Alans Maršals: ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

Mans tēvatēvs bijis rudmatains jorkšīrietis, gans, kas pārcēlies uz Austrāliju četrdesmito gadu sākumā. Viņš apprecējis īrieti, kura tai pašā gadā ieradusies jaunajā kolonijā. Stāsta, ka viņš aizgājis uz kuģu pie­stātni, kad pienācis kuģis ar īru meitenēm, kuras gri­bējušas strādāt kolonijā par mājkalpotājām.

— Ei, kura no jums nāks man par sievu? — viņš u-zsaucis meitenēm, kas stāvējušas gar kuģa margām. — Kura grib izmēģināt savu laimi?

Kāda spēcīga, zilacaina meiča ar melniem matiem un platām plaukstām brītiņu domīgi pētījusi viņu, tad atsaukusies:

— E^fnu ar mieru. Būšu tava sieva.

Meitene nolaidusies pār kuģa malu, un vectēvs to uztvēris. Viņš paņēmis tās sainīti, un abi aizgājuši, un viņš turējis roku meitenei uz pleca, it kā vadīdams to.

Mans tēvs bija jaunākais no četriem bērniem un mantojis savas mātes īrietes temperamentu.

— Kad es vēl biju mazs zēns, — viņš man reiz stāstīja, — es iemetu kādam braucējam ar iepuvušu meloni pa ausi, — zini, ja tās sula iekļūst acīs, var palikt akls. Puisis noskaitās kā traks un metās man virsū ar rungu. Es laidos uz mūsu būdu, brēkdams: «Mamm!» Viņš nedomāja jokot, ievēro to — pie velna, nepavisam ne! Pie būdas viņš mani gandrīz panāca. Domāju, ka pagalam esmu. Taču māte bija ieraudzī­jusi, ka es skrienu, un gaidīja, šūpodama rokā katliņu ar verdošu ūdeni. «Atpakaļ!» viņa uzsauca. «Tas ir karsts. Panāc tikai tuvāk, es tev iegāzīšu to acīs.» Pie velna! Tas līdzēja. Es biju ieķēries mātei svārku stērbelē, bet viņa stāvēja un skatījās, kamēr puisis aizgāj a.

Tēvs sācis pelnīt sev iztiku divpadsmit gadu ve­cumā. Skolā viņš bija gājis maz, tikai dažus mēnešus pie dzērāja skolotāja, kuram katrs bērns, kas mācījies viņa skolā — dēļu būdā, maksājis puskronu nedēļā.

Kad tēvs sācis strādāt, viņš klaiņojis no vienas vietas uz otru, iejādams zirgus vai pārdzīdams lopus. Viņa jaunība bija pagājusi Jaunās Dienvidvelsas un Kvinslendas apkārtnē, un ap šiem apgabaliem vijās visi viņa stāsti. No šiem stāstiem tālie, neauglīgie klajumi un sarkano smilšu uzkalni man likās tuvāki nekā zaļās āres, kur piedzimu un nodzīvoju līdz vīra gadiem.

— Tiem tālajiem novadiem ir sava pievilcība, — viņš man kādreiz sacīja. — Tur cilvēks jūtas apmieri­nāts. Tu uzkāp priedēm apaugušā pakalnā un sakur ugunskuru… <-

Viņš apklusa un sēdēja, domās nogrimis, raudzīda­mies manī ar raižu pilnu skatienu. Pēc brītiņa viņš sacīja:

— Mums vajadzēs kaut ko pagudrot, lai tavi kruķi negrimtu smiltīs. Jā, mēs kādreiz aizbrauksim uz tu­rieni.

Drīz pēc saslimšanas man saruka kāju muskuļi, un mans taisnais," spēcīgais mugurkauls izliecās uz vienu pusi. Cīpslas pacelēs saspringa un pamazām vilka kopā kājas, līdz tās palika saliektas, it kā es būtu nometies ceļos.

Sāpīgi savilktās cīpslas abās pacelēs un pārliecība, ka manas kājas uz visiem laikiem paliks saliektas, ja tās drīz neiztaisnos, biedēja manu māti, un viņa atkal un atkal gāja pie doktora Kroforda, lūgdama ieteikt kādu līdzekli, kas padarītu manas kājas kustīgas.

Doktors Krofords, maz ko zinādams par bērnu trie­kas norisi, visai neatzinīgi bija novērtējis mātes mēģi­nājumus atdzīvināt manas kājas, masējot tās ar degvīnu un olīveļļu — tādu dziedniecības līdzekli bija ieteikusi skolotāja sieva, kura apgalvoja, ka viņa ar to izārstēju­sies no reimatisma, — taču vēlāk nolēma, ka «tas kaitēt nekaitēšot», un vairs neinteresējās par manām nekustī­gajām kājām, kamēr nebija noskaidrojis, kādas kompli­kācijas pārcietuši šīs slimības upuri Melburnā.

Doktors Krofords dzīvoja Balungā, četras jūdzes no mūsu mājām, un pie tālāko apgabalu pacientiem devās tikai ārkārtīgi sarežģītos gadījumos. Viņš brauca kab­rioletā ar kūtru, sirmu zirgu, šad tad palocīdams galvu vai pamādams ar pātagu, sasveicinoties ar pretimnācē­jiem, un izskatījās sevišķi iespaidīgs, iezīmēdamies pret mazliet pacelto ratu jumtu, kas bija izsists ar zilu filcu un robiņiem gar malām. Kabrioletā viņš likās līdzīgs

bagātam fermerim, gan ne tādam, kam ir kabriolets ar gumijas riepām.

Viņš bija cilvēks, kas visai labi pārzināja vienkāršā­kās slimības,

«Es varu droši sacīt, misis Maršala, ka jūsu dēlam nav masalas.»

Taču poliomielīts bija viena no tām slimībām, par kurām viņš zināja ļoti maz. Kad es saslimu, viņš pieai­cināja par konsultantiem vēl divus ārstus, un viens no tiem konstatēja, ka man esot bērnu trieka.

Šis ārsts ar savām šķietami plašajām zināšanām atstāja labu iespaidu uz manu māti, un viņa apjau­tājās sīkāk par slimību, taču viss, ko ārsts varēja pa­sacīt, bija:

— Ja tas būtu mans dēls, es būtu ļoti ļoti norū­pējies.

— Par to es nešaubos, — māte strupi noteica un galīgi zaudēja ticību šim ārstam. Viņa paļāvās uz dok­toru Krofordu, kurš pēc abu svešo ārstu aiziešanas sacīja:

— Misis Maršala, neviens nevar pateikt, vai jūsu dēls izveseļosies vai kļūs kroplis, dzīvos vai mirs. Es ceru, ka viņš paliks dzīvs, tomēr tas ir dieva rokās.

Šie vārdi nomierināja manu māti, bet uz tēvu iedar­bojās pavisam citādi. Viņš pateica, ka doktors Krofords, kā pats apliecinājis, nekā nezinot par bērnu trieku.

— Ja ārsti atzīst, ka slimnieks ir dieva rokās, tad skaidrs, ka tam beigas, — viņš sacīja.

Tomēr doktoram Krofordām vajadzēja nolemt, ko darīt ar manām savilktajām kājām. Pienācis pie manas gultas, viņš norūpējies neziņā pakšķināja ar saviem resnajiem pirkstiem pa mazgājamā galdiņa marmora virsu un klusēdams raudzījās manī. Māte stāvēja viņam blakus, sasprindzināta un klusa, kā cietumnieks, kas gaida spriedumu.

— Redziet, misis Maršala, ar tām kājām … H-m-m, jā . . . Diemžēl, ir tikai viens līdzeklis. Viņš ir dūšīgs zēns. Laimīgā kārtā. Mums jāiztaisno viņa kājas. Tas iespējams vienīgi ar spēku. Tās ar spēku jāizstiepj taisnas. Jautājums tikai — kā? Vislabākais, man šķiet, būs noguldīt viņu ik rītus uz galda, un tad jums ar savu svaru jāspiež viņa ceļi, kamēr kājas iztaisnojas. Kājām jāpieskaras pie galda. Teiksim, trīs reizes. Jā, es domāju, ar trim reizēm pietiks. Teiksim, pirmajā dienā divas reizes.

— Vai tas būs ļoti sāpīgi? — māte jautāja.

— Diemžēl. — Doktors Krofords brīdi klusēja, tad piebilda: — Jums vajadzēs būt ļoti dūšīgai.

Ik rītus, kad māte noguldīja mani augšpēdu uz vir­tuves galda, es lūkojos uz izbiedētajiem zirgiem gra­vīrā, kas karājās virs kamīna. Tur bija attēloti divi zirgi, balts un melns, kuri bailēs kļāvās viens pie otra, un asi lauzta zibens šautra šāvās no tumšiem negaisa mākoņiem turpat dažas pēdas no viņu izplestajām nā­sīm. Citā gravīrā pie pretējās sienas bija redzami šie paši zirgi mežonīgos auļos, ar izstieptām kājām kā šūpuļzirgiem un plīvojošām krēpēm.

Mans tēvs, kurš visas gleznas uzņēma ļoti nopiet^» dažreiz mēdza stāvēt un raudzīties uz šiem zi. r J lem ' piemiedzis vienu aci, lai labāk varētu koncer-i r Ri en novērtējot zirgus. Viņš

Reiz viņš man sacīja: priekšu.

— Tie ir gan arābu zirgi, bet nav tlr«* z stiepis, iesa­lam ķēvei ir nospiedumi. Paskaties uz -* zirgam- Mēs

Es necietu, ka šos zirgus nonie^ y i en pašķīda uz daudz nozīmēja. Katru rītu es līdz ar dzelzi apkal- zibens šautrai līdzīgajām sāpēm. M saplūda, kļuva par vienām kopīgām bЈ lc 'P nos nekad noja mūs kopīgajā nelaimē. . . jbrāzumi koka