Alans Maršals - ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

Slimnīcas brokastis pacienti ēda bez patikas.

— Ed, lai nenomirtu badā, — Anguss reiz paskaid­roja kādam jaunam slimniekam. — Citādi tādu ēdienu nemaz nevarētu dabūt iekšā.

Brokastīs deva šķīvi putras un divas plānas maizes šķēlītes ar kripatiņu sviesta. Tie slimnieki, kuri varēja atļauties nopirkt olas vai kuru tuvinieki vai draugi turēja vistas, glabāja savos skapīšos olas. Viņi uzska­tīja tās par lielu dārgumu un sāka bažīties, kad palika vairs tikai viena vai divas.

— Man olas iet uz beigām, — viņi tad sacīja, drūmi vērdamies savos skapīšos.

Ik rītus palātu apstaigāja kopēja, nesdama bļodu.

— Dodiet šurp olas! Kas ēdīs brokastīs olas?

Izdzirdējuši viņas balsi, slimnieki steigšus piecēlās

sēdus un noliecās pie saviem skapīšiem — citi stīvi, pārvarēdami sāpes, citi nevarīgi, ar saviebtām sejām — attaisīja durtiņas un sniedzās pēc papīra turziņām vai papes kastītēm, kur glabājās olas. Viņi uzrakstījapavus vārdus uz vārīšanai nolemtajām olām un tad, turēdami tās rokās, sēdēja gultās, uz priekšu sakumpuši, un rau­dzījās apkārt, palsajā rīta gaismā līdzīgi bēdīgiem put­niem, kas tup savās ligzdās.

Vārīšanai nodotajām olām katrā ziņā vajadzēja uz­rakstīt vārdu, jo bieži izcēlās strīdi, kad izvārītās olas atnesa atpakaļ, piemēram, lielu, brūnu olu īpašnieks sāka žēloties, ka viņam iedota jaunas vistiņas ola. Daži slimnieki lepojās ar savu olu svaigumu, aizdomīgi ošņāja izvārītās olas un apgalvoja, ka tās samainītas un viņiem atnestas vecākas.

Tie slimnieki, kam olu nebija, arvien vēroja šo rīta ceremoniju ar skumjām, reizēm pat ar dusmām. Tad atlaidās guļus, nopūtās un žēlojās, ka naktī slikti gulē­juši. Daudzi slimnieki dalījās olās ar šiem nelaimī­gajiem.

— Te būs trīs, — Anguss dažreiz sacīja kopējai. — Viena Tomam, tur pāri pretī, viena Mikam. Šī man pašam. Es visām uzrakstīju vārdus. Pasakiet pavāram, lai nevāra cietas.

Olas vienmēr atnesa atpakaļ cieti novārītas. Olu biķerīšu nebija, un vajadzēja turēt silto olu rokā, kamēr ar karotīti iztukšoja čaulu.

Māte sūtīja man duci olu nedēļā, un es priecājos, ka varēju uzsaukt slimniekam palātas otrā galā:

— Es šodien ielieku olu jūsu tiesai, Tom!

Man patika redzēt, kā smaids parādījās viņa sejā,

kad viņš dzirdēja šos vārdus. Mans ducis olu ātri izsīka; tad Anguss katru rītu deva man vienu no sava krājuma.

— Tu gan svaidīt svaidies ar olām, — viņš mēdza sacīt. — Pataupi dažas. Man arī jau iet uz beigām.

Es sāku apsvērt, kuriem slimniekiem nav olu, kad pēkšņi atcerējos jaunalnākušo, . kurš tagad dienas gaismā vairs nelikās tik briesmīgs. Es žigli piecēlos sēdus un palūkojos uz viņa gultu, taču viņš bija paslēpis galvu zem segas.

— Ko viņš tagad dara? — es jautāju Angusam.

— Viņam vēl arvien spokojas, — paskaidroja Mak- donalds, tīdams vaļā mazu sviesta piciņu, ko bija iz­ņēmis no sava skapīša. — Naktī viņam bija pavisam slikfL Reiz pat izlēca no gultas. Miks saka, šorīt viņš esot gluži slābans.

Miks sēdēja un vienā laidā žāvājās, ik reizes žēli novaidēdamies. Viņš pakasīja sānus un piebalsoja Angusam.

— Jā, viņš ir gan slābans. Nav brīnums… Es viņa dēļ pusnakti acis neaizvēru. Kā jūs gulējāt, Mak?

— Ne visai labi. Man atkal ir sāpes. Nekā vairs nesaprotu. Tas nevar būt no sirds, jo sāp labajā pusē. Es žēlojos ārstam, bet viņš nepateica, no kā tas ir. Viņi nekā nesaka.

— Tas tiesa, — Miks piekrita. — Es vienmēr esmu sacījis, ka neviens nevar iedomāties, kā otram sāp. Pa- 1H. gājušajā naktī es saspiedu savu roku un tikai ar vel­nišķīgām pūlēm noturētos neiebļāvies. Tas nelaimes putns, — viņš pamāja uz jauno slimnieku, kas slēpās zem segām, — domā, ka viņam slikti. Nu, viņam šis Jaunums nāca pēc daudzām labām dienām. Es kuru katru bridi ar mieru mainīt savu roku pret viņa iekšām.

Man patika rītos klausīties šajās sarunās, taču es bieži vien nesapratu dzirdēto. Man vienmēr gribējās zināt vēl vairāk.

— Kāpēc jūs saspiedāt savu roku? — es vaicāju Mikam.

— Kāpēc? — Miks pārsteigts iesaucās. — Kas tas par «kāpēc»? Pie velna, vai tad es zinu! Nu, tāpēc, ka domāju — tā ir mana veselā roka. Tu gan esi jocīgs puišelis, nudien!

Vīrs blakus gultā iestenējās, un Miks, pagriezies uz to pusi, uzrunāja gultas drēbju kaudzi:

— Jā, brāl, beigas tev ir. Rīt tu jau būsi kapā. Ļoti žēl, bet visiem labumiem reiz pienāk gals.

— Nerunā ar viņu tā, — Anguss iebilda. — Tu viņu nobiedēsi līdz nāvei. Vai olu šodien gribi?

— Liec divas, un es tev atdošu nākošnedēļ, kad mana vecā mani apciemos.

— Varbūt viņa tev neatnesīs.

— Tas var gadīties, — Miks domīgi pamāja ar galvu. — Cik jocīgi, ka cilvēkam nekad nelaimējas ap­precēt tik labu sievieti kā viņa māte. Es to esmu no­vērojis neskaitāmas reizes. Tagad sievietes ir visas vienādas. Nav vairs tādas kā agrāk, to jums kiu? katrs pateiks. Ieejiet manas vecās mātes pieliekamajā. Velns parāvis! Pele nevarētu izspraukties starp ievārījumu un marinēto dārzeņu burkām, mērču un alus pudelēm — to visu viņa sagatavojusi pati savām rokām. Bet palūdz kādai no mūsu jaunajām, lai izvāra džemu … — Viņš nicīgi atmeta ar roku, tad pavisam citādā balsī pie­bilda: — Viņa atnesīs gan olas. Iedod man divas. Šorīt esmu trakoti izsalcis.

Dzērājs piepeši uzslējās sēdus un atgrūda segas, it kā grasīdamies lēkt ārā no gultas.

— Ei! Apsedzies! — aizrādīja Miks. — Pagājušo nakti jau diezgan iztrakojies. Pietiek! Tevi sasies, ja nepaliksi mierā.

Vīrs apsedzās un sēdēja, ieķēries matos. Tad sacīja Mikam:

— Man vēl mutē zāļu garša. Viss griežas.

— Vai jūs vēlaties olu? — es uzsaucu viņam ne­drošā, trīcošā balsī.

— Tur tas zēns jautā, vai tu gribot brokastīs olu, — Miks viņam paskaidroja.

— Jā, — vīrs atteica, vēl arvien turēdams rokas matos. — Es gribu. Gribu gan. Man jāaldabū spēki.

— Viņš ēdīs, — Miks uzsauca man. — Dod vi­ņam olu.

Man pēkšņi iepatikās šis vīrs, un es nolēmu palūgt māti, lai atnes man olas arī viņa tiesai.

Pēc brokastīm kopējas steigšus apstaigāja gultas citu pēc citas, uzsegdamas vatētās segas, ko iepriekšējā vakarā bija noņēmušas. Viņas noliecās pār katru gultu, un slimnieki no saviem spilveniem raudzījās viņās. Bet kopējas tikai vērīgi sekoja savu roku kustībām un nelikās zinis par slimniekiem. Viņas apspraudīja gultas drēbes, nolīdzināja un nogludināja tās, lai nebūtu ne­vienas krociņas, — vajadzēja sagatavot palātu, jo gai­dīja ierodamies vecāko māsu.

Dažas kopējas pajokojās ar mums, kad nebija jā­steidzas. Viņas bija laipnas, jautras, tērzēja ar pacien­tiem, sauca vecāko māsu par «veco vistu» un brīdināja slimniekus, kad nāca māsas.

Viena no viņām, kopēja Konreda, maza, drukna meičcf,'kura bieži smējās, runādama ar slimniekiem, bija Angusa mīlule. Ja viņam atnesa apelsīnus, viņš vienmēr kādu paglabāja kopējai Konredai.

— Laba meiča, — viņš kādreiz sacīja man, kad kopēja Konreda, garām ejot, viņam uzsmaidīja. — Es uzsaukšu viņai, lai aiziet un noskatās Blanšu ģimeni, velns parāvis, to es izdarīšu!

Ceļojošā «Mūzikas un jautrības meistaru trupa» bija pilsētā savā gadskārtējā viesizrādē, un slimnieki jau pārsprieda daudzsološās afišas, kas vēstīja par tās ierašanos.