Zigurds Dreimanis - Es-no viņpasaules

Ar Guntu esam uzsākuši kopdzīvi, riskēdami abi. Vai izturēsim šo risku? Paldies viņai, ka noticēja man un apņēmās palīdzēt atgriezties sabiedrībā un normālā dzīvē. Es pat nebiju iedomājies, cik tas būs grūti. Vēl tagad uz apkārtējo pasauli lāgiem skatos ar cietumnieka acīm un bieži neesmu spējīgs to savādāk uztvert. Cik ilgi tas vēl turpināsies?

Šodien negribas atcerēties neko sliktu, bet iztēlē acu priekšā vienmēr stāv Anatolijs, Traktorists - cilvēki, kuri toreiz man kļuva tuvi un saprotami. Domāju, ka viņiem nevajadzēja mirt, viņi nebija to pelnījuši. Viņu vairs nav, bet es esmu šeit, brīvībā. Ja toreiz es būtu pārliecināts, ka tas būs tieši tā, - vai no tā mana dzīve un uzskati būtu mainījušies?

Es apbrīnoju Guntu par to, ko viņai vajadzēja iznest, pieciest un pārciest. Darbabiedru nosodījumi. "Vai tu galīgi galvu esi saspie­dusi?" Pašas radu pārmetumi. "Pati ciemos vari braukt, bet šo pie mums neved!" Visādu tantiņu un "labvēļu" brīdinājumi. Pat todien, kad gājām "uzsaukties", izpildkomitejas darbiniece manā klātbūtnē šausminājās: "Un jūs iesiet pie viņa par sievu? Man, tikai paska­toties vien uz viņu, tirpas pār kauliem iet!"

Tomēr Gunta ir man līdzās. Un mēs sāksim savu dzīvi no nulles. No nekā. Viņai ir divi mazi brāļi, par kuriem viņas vecākiem rūpju tāpat būs gana, tomēr iespēju robežās viņi varbūt palīdzēšot.

Man toties nav neviena, no kā gaidīt palīdzību. Un ir jāpaļaujas vienīgi uz sevi un paša rokām.

Un uz darbu. Uz jebkuru darbu, turklāt tādu, ka lai tumšs metas gar acīm.

1984. gada janvāris.

Stars man solīja, ka mierīgi dzīvot neļaušot, un to es jūtu uz savas ādas.

Jau vairākas reizes ir bijuši "ciemiņi". Jebkurā diennakts laikā mani apmeklē Stučkas kriminālmeklētāji un uzdod vienus un tos pašus jautājumus: ko es daru un kur es esmu bijis tad un tad? Ir ļoti "patīkami", kad naktī, tieši visīstākajā brīdī pie durvīm klauvē un laužas iekšā.

Lai arī skaidroju, ka no 23.00 līdz 6.00 dzīvoklis ir neaizskarams, un iesaku piebraukt no rīta, saņemu atbildi: "Saki paldies Rīgas prokuratūrai, ka tev vēl nav uzraudzības režīms. Bet mums uz aizdomu pamata ir tiesības tevi traucēt. Ja nepatīk, varam izmantot KPK 120. panta tiesības."

Tā tas jau turpinājies labu laiku, un es kolhoza večiem esmu pasūdzējies par šito "cūcību".

Manā vārda dienā atkal ir atnākuši "ciemiņi". Man šis apmeklejums ļoti nepatīk, bet šoreiz tomēr neko pateikt nepaspēju. Aiz menta un kārtības sarga muguras ar ilksīm rokās parādās kolhoza veči. Kazimirs, lai arī manāmi iereibušā, tomēr cietā balsī paziņo: "Ja jūs, utubungas, nedosiet tam puisim mieru, tad mēs jūs sitīsim, kur vien manīsim."

Vispār skats iespaidīgs.

Kārtības sargi jau pamukuši malā, taisnojoties, ka viņiem par notiekošo neesot nekādas daļas, lai milicis pats tiek ar visu galā. Tas atkal, sapratis, ka šoreiz liecinieku nebūs, atkāpjas, piedraudēdams to visu pieminēt. Tomēr pēc kolhoza viru apmeklējuma un izteiktajiem draudiem nakts vizītes izbeidzas.

No puišiem nejauši uzzinu, cik smagi ir strādāt tiem milicijas darbiniekiem, kuri vēl turpina darbu IeD, bet kuri kaut kā ir bijuši saistīti ar to laiku, kad notika tendenciozā izmeklēšana pret mani. Arī šoferis Kola vēl strādā iekšlietu daļā, un viņam nereti ir jācieš dažādi pazemojumi no pēdējiem alkašiem. Starp aizturētāju un aizturamo parasti izvēršas apmēram šāds dialogs:

"He, tas esi tu, Kola?"

"Nu, es."

"Vēl neesi iesēdināts? N-jā. Nu, bet neuztraucies, drīz ietupinās."

Šādas sarunas ir kļuvušas par tautas folkloras sastāvdaļu rajona teritorijā.

1984. gada februāris.

Es jau zinu, ka ir arestēti Stars un Martinovs. Kārtējais izsau­kums uz prokuratūru sola konfrontāciju ar Šestopalovu. Pēc tam būšot konfrontācija ar M. Misseru.

Pie "Orbītas" atkal sagaida volga ar "augstajiem kungiem". Šoreiz saruna ir draudīgāka. "Tūlīt prokuratūrā tev parādīs vienu cilvēku, bet tā kā tu savās liecībās esi viņu noraksturojis mazliet savādāk, tad tagad tu viņu, protams, nepazīsi, vai ne?" Teikto pavada "draudzīgi" smiekli. "Nē, protams, ja tu ļoti vēlies, tava tiesība ir viņu arī atpazīt," kāds aiz muguras uzsvērti nosaka, un no tā kļūst vēl neomulīgāk.

Saprotu, ka notiek iepriekšēja, neprotokolēta "konfrontācija" ar Šestopalovu.

Prokuratūrā pārliecinos: savās liecībās es patiesi biju raksturo­jis, ka viņš augumā ir lielāks par mani, bet īstenībā viņš ir mazāks. Tā laikam iznācis tāpēc, ka viņš mani sita, stāvēdams kājās, bet es biju ar roku dzelžiem piekabināts pie krēsla. Cik varu noprast, vienīgais pierādījums pret viņu ir manas liecības, tādēļ, atcerēdamies brīdinošo sarunu uz ielas, mīļā miera labad pasaku, ka nevaru apgalvot, vai šis ir tas pats cilvēks, kurš mani sita Stučkas IeD kabinetā. Bet varbūt es toreiz vienkārši nobijos…

Missers izmeklētāja kabinetā jūtas kā saimnieks. Apsēžamies viens otram iepretī. Uz manu stāstījumu par viņa likumpārkāpumiem atbild, ka es viņu apmelojot. Izsaka draudus par patiesības izkropļošanu.

Skaidrs, ka šis visiem spēkiem centīsies traucēt izmeklēšanu. Par laimi, pret aizdomās turēto M. Misseru tiek pielietots drošības līdzeklis - arests. Lielais, uzpūtīgais onkulis uzreiz izmainās. Viņam, lūk, esot slikta veselība, slima māte, mazi bērni.

Bet vai man tu toreiz prasīji, kā es jūtos?…

Nākamā konfrontācija vienlaikus ir arī atpestīšana no nakts spokiem: man jāuzrāda pagasta dežurants Orlovs. Ko es arī izdaru.

Pēc tam ejam uz VDK izmeklēšanas izolatoru, kurā atrodas arestētie IeM darbinieki. Tur notiek konfrontācija ar ekspertu Piļku.

Izmeklēšanas telpā ieved brašo švītu, kuru vairs nevar pazīt. Kamēr stāstu, ko viņš darījis, Piļka raud un lūdzas, lai palaiž brīvībā. Tomēr viņš vismaz ir godīgs pret sevi: nožēlodams izdarīto, viņš tomēr atzīst, ka ir gatavs nest atbildību par savu rīcību. Ko darījuši citi, to neesot redzējis un neko nezinot.

1984. gada 16. februāris.

Kopš sešpadsmit gadu vecuma šī ir mana pirmā dzimšanas diena, ko sagaidu brīvībā. Savu 17. un 18. dzimšanas dienu sagaidīju Cēsu kolonijā, 19. dzimšanas diena - pati šausmīgākā - pienāca nāvinieku kamerā. 20. dzimšanas dienu sagaidīju cietuma slimnīcā.

21. dzimšanas diena beidzot ir pienākusi paša mājās, pamos­toties līdzās sievai, kura sevī jau nes mūsu bērnu. Esmu puiciski pārliecināts, ka tas būs dēls, un es viņu saukšu par Robertu - sava krusttēva vārdā.

Lai arī mana domāšana un lietu uztvere ir palikusi noziedzn.eku pasaules līmenī, es tomēr jūtos kā parādnieks. Jūtos parādā tiem cilvēkiem, kuri mani ir audzinājuši un skolojuši. Viņi man vēlēja labu, bet vai es pratu to novērtēt? Kādēļ saprašana nāk tik vēlu? Tad, kad esi pieaudzis, sāc saprast, cik skaista ir bijusi bērnība. Tad, kad tev kaut kas sāp, sāc saprast, ka arī citam var sāpēt.

Cik daudzreiz pēc nodzīvotajiem gadiem man nācies saprast, un pārvērtēt lietas, par kurām agrāk it kā nekad nebūtu dzirdējis. Es jūtu, kā mainās mana pasaules uztvere. Vienīgais, ko es laikam nekad nemainīšu, - savu uzskatu par sabiedrību, kurā mēs esam spiesti dzīvot. Visu laiku smadzenes urda solījums cīnīties ar sistēmu.

Zinot to, kā sistēma sevi sargā, ka tā mani "redz", ir jāizvēlas veids, kā ar to cīnīties. Šeit visi melo: saka vienu, dara otru, domā trešo; un tas tiek uzskatīts par sabiedrisko patiesību un pareizu dzīvošanu. Sistēma radījusi vienas personas trīsdaļīgu pastāvēšanu. Jebkurš sabiedrības loceklis savā darbā ir viens, mājās otrs, domās trešais cilvēks. Katrs zem lozunga "visi par vienu, viens par visiem" cīnās tikai par personisko labumu.