Alans Maršals - ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

— Es zinu, kā dabūt jebkuru krāsu, — resnītis lielījās.

— Bet vai jūs varat izdarīt, lai tas būtu ērzelītis vai ķēvīte?

— O nē! — svētulīgi atteica mācītājs. — Tas ir dieva ziņā.

Es dzirdēju šo sarunu, un man likās, ka tēvs ar savu piezīmi gribēja parādīt, ka apšauba dieva varu pār zirgiem, un tad manī modās dziļa ticība tēvam. Tādi vīrieši kā tēvs, es domāju, ir stiprāki par visiem dieviem.

.Taču slimie vīrieši atšķīrās no veselajiem ārpus slimnīcas. Aiz sāpēm viņi kaut ko bija zaudējuši, kaut ko tādu, ko es augsti vērtēju, tomēr nevarēju nosaukt vārdā. Daži naktīs piesauca dievu, un tas man nepatika. Manuprāt, viņiem to nevajadzēja darīt. Man netikās pat domāt, ka pieaugušie varētu just bailes. Vīra ga­dos, es domāju, vairs nav ne baiļu, ne sāpju, ne šaubī­šanās.

Gultā, kas atradās pa labi no manējās, gulēja resns vīrs ar neveiklām kustībām, kam bija ekseļmašīnā sa­griezta roka. Dienā viņš staigāja pa palātu, sarunājās ar slimniekiem, atnesa, ko viņiem vajadzēja, vai kā citādi palīdzēja. Viņš tuvojās ar platu, liekuļotu smaidu un noliecās pār gultu it kā pieglaimodamies.

— Nu, kā jūtaties? Labi? Vai jums kaut ko ne­vajag?

Viņa izturēšanās mani kaitināja; varbūt tāpēc, ka viņš bija laipns un izpalīdzīgs nevis aiz līdzjūtības, bet gan aiz bailēm. Viņam draudēja briesmas pazaudēt roku, taču dievs bija labs un droši vien parūpēsies par cilvēku, kas palīdz slimajiem.

Miks, īrs, kas gulēja palātas otrā galā, vienmēr

laipni atraidīja šo vīru, kad tas tuvojās viņa gultai.

— Viņš ir kā dresēts suns, — Miks reiz sacīja, kad šis slimnieks bija izgājis no palātas. — Ik reizes, kad viņš nāk pie manis, man rodas vēlēšanās pasviest sprun­guli, lai viņš to atnes.

Gultā šis vīrs bija nemierīgs, mētājās, cēlās sēdus un atkal gūlās. Viņš uzčubināja savu spilvenu, grozīja to gan šā, gan tā un skatījās uz to, pieri saraucis. Kad tuvojās vakars, viņš izņēma no sava skapīša mazu lūg­šanu grāmatiņu. Viņa sejas izteiksme pārmainījās, un viņš pēkšņi kļuva mierīgs. Šķita, ka viņš sameklēja kaut kur noglabātu, šim brīdim piemērotu nopietnību un ietērpās tajā kā apģērbā.

Ap savainotās, pārsietās rokas locītavu viņš bija aplicis ķēdīti ar mazu krucifiksu. Šo metala krustiņu viņš rāmā neatlaidībā spieda pie lūpām. Viņš laikam juta, ka nav pietiekami dievbijīgi lasījis, jo divas dzijas krunkas parādījās viņam starp uzacīm un lūpas kustē­jās, lēni izrunājot lūgšanas vārdus.

Kādā vakarā Miks, brīdi vērojis šo dievbijīgo cil­vēku, acīm redzot skaidrāk apzinājās savu neticīgumu.

— Par ko gan viņš sevi iedomājas? — Miks jautāja, raudzīdamies uz mani.

— Nezinu, — es atteicu.

— Neviens nevar sacīt, ka es esmu grēkojis pret ticību, — viņš murmināja, aplūkodams nagu. Viņš no­koda to, tad turpināja: — Nu, varbūt kādu retu reizi.

Pēkšņi viņš pasmaidīja.

— Atcerējos savu veco māmuļu — lai dievs viņu svētī. Otras tik lieliskas sievietes nav bijis pasaulē. Jā, tas ir tiesa, kaut arī es pats to saku. Citi pateiks to pašu. Pavaicā, kam vien gribi, Borlikas apkārtnē. Visi viņu pazina. Jaukos rītos es mēdzu sacīt: «Dievs ir labs, mamm.» — «Jā, jā, bet arī velns nav slikts, Mik!» — viņa tad atteica. Jā, tagad bērnus tā neaudzina.

Miks bija maza auguma, kustīgs un visai runīgs. Viņš bija savainojis roku un drīkstēja celties no gultas un rītos iet uz vannas istabu. Atgriezies viņš mēdza stāvēt pie savas gultas un lūkoties tajā, uzlocīdams pidžamas piedurknes, it kā taisītos rakt bedri žoga sta­bam, tad iekāpa gultā, sakrāva spilvenus aiz muguras, nolika rokas sev priekšā uz atlocītās palaga malas un pavērās apkārt ar tādu skatienu, it kā tūlīt notiks kaut kas patīkams.

— Viņš sēž un gaida, lai kāds viņu iekustina, — tā Anguss izteicās.

Reizēm Miks aplūkoja savu roku ar rūpju rievu pierē un sacīja:

— Lai mani pakar, bet to es nespēju saprast! Te tā bija veselāka par veselu, te es ceļu kviešu maisu ve­zumā un tas uzkrīt man virsū. Nekad nevar ziftāt, kas notiks, nelaime nāk kā zibens spēriens no skaidrām debesīm.

— Jums ir laimējies, — noteica Anguss. — Vēl divas trīs dienas, un jūs jau sēdēsiet krogā. Vai esat dzirdējis par Frenku?

— Nē.

— Viņš nomiris.

— Ejiet nu! Kas to varēja domāt! — iesaucās Miks. — Redziet, kā tas ir. Te cilvēks priecīgs staigā apkārt, te jau ir auksts. Otrdien, projām iedams, viņš bija pavisam vesels. Kas viņam notika?

— Sirds vājums.

— Jā, to nekad iepriekš nevar paredzēt, — sacīja Miks un drūmi klusēja, kamēr atnesa brokastis; tad viņš atplauka un teica kopējai, kas sniedza viņam paplāti:

— Sakiet, — vai ir kādas izredzes, ka jūs varētu manī iemīlēties?

Garām manai gultai steidzās kopējas kurpēs ar ze­miem papēžiem, sārtās kleitās, ar baltiem, stīvinātiem priekšautiem. Dažreiz viņas uzsmaidīja, garām ejot, vai apstājās, lai sakārtotu manas segas. Tā kā es biju vienīgais bērns viņu gādībā, viņas rūpējās par mani kā mātes.

Tēva ietekmē es reizēm vērtēju cilvēkus tāpat kā zirgus, un, kad es vēroju kopējas staigājam pa palātu, tās likās man līdzīgas ponijiem.

Tajā dienā, kad mani atveda uz slimnīcu, tēvs, kuram patika sievietes, uzmetis skatienu kopējām, sa­cīja mātei, ka dažas no viņām izskatolies pēc labiem ilkšu zirgiem, tomēr visas esot nepareizi apkaltas.

Dzirdot zirgus rikšojam garām slimnīcai, es atcerē­jos tēvu un domās redzēju viņu sēžam zirgā, kas kāpās gan atpakaļ, gan atkal metās uz priekšu, un viņš arvien smaidīja. Viņš atsūtīja man vēstuli, kurā rakstīja:

«Pieturas sauss, un man būs jāsāk piebarot Ketija. Strauta lejā gan vēl ir ko ēst, tomēr es gribu, lai viņa būtu labā formā, kad tu nāksi mājās.»

Izlasījis vēstuli, es sacīju Angusam Makdonaldam:

— Man ir ponijs, vārdā Ketija, — un atkārtoju tēva vārdus: — Viņa ir ar tievu kaklu, bet godīga.

— Tavs vecais iejāj zirgus, vai ne? — Anguss man jautāja.

— Jā, — es apstiprināju. — Viņš laikam ir pats labākais jātnieks Turallā.

— Viņš diezgan uzkrītoši ģērbjas, — norūca Mak- donalds. — Kad es viņu ieraudzīju, man likās, ka viņš ir no cirka.

Es gulēju un pārdomāju šos vārdus, nevarēdams saprast, vai tie runā tēvam par labu vai sliktu. Man patika tēva apģērbs. Tas liecināja, ka viņš ir cilvēks, kas strauji kustas. Kad es palīdzēju viņam nolikt iejūgu, es notraipīju drēbes un rokas ar eļļu, bet tēvs nekad. Viņš lepojās ar savu apģērbu. Viņš rūpējās, lai viņa moleskīna bikses būtu baltas un tīras, un viņa zābaki vienmēr spīdēja.

Viņam patika labi zābaki, un viņš uzskatīja sevi par ādu pazinēju. Viņš bija allaž lepns uz saviem zā­bakiem — parasti tās bija gamašas. Kad viņš tos no­vilka, vakaros sēdēdams virtuvē krāsns priekšā, viņš tos pēc kārtas rūpīgi apskatīja, palocīja zoli un pataus­tīja virsu, meklēdams, vai nav pazīmes, ka zābaki sāk novalkāties.

— Kreisajam zābakam ir stiprāka virsa nekā laba­jam, — viņš reiz man sacīja. — Cik jocīgi! Labais ātrāk noplīsis.

Viņš bieži pieminēja profesoru Fentonu, kuram bija zirgu cirks Kvinslendā un krāsotas ūsas. Profesors val­kāja baltu zīda kreklu un platu, sarkanu jostu un varēja izsist ar pātagu dubultu «Sidneja cilpu». Tēvs arī prata plikšķināt pātagu, tomēr ne tā kā profesors Fentons.