Alans Maršals - ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

Kamēr es pārdomāju, palātā ienāca tēvs mani apciemot. Viņš gāja straujiem, īsiem soļiem un smaidīja. Vienu roku viņš turēja pie krūtīm, kur zem baltā krekla bija paslēpts kaut kas apaļš. Nostājies pie manas gul­tas, viņš lūkojās manī.

— Kā tev klājas, dēliņ?

Es biju juties gluži labi, taču, ieraudzījis viņu, at­cerējos mājas, un pēkšņi man sāka mākties virsū raudas. Pirms viņa atnākšanas vecais aploka žogs, uz kura es mēdzu stāvēt un skatīties, kā viņš rīkojas ar zirgiem, vistas, suņi, kaķi — tas viss bija izslīdējis no mana pašreizējā interešu loka, taču tagad atkal likās tuvs un reāls, un nepieciešams. Man trūka arī mātes.

Es neraudāju, bet tēvs, raudzīdamies manī, pēkšņi saknieba lūpas. Viņš aizbāza roku aiz vaļējā krekla un izvilka no azotes kaut ko brūnu, ķepurojošos. Tad pa­cēla manas segas un nolika to, ko bija atnesis, man uz krūtīm.

— Paņem to pie sevis, — viņš dedzīgi sacīja. — Pie­spied sev klāt. Tas ir viens no Megas kucēniem, skais­tākais no visiem. Mēs saucam to par Alanu.

Es saņēmu silto, pieglaudīgo kucēniņu rokās un turēju cieši sev klāt, un tajā mirklī man vairs nekā netrūka. Es jutu īstas laimes uzplūdus un, raudzīdamies tēvam acīs, pavēstīju to viņam, un viņš saprata to, jo uzsmaidīja man.

Kucēns sakustējās, un es palūkojos zem segas, ko turēju paceltu ar roku. Tur viņš gulēja, ar spožām acīm vērodams mani, un tūdaļ sāka draudzīgi luncinā- ties. Dzīvība, kas karsti pulsēja viņā, ieplūda manī, atsvaidzināja un stiprināja mani, un es vairs nebiju vārgs. Bija patīkami just viņa svaru, un viņš oda pēc mājām. Es vēlējos, kaut viņš vienmēr paliktu pie manis.

Makdonalds, kas vēroja mūs, uzsauca Mikam, kurš ar dvieli uz rokas gāja uz durvju pusi:

— Aizkavē kopējas, Mik! — Un tēvam viņš sacīja: — Jūs taču zināt, kādas viņas ir . . . Suņi palātā . . . Ne­sapratīs . . . Tur jau ir tā bēda.

— Tā ir, — tēvs piekrita. — Ar piecām minūtēm viņam pietiks. Tas ir kā ūdens malks izslāpušam.

Es jutu cienību pret pieaugušiem vīriešiem. Man likās, ka viņi spēj pārvarēt it visas grūtības, ka viņiem piemīt liela drosme. Viņi prata visu ko salabot; zināja visu, viņi bija stipri, un uz viņiem varēja paļauties. Es nepacietīgi gaidīju to laiku, kad būšu pieaudzis, līdzīgs viņiem.

Man šķita, ka tēvs ir pieauguša vīrieša paraugs. Tajās reizēs, kad viņš, manuprāt, rīkojās tā, kā neklā­tos, man likās, ka viņš to dara ar nolūku, gribēdams citus uzjautrināt. Es biju pārliecināts, ka tādos gadī­jumos viņš vienmēr valdīja pār savu rīcību.

Ar to izskaidrojams, kāpēc es nebaidījos no ierei­bušiem cilvēkiem.

Es iedomājos, ka tēvs arī iedzēris (kas gadījās visai reti) skaidri apzinājās savu izturēšanos un neaizmirsa, ka viņš ir liels cilvēks, kaut gan, no malas skatoties, tā nelikās.

Kad viņš, atgriezies mājās pēc ilgākas aizkavēšanās krogā, paķēra māti ap vidukli un grieza apkārt pa vir­tuvi, šad tad bramanīgi iekliegdamies, es noraudzījos viņā ar sajūsmu. Piedzērušais manās acīs bija trok­šņains, runīgs cilvēks, kas daudz smējās un joka pēc streipuļoja.

Kādu vakaru divas kopējas ieveda palātā piedzērušu vīrieti, ko policija bija nogādājusi slimnīcā. Es skatījos viņā pārsteigts, un mani biedēja tas, kas viņam bija noticis, jo viņu vadīja kaut kas, pār ko viņam pašam

nebija varas. Viņu kratīja drebuļi, un mēle kā nedzīva vāļājās viņa vaļējā mutē.

Kad viņu veda pa atvērtajām durvīm, viņš palū­kojās griestos un iekliedzās:

— Ei! Ko tu tur augšā dari? Nāc lejā, es tev sadošu!

— Tur nekā nav, — teica viena no kopējām. — Iesim!

Viņš gāja starp abām kopējām līdzīgi arestantam un gandrīz iemeimuroja sienā kā akls zirgs, kamēr kopējas ieveda viņu vannas istabā.

Kad viņš pēc mazgāšanās bija noguldīts gultā, kas atradās blakus Mika gultai, māsa iedeva viņam miega iāles. Viņš norija tās ar dīvainu, skaļu guldzienu, ieklie­dzās: — Velns! — tad žēlabaini piebilda: — Draņķīgs! Briesmīgi draņķīgs šķidrums!

— Tagad guliet! — māsa pavēlēja. — Šeit jūs ne­kas netraucēs. Jūs drīz vien iemigsiet.

— Dūži gribēja visu uzgrūst man, — dzērājs mur­mināja. — Mans paziņa pirmais uzbruka man… Jā, tā bija. . . Pie velna, kur es atrodos? Jūs esat slimnieku kopēja, vai ne? Jā, pareizi… Kā jums klājas? Mēs plostojām nedēļām … Es gulēšu . . . Būšu mierīgs . ..

Māsa, uzlikusi roku viņam uz pleca, vieglītēm no­guldīja viņu uz spilvena un aizgāja.

Kad māsa bija aizvērusi durvis, viņš brītiņu mie­rīgi gulēja pustumsā, tad klusītēm piecēlās sēdus un paskatījās griestos. Viņš aplūkoja sienas un grīdu pie gultas. Pataustīja gultas metala rāmi, it kā pārbaudī­dams slazdu izturību.

Pēkšņi viņš pamanīja, ka Miks, spilvenos atlaidies, vēro viņu.

— Labdien! — viņš sacīja.

— Labdien! — atņēma Miks. — Nodzēries kā lūks.

— Tā mana darīšana! — vīrs atcirta. — Cik viņi plēš par nakti šajā būcenī?

— Te viss par brīvu, — Miks paskaidroja. — Tev ir laimējies.

Vīrs kaut ko norūca. Viņam bija pilnīgi, nokārušies vaigi, apauguši iesirmiem bārdas rugājiem. Acu plak­stiņi likās pietūkuši un iekaisuši it kā no raudāšanas. Lielais, gaļīgais deguns bija nosēts ar dziļām, tumšām porām, it kā tumšajos vidiņos slēptos matu saknes.

— Varbūt es tevi pazīstu, — viņš sacīja Mikam.

— Vai esi kādreiz bijis Mildjurā? Vai varbūt Overflovā, Paienglā, Berkā … ?

— Nē, — atbildēja Miks, ņemdams no sava skapīša cigareti. — Nekad tur neesmu bijis.

— Nu, tad es tevi nepazīstu.

Viņš sēdēja, stīvi blenzdams sev priekšā, un viņa rokas neapzināti grābstīja gultas drēbes. Piepeši viņš satraukts čukstēja:

— Kas tas? Skaties! Pie sienas! Tur kustas!

— Tas ir krēsls, — Miks paskatījies pateica. Piedzērušais steigšus atlaidās guļus un pārvilka

apsegu pāri galvai. Viņa gultas drēbes trīcēja.

Redzēdams, ko viņš dara, arī es paslēpu galvu zem segas.

— Ei! — Es dzirdēju, ka Makdonalds man uzsauca, taču nekustējos.

— Ei, Alan!

Es pavilku segu nost no sejas un palūkojos Mak- donaldā.

— Nebaidies! — viņš mani drošināja. — Viņš ir ilgi žūpojis un dabūjis delīriju.

— Ko tas nozīmē? — es jautāju viegli drebošā balsī.

— Pārdzēries. Viņam rādās. Rīt viņš būs vesels. Tomēr es nevarēju aizmigt, un, kad ieradās kopēja,

kas dežurēja naktī, es piecēlos sēdus un skatījos, kā viņa apstaigā palātu.

— Nāciet šurp, māsiņ, — piedzērušais viņu pasauca.

— Es jums kaut ko parādīšu. Paņemiet līdz sveci. Kopēja piegāja pie viņa gultas, turēdama laternu

augsti paceltu, lai labāk varētu redzēt. Vīrs bija no- grūdis segas un piespiedis pirkstu pie kailās ciskas.

— Redziet! Es to noķēru! Redziet!

Viņš pacēla pirkstu, un kopēja, noliekusies uz priekšu, tā ka laternas gaisma krita viņai tieši sejā, nepacietīgi atmeta ar roku:

— Tā ir dzimumzīme. Guliet!

— Tā nav dzimumzīme. Redzat, tā kustas!

— Guliet, — kopēja teica, laipni paplikšķinādama viņam pa plecu.

Viņa apsedza vīru. Viņas rāmās kustības un bezrū­pība mani nomierināja. Pēc mirkļa es jau biju iemidzis.

No rīta pamodies, es brīdi gulēju, miegaini domā­dams par olām, kas atradās manā skapītī. Iepriekšējā dienā es biju tās izskaitījis, taču tagad pusmiegā ne­varēju atcerēties, cik tur ir.