Zigurds Dreimanis - Es-no viņpasaules

Piecpadsmit diennaktis karcera režīmā.

Mani bez mantām pārved uz 429. kameru. Šoreiz, par laimi, bez papildu ķēdēm. Tā es nokļūstu tieši pie Zaldātiņa, kura vārdu un uzvārdu neatceros, jo tika lietota vienīgi viņa iesauka.

Zaldātiņš bija pusvācietis (no tēva), puskazahs (no mātes). Savos 20 gados nāvessodu izpelnījies par šofera noslepkavošanu elektro­vilcienā posmā no Dzintariem līdz Zasulaukam.

Viņa dienesta vieta bijusi celtniecības bataljons Tukumā. Esot bijis komandēts uz karaspēka daļu Rīgā kopā ar vēl diviem kareivjiem.

Pirms braukšanas sapirkušies lēto vīnu - "bumbas". Vilcienā kārtīgi iedzēruši, bet licies par maz. Nakts vilciens bijis patukšs, tomēr kādā vagonā atraduši padzīvojušu vīru, kuram arī bijusi pudele. Kopīgi to izdzēruši, tad radusies ideja vīru aplaupīt. Cilvēks ticis spārdīts ar kājām, sists ar ģitāru, ar tukšām pudelēm. Krūšukurvī iedurts ar kabatas nazi vismaz vienpadsmit reizes. Pēc tam norāvuši pulksteni, paņēmuši maku. bet smagi savainoto vīrieti, iepriekš izsitot vagona logu, izmetuši no ejoša vilciena Zasulauka stacijas rajonā.

Laupījums - vecs pulkstenis 3 rubļu vērtībā, šofera tiesību apliecība un benzīna taloni…

Šajā infantiliķī prāta aprobežotību un alkohola izraisīto deģe­nerāciju varēja saskatīt ar neapbruņotu aci. Viņā nebija ne izprat­nes, ne nožēlas par izdarīto, nāves spriedumu viņš uztvēra kā atzinības rakstu. Vienīgais, pret ko viņš protestēja, - ka draugiem iedoti tikai 10 un 12 gadi.

1982. gada septembris.

Pēc karcera režīma beigām Zaldātiņu pārved uz 428. kameru, es atgriežos savējā. Bet tur jau piesēdināts kārtējais nāvinieks - kāds vīrs no Madonas ar iesauku Traktorists. Administrācija "saspiež" ieslodzītos, jo iecerējusi izdarīt kameru pakāpenisku remontu.

Traktoristam nāvessods piespriests par mīļākās un viņas bērna noslepkavošanu un mājas nodedzināšanu. Viņš gan apgalvo, ka neesot to darījis. Pagaidām vairāk neko neuzzinām. Traktorists gadu ziņā ir visvecākais, kādu es šeit esmu jebkad sastapis, bet spriedumu viņš pārdzīvo vissmagāk no mums. Laikam taču dzīves vērtību sāc apjēgt tikai proporcionāli nodzīvotajam laikam. To, ko sāc saprast mūža otrajā pusē, nevari aptvert jaunībā, pat tik ekstremālā situācijā ne.

Tagad sēžam trijatā un gaidām remonta beigas. Bet tas vēl nav ne pusē, kad mums piesēdina ceturto - Stoļarovu.

Stoļarovs ar savu pārinieku Soldatovu pēc kāda trešā drauga ieteikuma nolēmuši aplaupīt bagātu dzīvokli. Īstenībā "draugs" tikai iecerējis atriebties tēvam, kurš aizgājis no ģimenes un visu uzmanību veltījis vienīgi jaunajai sievai un bērnam. Tēvs bijis jūrnieks un tobrīd bija devies reisā.

Laupītāji apbruņojušies ar apzāģētu bisi un durkli un, uzvilkuši galvās kaprona zeķes, piezvanījuši pie norādītā dzīvokļa durvīm. Tās atvēris mazais zēns. Soldatovs ar vienu roku sagrābis bērnu, bet otrā turēdams milzīgo durkli, ielauzies istabā. Viņam pa pēdām, atstādams neaizvērtas ārdurvis, sekojis Stoļarovs un notēmējis bises nogriezni pret sievieti, kura tobrīd istabā mazgājusi logu.

Sieviete sākumā nav pat aptvērusi situāciju un teikusi, lai puiši beidz ākstīties. Šajā brīdī atguvies zēns un sācis histēriski kliegt. Stoļarovs uzbrēcis sievietei, lai ātri gādājot šurp visu naudu, vērtslietas un svētbildes, bet Soldatovain pavēlējis: dari ko gribi, bet lai tas knauķis aizveras.

Soldatovam nebija divreiz jāsaka - tas vēzienā iegāza bērnam pa galvu ar durkļa rokturi, un zēns, momentā noplūdis asinīm, apklusa. Māte, redzot šo šausmīgo ainu, paklausīgi nokāpa no palodzes un steigšus apsolīja atdot visu, lai tikai neaiztiekot bērnu. Pagriezusies pret priekštelpu, viņa ieraudzījusi neaizvērtās ārdurvis un, skaļi saucot pēc palīdzības, metusies kāpnēs. Tur viņu panācis Stoļarovs un no izstieptas rokas attāluma ietriecis 16. kalibra lādiņu sievietei galvā. Pārlēcis jau sabrukušajam līķim, viņš sācis paniski bēgt. Izskrienot no kāpņu telpas, sadūries ar kādu vīrieti ar iepirkumu somām rokās. Lai gan šaujamais nav bijis pārlādēts, vīrs tomēr sabijies un atlēcis malā, bet tieši tāpēc laikam labāk saskatījis tūlīt aiz Stoļarova bēgošo Soldatovu, kurš jau bija norāvis sejas masku. Tas veicināja viņu drīzu arestēšanu, jo abi noziedznieki jau bija agrāk tiesāti.

Stoļarovs savulaik bijis cietuma režīmā kopā ar Irļikovu, taču starp viņiem abiem es redzu nesamērojamu, milzīgu atšķirību.

Jau teicu, kā notikušo pārdzīvoja un nožēloja Anatolijs. Stoļarovs turpretī gan izdarīto noziegumu, gan tiesu atceras ar cinisku jautrību. Pēc tam viņš prātoja, ko izdarīs ar uzrādītāju, kurš viņus piemānījis, jo tikai izmeklēšanā noskaidrojies, ka jūrnieks nekāds bagātais neesot vis bijis. Par nogalināto sievieti un sakropļoto zēnu viņā nebija pat vismazāko pašpārmetumu. Es šaubos, vai šajā bravūras čaulā jebkad ir mājojusi sirdsapziņa.

Kamerā Stoļarovam galvenokārt ir divas nodarbošanās: viņš nepārtraukti apceļ Traktoristu par viņa vaimanāšanu un raudāšanu, bet starplaikos mēģina uzplīties man - kas es tads par putnu, ja pie manis pat uz nāvinieku kameru brauc lieli priekšnieki. Un ja jau es esot tik ievērojama persona, lai es izkārtojot visiem pastaigas pa cietuma teritoriju.

Sagadījās, ka mums ar Anatoliju vienlaikus sāka sāpēt zobs. Lai gan apzinājāmies, ka tā būtu bezcerīga muļķība, pēc Anatolija ieteikuma es tomēr paziņoju dežurējošajam virsniekam Streļņikam, ka mēs ar Irļikovu pirms nāves vēlētos apmeklēt zobārstu.

Streļņiks pateica, lai gaidot, un aizcirta durvis.

Stoļarovam šis teātris sagādāja neviltotu jautrību. Patiesi, ne viņš, ne Anatolijs, cik vien bija atradušies cietuma režīmā, neatcerējās gadījumu, kad nāvinieks jebkad būtu izlaists no kameras tālāk par dušas telpām. "Ja nu vienīgi pēdējā etapa laikā," - Stoļarovs locīdamies zviedza. Cietuma režīmā viņi sēdējuši kopā pat ar apžēlotajiem - arī tie neko tamlīdzīgu nav stāstījuši.

Bet ap pussešiem vakarā atvērās kameras durvis. Tajās stāvēja Streļņiks, viņam aiz muguras citi dežurējošie virsnieki un "zon- derkomanda". Streļņiks izsauca mani un Anatoliju pēc uzvārdiem. Izgājām gaitenī, tur mūs saslēdza rokudzelžos. "Ja atvērsi muti, izārstēšu tevi ar "dubinālu" (tā cietuma žargonā sauc gumijas steku)." To teikdams, viens no virsniekiem pabāza šo labi zināmo rīku man zem deguna.

Tad sākās mūsu dīvainais gājiens. Metrus desmit pa priekšu iet divi "zonderkomandas" zeļļi ar stekiem rokās. Tad iet Streļņiks, tad es, tad vēl viens virsnieks, tad Anatolijs, pēc tam visi pārējie.

Korpuss kā izmiris. Neredz pat nevienu "hozbandJtu" (saimniecības daļā strādājošie ieslodzītie), kas vienmēr kaut kur kaut ko slauka, mazgā, krāso vai pielabo un parasti brīvi vazājas pa visu cietuma teritoriju.

Izejam no korpusa, un es redzu rudeni - rudenīgus kokus saulrieta staros. Un es atceros pavasari, kad mani veda uz nāviniekiem. Sirds iesmeldzās. Toreiz Rižijs solīja, ka kokus un debesis es redzot pēdējo reizi. Man tomēr ir izdevies kokus un debesis ieraudzīt vēlreiz!

Arī cietuma pagalms kā izslaucīts. Nav neviena, pat apsardzi neredz.

Gar piekto (sieviešu) korpusu pagriežoties uz slimnīcas pusi, kolonnas ceļā. nez no kurienes gadījies, nāk viens no "hozbandītiem". Nākamajā mirklī viņš ar "dubinālu" ir notriekts bezsamaņā un nu guļ ar seju asfaltā, vēl paspējis salikt rokas virs galvas, kā aizsargājoties. Trešajā (slimnīcas) kurpusā ceļā patrāpās vēl divi "hozbandīti", kuri nes ēdiena katlu vakariņām. Katls lido pa gaisu, jūk biezputra, abi ieslodzītie paliek guļam… Par ko?! .