Zigurds Dreimanis - Es-no viņpasaules

Lietā tikusi likta gan uzpirkšana, gan iebiedēšana, lai "iegrozītu smadzenes" abiem Rogaļeva līdzdalībniekiem. Vienīgi no fiziskās apstrādes viņus paglāba manas lietas jau skaļā sabiedriskā rezo­nanse.

Prasība bijusi viena: viņiem vajadzēja apliecināt, ka mēs ar Rogaļevu agrāk esam bijuši pazīstami, ka viņiem nejauši izdevies uzzināt, it kā mēs Aizkrauklē ar Rogaļevu esam bijuši kopā.

No cietuma "hozbandītiem" uzzinu: ir mēģināts sarunāt "lieci­niekus", kas it kā redzējuši, ka es, vēl atrazdamies 4. korpusā, esot Rogaļevam nosūtījis zīmītes. Bet atkal laikam atturēja bailes par jau sasmirdušo milicijas mundieri - tad taču būtu jāsoda dežurējošie virsnieki un korpusa personāls, kas pieļāvuši informācijas noplūdi no nāvinieku kamerām…

Vēlāk ne reizi vien ir atkal un atkal vilktas dienas gaismā kaut kādas "neskaidrības" Rogaļeva lietas sakarā un izteikti mājieni par mūsu abu it kā iespējamo pazīšanos. Tas darīts ne tikai manis dēļ - arī tāpēc, lai pamēģinātu sakompromitēt tos IeM un prokuratūras darbiniekus, kuri toreiz nebaidījās izvandīt šo sasmirdušo faraonu pūzni.

Politiskās varas līķi taču joprojām neliekas mierā. Tāpēc vēl šodien atrodas arī pērkami "autori", kuri, publicēdami šķietami sensacionālas grāmateles par "Lietu numur viens", ar visiem spēkiem cenšas novelt vainu no slimās galvas uz veselo, uzveļot atbildību pat tādiem cilvēkiem, kuri toreizējiem notikumiem ij tuvumā nav bijuši. Un laikam vēl ilgi dažā galvā mājos cerība, ka beidzot taču varbūt izdosies kaut kā sasaistīt mani ar Rogaļevu vienā valdziņā…

Provokācija.

Mūsu nodaļā papildinājums - vēl viens Zigis. No Valmieras. Rekomendēts kā labs krāsotājs. Tā kā arī es esmu strādājis telpu apdares darbos, Krjasņanskis mūs abus noliek pie nodaļas remonta un krāsošanas darbiem.

Vienu vakaru, kad strādājam ārsta kabinetā, Zigis ienes iesāktu šņabja pudeli. Esot nospēris no korpusa dežuranta galda. Viņš savu šļuku jau ierāvis un dod tagad iedzert man. Neko ļaunu nedomādams, ierauju glāzi un… dabūju kā ar smilšu maisu pa smadzenēm. Sākas reiboņi, vājums, vemšanas krampji. Gribu aizvilkties līdz kamerai, bet zaudēju samaņu.

Naktī man bija skalojuši kuņģi. No rīta moka nelabums un krata drebuļi. Jautāju dežurantei Olgai, kur Zigis. Atbild: jau naktī ar limuzīnu aizveduši Iekšlietu ministrijas darbinieki…

Krjasņanskis mani lamā par naivu stulbeni - viņš taču mani jau brīdinājis.

Tikai tagad pa īstam aptveru, ka sākusies neganta cīņa: kurš kuru?

Atceros čekista brīdinošos vārdus - līdz brīvībai vēl jānodzīvo…

Nedēļu vēlāk.

Pēc saindēšanās dzīvoju kamerā. Esam trīs ārstēšanās kandidāti: es, Vladimirs no Šķirotavas un Aigars no Valmieras.

Vladimirs ir narkomāns, kas indējies jau brīvībā, kur nu vēl tikt vaļā no slimības ieslodzījumā!

Vispār šī ir unikāla valsts: to, ko citur pasaulē uzskata par slimību un ārstē, pie mums sauc par kriminālnoziegumu un liek sēdēt cietumā. Ir pilnīgi vienalga, vai tu esi narkomāns vai alkoholiķis, tev piemēro KK 57. pantu, un 2 gadus nodzīvo zonā. It kā šinī laikā tu pats izārstēsies.

Vienīgais - uz tevis var izmēģināt jaunus preparātus, ar kuriem, ja tie kaut ko līdzēs, pēc tam ārstēs citus - nodzērušos elites dūžus. Šādu izmēģinājuma trusīšu ir papilnam stingrā režīma zonā Brasā •

1981. g. 13. septembri viņu aresteja. Tad viņš vel nezināja, ka tas ir tikai sākums…

Kamera Nr. 8 Stučkas milicijā, kur 110 viņa izsita "atzīšanos". Uzņēmums izdarīts 1983. gadā, jau liecību pārbaudes laikā

Ciezdams fiziskas mokas un morālus pazemojumus, viņš ieskrāpēja šos uzrakstus lāviņas galvgalī. Diezgan padzisis ir uzraksts: "Mammu, es neesmu vainīgs…"

Nāvinieku kamera un.

..Dreimanis drīz pēc iznākšanas no tas

Spīdzinātāju atpazīšana republikas prokuraturā 1983. gada

Grāmatas autors Z. Dreimanis 1992. gada

Ar dzīvesbiedri Guntu un berniem Robertu, Lieni, Ievu un Ligu

un vispārējā režīmā Valmierā. Citās iestādēs ārstēšanās ir paša slimā personiska darīšana.

Volodja bija kolonijā Šķirotavā, kur arī ārstējās, kā prata. Kamēr bija nauda, ko ar "zirga" palīdzību saņēma no vecākiem, pirka "riteņus" (tabletes ar narkotiskām piedevām: efedrīnu, teofedrīnu, barbamilu, sulfedīnu, ciklodolu), ja palaimējās, varēja dabūt ampu­las. Augstākās proves ieslodzītie, kuriem ir līdzekli un vēlēšanās, "sēž tikai uz adatas", lieto morfiju vai citas injicējamās narkotikas.

Vispār narkotisko tablešu lietošana zonā skaitās prestiža lieta, tāpat kā spirtoto dzērienu lietošana. Zemākās kastas ieslodzītie nodarbojas ar toksikomāniju (osta krāsas, benzīnu) vai kaut kur paslepus brūvē brāgu.

Vladimirs, lai varētu turpināt sevi apdullināt, meklēja jebkādus līdzekļus. Tā kā pat krāsa bija jāpērk par naudu, bet uz parāda viņam neviens vairs nedeva, viņš pārgrieza sev vēnas. Karcerī viņš pašsakropļojās vēlreiz, un tad beidzot kāds atcerējās, ka viņš ir narkomāns.

Tā Vladimirs nonāca ārstēšanā pie Krjasņanska. Nācās redzēt visu, kas notiek ar narkotiku sagrautu organismu - līdz tam brīdim, kamēr slimnieks vēl ir spējīgs runāt un saprast, kas ap viņu notiek.

Aigars savukārt bija cietis kautiņā Valmieras zonā. Kaut kas bija noticis ar viņa galvu.

Tādējādi ar kameras biedriem nekāda lielā sarunāšanās man nesanāk. Aigars ir slims un galvenokārt gu], bet Vladimiru es interesēju tiktāl, ciktāl es no savām draudzenēm varētu izspiest priekš viņa tabletes.

Tonakt, kad mani ieveda, Volodja esot bijis stāvā sajūsmā: viņš uzskata, ka es iepriekšējā dienā esmu pārdozējis, tādēļ man bijis tik slikti. Tieši viņš bija tas. kurš visu nakti dežurēja pie manas gultas un kritiskajos brīžos sauca mediķus. Tagad viņš ar uzticības pilnām gaidām skatās manī - varbūt es atradīšu kādu "ripiņu" arī priekš viņa?

Lai gaida vien… Bet par palīdzēšanu paldies.

Skatos kameras logā un redzu pavasari - gadalaiku, ko pēc dažu "kungu" plāniem man nebija lemts vairs redzēt. Tomēr es viņu redzu! Redzu plaukstošos kokus aiz cietuma žoga un atceros savu "likteņa" bērziņu, kurš atšķirībā no manis līdz jaunam pavasarim nav izdzīvojis.

Redzu, ka pie cietuma sētas zaldāti pašlaik nīdē ārā tos kociņus, kas patvaļīgi ir ieauguši pārāk tuvu žogam…

Man šeit vēl jāpavada 3 gari gadiņi līdz 1986. gada 1. oktobrim. Un visu šo laiku man ir jāprot izdzīvot. Es saprotu, ka līdz miliču tiesai prokuratūra mani sargās. Bet pēc tam? Kam es viņiem vairs būšu vajadzīgs?

Veras kameras durvis. Pagriežos - "draugs" no VDK savā cēlajā personā atkal mani apmeklējis. Tieku izsaukts gaitenī. Man prasa aprakstīt Ziga izskatu, izstāstīt visu, ko es par viņu zinu. Pēc tam kāgēbešņiks man pajautā, cik liela esot pret mani vērstā civilprasība. Paskaidroju, ka 40 rubļu. Tad viņš ar smaidu saka: "Un kāds ir tavs pants?" - "Latvijas PSR KK 85. p. 2. d." - "Bet kādam jābūt pie šādas civilprasības?" - "Latvijas PSR KK 90. p. 2. d." - "Kādēļ tad tu, muļķi, neraksti? Še tev papīrs, un drukā iesniegumu Augstākajai tiesai! Ceru, ka ilgi atcerēsies, kurš tevi mācīja, kā tikt brīvībā." Bet es saku: "Interesanti, kādēļ gan jūs par mani tik ļoti gādājat?" - "Šai lietai ir jānonāk tiesā, un nav tava daļa, kam tas ir vajadzīgs. No cietuma administrācijas ir iecelti atbildīgie, kam būs ar savu pēcpusi jāatbild par to, lai tev ne mats no galvas nenokristu. Tomēr pārāk uz auguma viņiem nekāp, citādi brīvību būs grūtāk sagaidīt, Zonā tev drošu aizsegu noorganizēt nevarēsim. Labāk mēģini līdz rudenim noturēties tepat cietumā."