Alans Maršals - ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

Tad viņa atkal sacīja man:

— Rīt no rīta tu iemigsi un, kad pamodīsies, tava kāja būs satīta skaistā, baltā kūniņā. Vai tas nebūs jauki? — Tad atkal kopējai: — Operācija notiks pus­vienpadsmitos. Māsa palīdzēs viņu sagatavot.

— Kas ir operācija? — es jautāju Angusam, kad viņas bija aizgājušas.

— O, viņi padarbosies ap tavu kāju … saārstēs … Nekas sevišķs. Viņi to izdara, kamēr cilvēks aizmidzis.

Es sapratu, ka viņš negrib man stāstīt, un uz mirkli mani pārņēma baiļu sajūta.

Reiz tēvs, gribēdams iedzert glāzi tējas, bija atstājis ārā jaunu zirgu, iejūgtu iebraucamajos ratos, piesējis grožus pie riteņa loka; zirgs bija sarāvis stingri savilktos grožus un izdrāzies pa vārtiem, atstādams sadragātos ratus čupā pie vārtu staba, un aizauļojis.

Tēvs, izdzirdis troksni, izskrēja ārā un brītiņu stāvēja, vērodams postažu, tad sacīja man — es biju se kojis viņam:

— Eh, vienalga! Iesim izdzersim tēju!

Diezin kādē] man tas ienāca prātā, kad Anguss ap klusa un vairs nekā neteica. Es atvieglots uzelpoju.

— Eh, vienalga! — es sacīju.

— Tu esi brašs puisis! — Anguss mani uzslavēja

Doktors Robertsons, kas mani ārstēja, bija liela au­guma un vienmēr valkāja svētdienas uzvalku.

Es dalīju apģērbus divās grupās — svētdienas ap­ģērbs un tas, ko valkā pārējās nedēļas dienās. Dažreiz svētdienas uzvalku varēja valkāt arī darbdienā, taču tikai sevišķos gadījumos.

Mans svētdienas uzvalks bija šūts no vienkārša, zila sarža, un no veikala to atnesa brūnā papes kārbā. Tas bija iesaiņots zīdpapīrā un brīnišķīgi smaržoja kā visas jaunas mantas.

Taču valkāt to man nepatika, jo vajadzēja turēt to tīru. Arī tēvam nepatika viņa svētdienas uzvalks.

— Vilksim nost to sasodīto, — viņš mēdza sacīt, ^ atgriezies no baznīcas, kur gāja reti un arī tad tikai tāpēc, ka māte uzstāja.

Es brīnījos, ka doktors Robertsons katru dienu val­kāja svētdienas uzvalku. Un ne tikai par to; es saskai­tīju un atklāju, ka viņam bija četri svētdienas uzvalki, tā­pēc nospriedu, ka viņš droši vien ir ļoti bagāts un dzīvo mājā, pie kuras atrodas zālāja laukums. Ļaudis, kam bija laukums mājas priekšā, vai tie, kas brauca ratos ar gumijas riepām vai kabrioletā, katrā ziņā bija bagāti.

Kādu dienu es vaicāju ārstam:

— Vai jums ir kabriolets?

— Jā, — viņš apstiprināja, — ir gan.

— Ar gumijas riepām?

— Jā.

Pēc tam es vienmēr kautrējos runāt ar viņu. Visi cilvēki, ko es pazinu, bija nabadzīgi. Es zināju bagātos vārda pēc un biju redzējis tos braucam garām mūsu mājai, taču tie nekad neskatījās uz nabagajiem un ne­runāja ar viņiem.

— Misis Kerusersa brauc! — reizēm iekliedzās mana māsa, un mēs drāzāmies pie vārtiem, lai redzētu, kā viņa pabrauca garām savā sirmju divjūgā, ko vadīja •zirgu puisis.

Tas bija tikpat kā redzēt karalieni braucam garām.

Es varēju saprast, ka doktors Robertsons sarunājas ar misis Kerusersu, bet nespēju pierast, ka viņš runā ar mani.

Viņam bija bāla, saules neredzējusi āda, mazliet tumšāka uz vaigiem, kur bārdas nazis bija pārslīdējis pāri dzi)i iegrimušajiem bārdas rugājiem. Man patika viņa acis — gaiši zilas, ar krunciņām, kas savilkās vēl vairāk, kad viņš smējās. Viņa garās, šaurās plaukstas smaržoja pēc ziepēm un bija vēsas.

Viņš paspaidīja man muguru un kājas un jautāja, vai sāpot, tad izslējās taisni un, lūkodamies uz mani, sacīja māsai:

— Izliekums visai nopietns. Muskuļi vienā mugu­ras pusē stipri pavājināti.

Apskatījis manu kāju, viņš noglauda man galvu un teica:

— Mēs to drīz vien iztaisnosim. — Un māsai: — Ne­pieciešama ciskas kaula regulācija. — Viņa roka aiz­slīdēja līdz potītei, un viņš turpināja: — Šinī vietā jāsaīsina cīpslas un pēda jāpaceļ. Mēs pārgriezīsim tās potītes priekšpusē.

Viņš lēni pārvilka ar pirkstu manai kājai tieši virs ceļgala.

— Regulāciju taisīsim šinī vietā.

Viņa pirksta kustības man palikušas prātā uz visiem laikiem, jo tās apzīmēja vietu, kur tagad ir rēta.

noskumis.

, ka viņš te labi iedzīvojies, nemaz nav

No rīta pirms operācijas viņš, garām ejot, apstājās pie manas gultas un sacīja vecākajai māsai, kas viņu pavAdīja

— Nē, viņš ir možs zēns, — piekrita vecākā māsa, tad piebilda slimnieku uzjautrināšanai noskaņotā balsī: — Viņš dzied «Skic, skic, melnais kaķēn», vai ne, AIan?

— Jā, — es apstiprināju, apmulsis, kā parasti tajās reizēs, kad viņa ar mani tā runāja.

Ārsts brīdi noraudzījās manī domīgi, tad piepeši panācās uz priekšu un pavilka nost manas segas.

— Apgriezies, lai es varu apskatīt tavu muguru, — viņš teica.

Es apgriezos un brītiņu jutu, ka viņa vēsie pirksti pārbaudīdami slīd pār manu saliekto muguru.

— Labi, — viņš sacīja izsliedamies un turēdams segu paceltu, lai es varētu apgriezties uz muguras.

Kad es atkal atrados ar seju pret doktoru, viņš pa- bužināja man matus un teica:

— Rīt mēs iztaisnosim tavu kāju, — tad piemetināja ar savādu — kā man likās — smaidu: — Tu esi dūšīgs zēns.

Es uzņēmu šo uzslavu bez lepnuma, brīnīdamies, kāpēc viņš tā saka, un vēlēdamies, kaut viņš zinātu, cik labs skrējējs es esmu. Es nolēmu pastāstīt viņam, taču viņš jau bija aizgājis pie «Tētiņa», kurš, savā brauca­majā krēslā sēdēdams, uzsmaidīja viņam ar bezzobaino muti.

Tētiņš piederēja pie slimnīcas tāpat kā kaķis pieder pie mājas. Viņš bija vecs pensionārs ar paralizētām kājām un pārvietojās pa palātu vai verandu brauca­majā krēslā, kam pie riteņu spieķiem bija pievienotas sviras. Tētiņa kalsnās, stiegrainās rokas cieši turēja šīs sviras un ar straujiem grūdieniem grieza riteņus. Noliecies uz priekšu savā krēslā, viņš ātri brauca cauri palātai, un es apskaudu viņu un domās redzēju sevi tādā krēslā traucamies apkārt slimnīcai un vēlāk pat iztēlojos, ka esmu uzvarējis, braukdams ar šādu krēslu sacīkstēs, un saucu: «Atbrīvojiet ceļu!» — tāpat kā velosipēdisti.

Ārsta vizītes laikā Tētiņš vienmēr novietojās blakus manai gultai. Viņš uzmanīgi vēroja, kā ārsts staigā pa palātu, un jau bija sagatavojies pateikt savu sakāmo ārstam, kad tas apstāsies viņa priekšā. Tādā brīdī nebija vērts viņam ko jautāt, viņš tikpat nedzirdētu. Taču •citās reizēs viņš runāja vienā runāšanā.

Viņš vienmēr bija drūms, bieži žēlojās un negribēja ik dienas iet vannā.

— Eskimosi nemazgājas, un tos pat ar cirvi ne­nogāzīs, — viņš izskaidroja savu nostāju pret ūdeni.

Māsa lika viņam mazgāties katru dienu, un viņš uzskatīja, ka tas esot kaitīgi krūtīm.

— Māsiņ, nelieciet nu atkal mani zem tām strūk­lām, citādi es dabūšu plaušu karsoni.

Kad viņš aizvēra muti, viņa seja savilkās lielās kro­kās. Galvu klāja reti, smalki, sirmi mati, pārāk reti, lai varētu noslēpt spīdīgo, ar brūniem plankumiem izrai­bināto apajo pauri.

Man viņš bija mazliet pretīgs — ne sava izskata pēc, tas man likās interesants, bet tāpēc, ka es viņu turēju par rupju un dažreiz mani mulsināja viņa runas veids. Reiz, kad viņš teica māsai: «Māsiņ, man šorīt zarnas nav iztukšojušās. Vai tas ir slikti?» — es spēji pa­raudzījos uz māsu, lai redzētu, kā viņa to uzņem, taču viņas sejas izteiksme nemainījās.

Tētiņa žēlošanās mani kaitināja, un es domāju, viņš reizēm gan varētu sacīt, ka jūtas labi, nevis vienmēr slikti.