Zigurds Dreimanis - Es-no viņpasaules

Sestopalovs - manā uztverē liels maita, bet labi nodrošinājies un prot aizsargāties.

Ja arī es būtu viņu uzrādījis, diez vai viņš te atrastos, jo par viņa atbildību pat milicijas darbinieki atteicās liecināt. Nav pierādījumu. Bet viņš, ja varētu, man laikam rīkli pārkostu, tikai tādēļ, ka viņa uztverē esmu latvietis un nacionālists.

Kavalieris. Tikai tagad es zinu "augstā kunga" uzvārdu. Cik reižu, lai glābtu mundieri, viņš bija gatavs lietu pasteidzināt, lai mani aizsūtītu uz viņpasauli. Pat zinot, ka viņa personīgais "āzītis" ir "sasmērējies", neatmeta cerību to izglābt uz citu dzīvību rēķina. Nē, es zinu, ka viņš jau neglāba Rogaļevu, viņš glāba pats savu ādu un reputāciju. Ar kādām acīm viņš tagad skatās uz cilvēkiem, stāstot tiem par taisnīgumu un patiesību?

Bet ko tur, - tagad šeit ir tikai septiņi apsūdzētie un arī nejautie paši vainīgākie, drīzāk tādi sīki grēkāzīši.

Apsūdzību uztur prokurors Valdis Batarags.

Jau no pirmās tiesas dienas atklājas, kāda kuram ir attieksme pret notikušo.

Ja Vasiļjevs izdarīto patiesi nožēlo, bet Piļka nožēlu vismaz tēlo, tad Martinovs ar Staru uzskata: viņiem vienkārši nepaveicās un, ja jau priekšniecība šos ir izraudzījusi par grēkāžiem, tad tā tam arī jābūt. Un viņi lepni nesīšot savu ērkšķu kroni…

Missers, Šķēris un Liņģis cenšas pierādīt, ka neko nelikumīgu vispār nav darījuši, bet ja arī kaut kur kaut kas ir noticis, tad viņi gan esot bijuši no tā visa kaut kur tālumā.

Liņģis, kā izrādās, visu izmeklēšanas laiku esot slimojis!…

Tiesas sēžu pārtraukumos abi ar Vaļeviču sākumā gājām ēst uz Augstākās tiesas bufeti. Tur varēja satikt arī tiesnesi Granti, kurš ar milzīgu patosu tika nolasījis mums spriedumu un uzspļāva paziņojumiem par mūsu alibi un nevainību. Domāju, ka mēs te daudziem bijām kā dazis acīs.

Pēcāk ar prokurora Bataraga starpniecību tikām informēti, ka labāk būtu, ja mēs pusdienotu citā vietā. Šeit, lūk, mēs bojājot "cilvēkiem" apetīti.

Sākām iet uz prokuratūras bufeti, jo īsteni sociālistiskā garā tur paēst iznāca lētāk un arī šādus tādus deficītus varēja nopirkt. Bet drīz vien arī šeit saņēmām aizliegumu, jo droši vien vēl kādam sāka zust ēstgriba.

Neviļus radās sajūta, ka lieta pret mentiem tiesā nonākusi kļūdas dēļ un tagad to vajag pēc iespējas ātrāk nobeigt, bet, kas notiks ar mums, tas Temīdas kalpiem bija vienalga.

Kad tas reiz beigsies?…

Tiesas laikā dzīvoju prokuratūras viesnīcā.

Pirms jaunā, 1985. gada, pēc ieilgušas tiesas sēdes atgriežos viesnīcā vēlu vakarā.

Pie veikala "Orbīta" ceļu aizšķērso trīs vīri. Dzirdu: šito esot jāsit nost, viņš par daudz muldot. Man beidzot ir aptecējusies dūša. Nez no kurienes radies tāds spēks, un visi trīs vīri pēc mirkļa ir gar zemi, pats es mūku prom. Un tad - cik daudz, daudz zvaigznīšu! Un es krītu, krītu, krītu…

Atjēdzos Rīgas pilsētas ātrās palīdzības 1. slimnīcā. Uz galvas - sešas šuves. Bet tomēr dzīvs!

Līdz nedēļas beigām tiesas zālē sēžu ar pārsietu ķobi.

Sestdienās es braucu mājās uz Bormaņiem. Sieva ar dēlu ir pie mātes Dignājā. Nolemju, ka braukšu turp.

Eju uz "Kalniešiem", bet pirms Ūsiņu kapiem neizskaidrojamā veidā pēkšņi nojaušu briesmas. Kaut kāda iekšēja balss man saka: "Zigi, kriti pie zemes!" Nezinu, kādēļ, bet es paklausu. Tad iedomājos: labi, ka ir jau kārtīgs mijkrēslis un diez vai kāds šīs manas izdarības redz. Reizē ar kritienu un šo domu jūtu: kaut kas aizspindz gar ausi, pēc tam atbalsojas šāviens…

"Paldies, tev, Dievs," nočukstu, vēl nesaprazdams, kas notiek. Un kas vēl sekos?

Seko vēl divi šāvieni. Kāda nepasakāmi riebīga sajūta, kad metāls nodžinkst un ieurbjas sniegā, kas nočūkst netālu no manas galvas…

Velni, šoreiz laikam mani nožmiegs! Tomēr nekustos un gaidu, kas notiks. No gaidīšanas sāk palikt auksti, tomēr savas divas stun­das noguļu nekustoties.

Nolādēts, kāpēc es dzīvoju šādā nostūrī, - kaut nu būtu jel kāds cilvēks nācis! Bet visapkārt tikai klusums…

Galu galā ceļos un eju.

Mājās pārdomāju notikušo un nolemju - nav te ko darīt, jālasās prom, turklāt labi ātri, tikai jāatrod, kur strādāt un dzīvot.

Sakarā ar dzīvesvietas maiņu atprasos no piedalīšanās tiesas sēdē. Cik noprotu, mana klātbūtne tiesā ir galvenais uzbrukumu iemesls. Un ar ko tas var beigties, vēl nav zināms.

Es vēlreiz atkārtoju to, ko esmu rakstījis un apgalvojis jau iepriekš: es uzskatīju toreiz un joprojām uzskatu, ka viss, kas ar mani un ap mani toreiz notika, nebija nejaušību virkne. Tikai diezin vai atvaļinātie milicijas ģenerāļi jebkad par to savos memuāros uzrakstīs kaut pušplēstu vārdu…

1985. gada pavasaris.

Kad jau dzīvoju Preiļu pagasta "Rožupē", beidzās tiesa un es ierados uz spriedumu. Kad to nolasīja, man sanāca smiekli. Proku­roru Liņģi (58 gadu vecumā) nodeva pāraudzināšanā darba vietā. Kupraini tikai kaps iztaisnos, bet šo ņemsies pāraudzināt!

Mums, tā sacīt: "Paldies, puiši, un piedodiet, bet varat būt brīvi."

Kurā pasaules valstī (izņemot šo, protams) cilvēkam pēc tāda pārinodarījuma garāmejot pasaka pliku paldies, pat piedošanu pieklājīgi nepalūdzot?

Kur ir šīs valsts sirdsapziņa, ja tā, nevainīgu notiesājot un pēc tam attaisnojot, pat neprot pieklājīgi līdzjūtīgu vārdu pateikt?

Bet ko gan tur brīnīties - bija laiks, kad nāvēja miljonus. Uz kauliem šī valsts ir būvēta un uz kauliem vēl tagad kopā turas.

Ja par mūsu "noziegumu" bija aprakstīts daudzos preses izdevu­mos, tad atsaukumi bija dažu rindiņu garumā. Un galvenokārt neizpratnes pilnu jautājumu formā: vai tiešām varētu būt, ka tā ir taisnība? Gan jau patiesību uzzināsim pēc tam…

Divdesmit viena gada vecumā savu dzīvi sāku atkal no nulles. Es bieži vien iedomājos - kur gan ir tie izslavētie fondi, kas palīdzot tiem, kuri nepamatoti cietuši no sistēmas? Nē, man nekas nav vajadzīgs, bet tas neliedz domāt…

Pēc miliču tiesas vasarā mani nesaprotamā veidā uzmeklēja kāds cilvēks, kurš stādījās priekšā kā cīnītājs par cilvēku tiesībām. Mani aicināja uz sadarbību, uz cīņu taisnības meklējumos. Bet tādēļ, ka viņam bija liela vēlēšanās nolīst kaut kur malā, runāties tikai bez lieciniekiem un tādēļ, ka tikšanās vieta bija noteikta visai tālu no manām mājām, es viņam aizliedzu atrasties man aiz muguras un garās sarunās neielaidos. Pastāstīju par nāviniekiem un atvadījos. Vairāk viņam no manis neko nevajadzēja…

Tā varēja būt arī čekas akcija, jo es taču savu grūto pārbaudījumu biju izturējis - izdzīvojis līdz pogaino tiesai.

Ja tas arī bija patiess cilvēks, viņam vajadzēja zināt, ka kēgēbešņiki tajā laikā mani ganīja un uzraudzīja bez pārtraukuma.

Vai es šodien varu teikt, ka man viss jau aiz muguras?

Nezinu.

Es tikai tagad sāku apzināties, ka esmu iznācis no elles, kuru cits manā vietā varbūt nebūtu izturējis. Es esmu it kā atgriezies no viņpasaules. Vai tas nozīmētu, ka mani uzskati par valsti kā piespiedu struktūru un sabiedrības morāli kā kārtības pamatu būtu radikāli mainījušies?

Droši vien ne.

Es esmu bijis kopā ar tiem, kas izdarījuši ļoti smagus nozie­gumus, es esmu redzējis un izpratis, kā viņi novērtē izdarīto. Lai Dievs man piedod, bet es uzskatu, ka vislabāk zinu, cik dziļi šo sabiedrību ir sakropļojusi velnišķīgā sociālisma sistēma. Pagaidām šī slimā sabiedrība nav gatava pat likumu sistēmu mainīt un ieviest daudzmaz humānākus sodus par īpaši smagiem nodarījumiem. Pakaļķēmošanās un "civilizētās pasaules" atdarināšana atnestu tikai jaunas nelaimes jau tā izmocītajiem cilvēkiem.