz pūta vējš…

1983. gada 12. augusts.

Notiek pamatīgs skandāls. Kūms Kurilovs uzskrien virsū man un pastaigu konvojniecei Svētai, kad mēs "deguns pie deguna" ķircināmies pie pastaigu laukuma.

Kā vēlāk es uzzinu no Svētas, viņai pieprasīts rakstīt iesniegumu par izvarošanas mēģinājumu, bet to darīt viņa kategoriski atteiku­sies. Tādēļ tieku cauri ar 15 diennaktīm karcerī.

Cietuma karceris ir 1,5 x 3 metru telpa. Tajā atrodas paceļama un pie sienas pieslienama gulta, grīdā ir iebetonēts ķeblītis un kaktā "paraša", virs kuras rēgojas caurules gals, no kuras var padzerties ūdeni un nomazgāties.