Zigurds Dreimanis - Es-no viņpasaules

Viņi mani neaizmirst.

Pavēste.

Saņemu paziņojumu no Latvijas PSR Augstākās tiesas: man jāierodas uz tiesas sēdi kā cietušajam.

Ir pienākusi tā diena, ko solīju Liņģim. Es tagad sēdēšu zālē, bet viņš - uz apsūdzēto sola.

Tiesa.

Temīdas templis. Taisnības un patiesības svētnīca.

Kas tā tāda ir? Vieta, kur Temīdas svaru kausos tiek likta vaina un atbildība, noziegums un sods?

Par tiesas taisnīgumu "sistēmā" es jau esmu pārliecinājies uz savas ādas. Vai tiesa, kur piesēdētāji nāk atsēdēt stundas, ir spējīga objektīvi vērtēt? Es šaubos. Varu gan apgalvot - labi, ja tiesnesis ir izlasījis visus viņam priekšā noliktos sējumus. Parasti gan sociālistiskā tiesa balstās vienīgi uz prokurora teikto. Tas pārstāv un diktē likumu. Kā viņš saka - tā tam arī jābūt. Šādas tiesas ir farss, kurā katrs uzcītīgi spēlē savu lomu.

Šoreiz arī man ir sava loma, es esmu cietušais.

Es nevaru teikt, ka jebkad būtu alcis atriebības par man nodarīto pārestību. Taisnības triumfu - to gan es esmu vēlējies. Tomēr tagad, sēžot zālē un skatoties uz apsūdzētajiem, mani pārņem pavisam negaidītas izjūtas un es neviļus uzdodu sev jautājumu: cik vainīgi viņi ir pie visa notikušā? Cik liels ir viņu pašu atbildības mērs, un kādā pakāpē viņus ir sakropļojusi šī sistēma?

Cenšos sevi iztēloties viņu vietā.

M. Missers - ministrijas pārstāvis, speciāli nosūtīts uz rajonu palīdzēt atklāt noziegumu. Atklāšanas rezultāts ir viņa personiskā prestiža lieta, viņam jāatklāj, lai ko tas prasītu. Iespējams, ka, veicot izmeklēšanu, viņš kaut kur jau bija saskāries ar aizdomām par Staņislavu Rogaļevu, tomēr uzreiz un uz visiem laikiem atsēdināts. Jo Rogalevam - šim slepkavam un sadistam - bija spēcīga aizmugu­re. Viņš bija Kavaliera personīgais protežē (ziņu pienesējs, kā es nejauši uzzināju prokuratūrā). Parastajiem mentiem, lai arī tie rīkotos ar prokuratūras pilnvarām, nebija brīv viņu tik vienkārši aiztikt. Tā es vismaz domāju. Nonācis dilemmas priekšā - neatklāt noziegumu un sabojāt savu karjeru, vai arī atklāt, norakstot pāris nevainīgu cilvēku, toties izceļoties priekšniecības acīs, - Missers izvēlējās otro variantu. Nevar taču būt, ka profesionālis nenojauta, kur slēpjas patiesība. Par trešo iespēju - stāties pretī šīs pasaules varenajiem un uzmīt uz varžacīm paša ministra špikain tā, kā to varēja izdarīt ar mani, - par to viņš pat nedomā, tas ir tabu. Pietiek jau ar to, ka S. Rogaļevs Kavalierim it kā norādījis uz S. Baikovu kā iespējamu liecinieci.

"Bija vilcienā viena ierāvusi, būdīga bābiņa," tā Rogaļeva sniegto informāciju vēlāk atstāstīja iekšlietu daļas darbinieki.

Izņemot pirmo manas aizturēšanas vakaru, visu pārējo iz­meklēšanas laiku Missers tēloja labo onkuli. Milicija strādā ar cara ohrankas metodēm, vietējie mani sit, bet kungs no Rīgas M. Missers pēc tam mani it kā aizstāv. Un līdzjūtīgi piedāvā izvēlēties: vai nu šitie barbari tevi nositīs, vai tu pats pakārsies, - varbūt labāk netiepies?…

Tātad mans spriedums par Misseru var būt tikai viens - vainīgs! Vainīgs kaut vai tādēļ, ka, noslāpējis sevī vēlēšanos izdibināt patiesību, gāja visvieglāko ceļu.

Sķēris - rajona mēroga Serloks Holms, kurš ir Missera vēlmju tiešais novadītājs līdz padotajiem. Karjeras iespējamie griesti - kļūt par rajona IeD priekšnieku - nav vairs tālu, tādēļ ar ministrijas darboņiem jāiet pa vienu taciņu, vienalga, kas par to draud. Grundšteins, rajona IeD priekšnieks, drīz iet pensijā, jātiek viņa vietā par katru cenu. Tādēļ lien iekšā, kur neprasa.

Prātā palikusi mūsu pirmā tikšanās Sķēra kabinetā. Pats ar padotajiem mani sit, bet, tā kā sitiens tāds pašvaks, kulakā tur sa­žņaugtu skrūvgriezi, kamēr pats palaikam skrien iedzert zāles vai sodas ūdeni. Toreiz vēl sevī nodomāju: "Re, muļķis! Pats ar kuņģa čūlu gandrīz jau kapā, tāpēc otram grib atspēlēties un sadot pa purslām."

Vainīgs. Viņš, tāpat kā Missers, par visiem 100% zināja par mūsu nevainību.

Andrejs Stars. No visiem mentiem uz apsūdzēto sola izturas visbravūrīgāk. Jau izmeklēšanas laikā man bija radies vērtējums: "Šaurā pierīte, kas izsities priekšniekos." Bijušais šoferis; milicijā nokļuvis ar komjaunatnes norīkojumu; mazliet paknābājis zināšanas un kļuvis par operatīvo izmeklētāju. Jā, pret "zilīšiem" viņš jutās kā varonis, bet diez vai tāds spētu atklāt kaut ko nopietnu, kur ne­pieciešama pelēko šūniņu intensīva darbība. Ļoti iespējams, ka viņš svēti ticēja un pilnībā uzskatīja mūs par vainīgiem, tāpēc arī attiecīgi rīkojās.

Tomēr vainīgs - milicijas mundieris tev nav dots tādēļ, lai tu noziedzīgi demonstrētu savu varu pret līdzcilvēkiem. Viņš man tā arī neprata izskaidrot, kas ir nevainības prezumpcija. Un tāpēc sita pa "dumjo" galvu man, nevis pats sev…

Piļka - eksperts kriminālists, kurš simtprocentīgi varēja būt pārliecināts par mūsu nevainību, bet pēc pavēles vilka visu aiz matiem tā, lai "nostiprinātu" vainas pierādījumus.

Jau ar šīm darbībām vien pierādījis savu nelietību, bet viņam vēl sevišķi raksturīga bija vēlēšanās izkalpoties priekšniecības acīs, tādēļ nav bijušas gandrīz nevienas sišanas reizes, kur Piļka nebūtu piedalījies. Klīda valodas, ka viņa ģimenes locekļi savā laikā smagi cietuši no noziedznieka rokas, taču tas nedod tiesības atspēlēties cilvēkiem, kas nevar sevi aizsargāt. Lai arī izolatorā un tiesā Piļka lej krokodila asaras, tomēr man nav nekādas ticības un pārliecības, ka viņš sapratis, ko nodarījis.

Martinovs - tas ir sadists, kurš milicijas pagrabā dežurē tikai tādēļ, lai varētu sist neaizsargātus cilvēkus. Katru reizi, kad iznāca darīšana ar viņu, varēju pārliecināties - teicami uztrenējies. Bet tikai uz tādiem cilvēkiem, kas nepretojas. Ārpus darba baidās skaļāku vārdu pateikt-ja nav formastērpa mugurā, kāds vēl ņems un iekaustīs.

Vasiļjevs - dežurējošais virsnieks. Viņš man ne reizi neiesita, tikai vadāja uz nopratināšanām. Esot gan sitis Vita'u'tu. Par mūsu vainu viņš sprieda tikai pēc tā, ko teica augstākstāvošie, tādēļ, ja arī sita, tad tikai tāpēc, ka uzskatīja mūs par noziedzniekiem, kuri negrib stāstīt patiesību. Es domāju, ka viņam nebija vietas starp apsūdzētajiem, jo vairāk tāpēc, ka daudzi no tiem, kuru nodarījums

bija krietni vien lielāks, no kriminālatbildības vispār tika atbrīvoti.

Pēteris Liņģis - par to man spriest visgrūtāk. Viņš nekad nav bijis arestēts, laikam prokuratūra pasaudzējusi, savējais. Tāpēc viņam ir bijušas visas iespējas tā ietekmēt izmeklēšanu, lai samazinātu savu vainu. Sak, viņš jau neko, to jau tie miliči.

Bet tieši viņš izmeklēšanas laikā pārstāvēja likuma uzraudzību, tieši viņš prokurora mundierī attaisnoja visas nelikumības, kuras veica "pogainie". Pat gadījumos, kad griezos pie viņa ar sūdzībām par miliciju, tā vietā, lai tās pārbaudītu, viņš organizēja man kārtīgu "kaulu pieregulēšanu ar smadzeņu iztīrīšanu". Pēc manām domām, tieši viņš bija tas cilvēks, kuram pirmajam bija noteikti jābūt ares­tētam un jāsēž cietumā.

Bet es neredzu šajā zālē tos, kuriem tagad patiesi būtu jāsēž uz apsūdzēto sola.

Skaidrīte Baikova, kura savulaik spēja apgalvot, ka mēs bijām stacijā kopā ar M. Začu. Par "labu atmiņu" saņēma valdības medaļu, lai gan paģiru dēļ šī "atmiņa" uzplaiksnīja un nostrādāja tikai pēc vesela mēneša.

Apsēna. Otru tik slīpētu lapsu laikam grūti būs sastapt. Viņu laikam nemāc ne mazākās šaubas, ja tā kaut ko ieņēmusi galvā. Sātans brunčos. Lietas falsifikācijas laikā visu, ko tev būtu jāstāsta, pasaka priekšā un pati ieprotokolē. Pēc tam, kad lieta jau "uzcepta", piespēlē to mazpieredzējušai izmeklētājai Cakulei, lai tā nu to putru strebj tālāk; laikam taču apzinājusies, ka visā viņas sacerētajā "lietā" pārāk daudz baltu diegu. Bet viņas, pašas autores, šeit nav.