Zigurds Dreimanis - Es-no viņpasaules

Gultasdrēbju nav, personiskās drēbes tiek atņemtas. Izsniedz plānu specapģērbu un divas liela izmēra galošas. Gulēt drīkst tikai no pīkst. 23.00 līdz 5.00, pārējā laikā gulta ir pieslēgta. Par to, ka guli dienā uz betona grīdas, vari tikt piekauts vai arī apliets ar aukstu ūdeni.

Ēdienu dod ik pārdienas, tādēļ karcerī ir tā sauktās "lidojamās" un "nelidojamās" dienas. "Lidojamā" dienā ēdiens "palido" karcerim garām, "nelidojamā" iedod paēst.

Par ēdiena kvalitāti labāk nerunāt, tās vispār nav.

Biju liecinieks tam, kā blakus kamerās sita ieslodzītos. Grasījās ienākt arī pie manis, bet dežūrvirsnieks Caika skumji paziņoja, ka mani neesot brīv aiztikt, man esot "draugi prokuratūrā".

1983. gada 16. augusts.

Karcera astotajā kamerā apsardze nosita cilvēku. Tādēļ, ka viņš nerunāja. Vēlāk cietuma pasts paziņoja, ka šis ieslodzītais esot bijis kurlmēms.

Tad tāpēc viņa sāpju kliedzieni skanēja tik dīvaini slāpēti un neartikulēti…

1983. gada augusta beigas.

Tūlīt pēc karcera režīma mani pārsūta uz stingrā režīma koloniju pie Brasas stacijas. Motivējums - lai es cietumā vairāk neko "neievārītu".

Bet kolonijā es sapratu īsto iemeslu: šeit IeM "speciem" būs daudz vieglāk mani "nolikt pie vietas". Man tā arī lika saprast: zonā inscenēt nelaimes gadījumu ir tikpat viegli, "kā divus pirkstus apčurāt".

Karantīnā, par laimi, tiekos ar pazīstamiem puišiem, kuri ar savu draugu palīdzību nolemj mani pasargāt no "nelaimes gadījumiem". Šeit jau visi zina: administrācija man grib uztaisīt "tumšo" tādēļ, ka es varu iesēdināt "pogainos". Ar to tad arī zeķu apsardze man ir nodrošināta.

Karantīnas beigās pie Saimnieka (zonas priekšnieka) notiek sadale.

Cik varu noprast, Saimnieks ir informēts par zeķu organizēto apsardzi. Tieku norīkots darbā par dežurantu zonas klubā. Līdz ar to esmu it kā ieguvis zināmas priekšrocības, kādas tiek vienīgi administrācijai pietuvinātiem ieslodzītajiem.

Man tagad ir savs "kabinets", kurā es varu būt arī gluži viens. Tur atrodas gulta, galds, ledusskapis, "rezerves" televizors. Vienīgā prasība: naktī man jāiet gulēt uz vienības kopdzīves korpusu.

Saprotu, ka tas ir darīts ar nolūku - varbūt vismaz tagad daļa no maniem apsargiem atkritīs, jo zonā šīs "hozbandītu" vienības vīrus ne visai ieredz. Par draugiem gan tiem vēlas būt, bet tikai tāpēc, lai kaut ko iemangotu.

Vienībā ietilpst zonas pavāri, frizieri, ugunsdzēsēji, saimniecības apkalpojošais personāls, kā arī ārpus zonas strādājošie. Visi privileģēti. Par to varu pārliecināties uzreiz. Lai gan neesmu nostrādājis zonā nevienu dienu, turklāt man skaitās 12 režīma pārkāpumi, jau pirmajā dienā saņemu atļauju iepirkties veikalā par 10 rubļiem. Un arī tas vēl nav viss. Pavārs ieteic, lai es savu kroņa porciju atdodot tiem, kas tīrīs atejas, - man atradīšoties kaut kas ēdamāks.

Par to visu pastāstu puišiem, kuri apņēmušies mani sargāt.

Vienojamies, ka viņi izmantos šo iespēju, lai brīvo laiku pavadītu pie manis, skatoties televizoru. Zonas zālē televizors tiek ieslēgts vienīgi tad, kad rāda programmu "Laiks".

Pamazām mans "kabūzis" pārvēršas par saieta vietu, uz kurieni nāk ne tikai ieslodzītie, bet arī apsardze, nesot līdzi savu ēdamo un dzeramo, turklāt ne tikai kafiju un tēju vien. Te skatās televizoru, te diņģējas par labāku vietu un stāvokli, te slēdz darījumus. Lieku reizi pārliecinos, ka viss uz šīs zemes ir nopērkams. Ieslodzījums, kas it kā paredzēts pāraudzināmā izolācijai, patiesībā kļuvis par īstu nelikumību skolu.

Likumpārkāpumus šeit izdara visi - sākot ar zekiem un beidzot ar virsniekiem, zonas Saimnieku pulkveža pakāpē ieskaitot.

1983. gada 27. septembris.

Saimnieks neapmierināts staigā pa zonu. Zeķi nav izpildījuši plānu, tādēļ darbu organizēs trīs maiņās, lai šuvēji strādā bez pār­traukuma. Iestāde specializējusies specapģērba un vatinieku šūšanā. Zeķi, kas šajā zonā gadiem ir sēdējuši pie šujmašīnām un akurāti pildījuši normu, par ko saņēma 30 kapeikas dienā, brīvība nevarēja dabūt darbu. Nevis savu slikto, bet gan - labo īpašību dēļ! Bija gadījumi, kad puiši speciāli stājās darbā šūšanas fabrikās, bet no turienes tika "palūgti", jo viņu milzīgais darba ātrums bija iemesls "brīvo" strādnieku kurnēšanai par izstrādes normu pacelšanu un algu samazināšanu. Šeit cilvēks kļuva par šūšanas automāta sastāvdaļu, par robotu, kurš tāpēc vien, lai varētu veikaliņā ie­pirkties par 10 rubļiem, bija gatavs pie šujmašīnas sajukt prātā. Lai šo tempu varētu izturēt un zonai no augšas "nolaisto" plānu izpildīt, kolonijas vadība nežēloja tēju un narkotikas - lai tikai būtu temps un labas atskaites. Tas nekas, ka daudzi sajuka prātā, izdarīja pašnāvības, kļuva par hroniskiem narkomāniem, lai gan pēc ieceres kolonija ir specializējusies ārstēt narkomānus un alkoholiķus…

Te tos nevis ārstē, te tos atražo vairumā.

Tajā brīdi, kad Saimnieks neapmierināts joņoja pa zonu, pārdomādams iespējamos plāna glābšanas variantus, viņam acīs patrāpījos es ar savu frizūru.

Te jāatgādina, ka es vasarā, vēl cietumā būdams, uzrakstīju Augstākajai tiesai iesniegumu ar lūgumu par panta nomaiņu. Tā kā man inkriminētās zādzības un apmierinātās civilprasības summa bija tikai 40 rubļu, manam nodarījumam atbilstu KK 90. pants, pēc kura soda termiņš nevarētu būt lielāks par 2 gadiem. Man turpretī joprojām "karājās" 85. pants un 5 gadi stingrajā režīmā. Lai gan no Augstākās tiesas atbildes vēl nebija, ticēju drīzai atbrīvošanai un jau sāku ataudzēt matus.

- Kad beidzas termiņš? - priekšnieks uzbļāva.

Atbildēju, ka 1. oktobrī.

Viņam tomēr pietika prāta un nebija slinkums aizvest mani uz dežūrdaļu, kur noskaidrojās, ka mans "1. oktobris" pienāks tikai 1986. gadā. Aiz dusmām pašrocīgi nodzinis man matus, viņš devās tālāk savā apgaitā.

Tajā dienā daudziem ieslodzītajiem gluži par neko tika ad­ministratīvie sodi - Saimniekam taču bija slikts garastāvoklis.

1983. gada 28. septembris.

Mani izsauc uz speciālo daļu un paziņo: "Ņemot vērā jūsu iesniegumu un pamatojoties uz republikas prokurora protestu, Augstākā tiesa nolēmusi jums inkriminēto noziegumu kvalificēt pēc LPSR KK 90. panta, nosakot soda termiņu 2 gadi, un soda izciešanu skaitīt no 1981. gada 1. oktobra."

Tātad aizparīt - Brīvība. Brīvība! Brīvība…

Cik dārgs un svēts ir šis vārds! Kas to varēja iedomāties pirms gada?…

1983. gada 1. oktobris (sestdiena).

Sestdienas rītos pulksten sešos atbrīvo visus, kam termiņš bei­dzas sestdienā un svētdienā.

Torīt atbrīvoja visus, mani nē. Sacēlu skandālu, neizpratne jaucās ar izmisumu un melnām aizdomām. Ja es būtu zinājis to, ko tajā laikā nedrīkstēju zināt…

Es nezināju, piemēram, ka ir lēmums - pēc atbrīvošanas nodot mani prokuratūras darbiniekiem, lai ievietotu slimnīcā uz medicīnisko ekspertīzi veselības stāvokļa noskaidrošanai.

Bet tā bija prokuratūras iecere. IeM toties domāja savādāk un pēc iespaidīga ierēdņa pavēles mani atbrīvoja paklusām, bez prokuratūras darbinieku piekrišanas un klātbūtnes.

Beidzot Brīvība!!!

Pirmie soļi aiz cietuma vārtiem vienmēr ir robežšķirtne. Ikvie­nam zekam un jebkurā gadījumā. Vienīgi problēmu loks, par nākotni domājot, katram ir atšķirīgs.

Man bija absolūti skaidrs: menti nav tā tauta, kas mani tik viegli aizmirsīs. Kaut vai tāpēc vien, ka man bija viegli piesieties jebkurā brīdī - manus atbrīvošanas papīrus greznoja ieraksti par 12 režīma pārkāpumiem.