Alans Maršals - ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

— Vienu gan var sacīt par Blanšu ģimeni, — pazi­ņoja Miks, — viņi jums kaut ko arī parāda par jūsu naudu. Tur ir kāds puisis. Viņš bija šeit pagājušajā gadā, un, es jums saku, viņš ir lielisks… Šis puisis spēlēja uz alus pudelēm «Tai galvā rožu vainadziņš», un — velns parāvis! — man asaras saskrēja acīs. Un viņš ir pavisam jauns zēns … Nekas sevišķs no skata… Ja satiktu viņu krodziņā, nemaz neievērotu! Velns un elle, man žēl, ka es to neredzēšu!

Otrā rītā pēc izrādes, kad kopēja Konreda līdz ar. rītausmu iesteidzās palātā, Anguss sveicināja viņu, ne­pacietīgi vēlēdamies dzirdēt jaunas ziņas.

— Nu, kā jums patika? — viņš uzsauca meitenei.

— O! Tas tik bija skaisti! — viņa sacīja, un viņas apaļie vaigi spīdēja pēc rīta peldes. — Mēs sēdējām otrajā rindā.

Viņa mirkli apstājās, pameta acis uz ziņojumu grā­matu, kas atradās viz galda pie durvīm, tad devās pie Angusa un, kārtodama viņa gultu, stāstīja par izrādi.

— Tas bija brīnišķīgi, — viņa sajūsmināta sacīja.

— Zāle pilna kā piebāzta. Vīram, kas pie durvīm kon­trolēja biļetes, bija melns apmetnis ar sarkanu padrēbi.

— Tas būs bijis vecais Blanšs, — sauca Miks no palātas otra gala. — Skaidrs, ka viņš grozīsies, kur nauda nāk.

— Viņš nebija vecs. — Kopēja Konreda sadusmojās.

— Nu, tad viņa dēls, — teica J4iks. — Tas pats vien ir.

— Stāstiet tālāk, — skubināja Makdonalds.

— Vai mazais puisis spēlēja uz alus pudelēm «Tai galvā rožu vainadziņš»? — Miks gribēja zināt.

— Spēlēja, — kopēja Konreda nepacietīgi stās­tīja. — Tikai šoreiz «Mājas, mīļās mājas».

— Vai bija labi dziedātāji? — jautāja Anguss.

— Vai viņi dziedāja kādu skotu dziesmu?

— Nē, nevienas pašas. Tur bija kāds vīrs — jūs kliegtu aiz sajūsmas, — viņš dziedāja «Mans tēvs val­kāja naglotus zābakus». Visi bija sajūsmā par viņu. Un vēl tur bija kāds šveicietis, ģērbies kā īsts šveicie­tis, viņš jodelēja …

— Ko nozīmē «jodelēja»? — es jautāju.

Es biju pārliecies pār gultas malu, lai būtu, cik vien iespējams, tuvu kopējai Konredai un dzirdētu katru viņas vārdu. Man šis koncerts likās tikpat aizraujošs kā cirks. Redzēt vīru melnā apmetnī ar sarkanu padrēbi jau būtu bijis brīnišķīgs piedzīvojums. Kopēja Konreda nu likās valdzinoša, interesanta, it kā koncerta noklau- sišanās būtu apveltījusi viņu ar īpašībām, kādu viņai iepriekš nebija.

— Jodelēt nozīmē dziedāt ļoti augstā balsī, — viņa ātri paskaidroja man un tad atkal stāstīja Angusam: — Bendigo es pazinu kādu jaunekli. Liela auguma un tāds… — Viņa pasmējās un pabāza atrisušo matu šķipsnu zem savas cepurītes. — Tas jauneklis — lai citi saka, ko sacīdami, — prata jodelēt tikpat labi kā šis šveicietis. Zināt, mister Makdonald, es sagājos ar šo zēnu un varēju klausīties viņā cauru nakti. Redzat, es nepavisam neprotu dziedāt, tomēr bieži dziedu pali sava prieka pēc un muziķu saprotu — kaut arī tikai es pati to apgalvoju. Esmu mācījusies septiņus gadus, un tad man taču kaut kas jāzina. Vakar man ļoti pa­tika, jo es saprotu muziķu, un vispār . . . Tomēr šis jo- delētājs šveicietis nebija tik labs kā Bērts, lai citi domā, ko domādami.

— Jā, — Makdonalds piekrita. — Tas tiesa.

Likās, ka viņš nezina, ko tālāk sacīt. Man gribējās,

lai viņš vēl kaut ko jautātu, taču kopēja aizgriezās un sāka rosīties ap manu gultu: noliekusies pār mani, pa­bāza segas malu zem matrača, un viņas seja bija ļoti tuvu man.

— Tu esi mans zēns, vai ne? — viņa sacīja, lūkoda­mās man acīs un smaidīdama.

— Jā, — es saspringti atbildēju, nespēdams novērst skatienu un pēkšņi apjauzdams, ka mīlu viņu. Mani pārņēma satraukums, un es vairs nevarēju izteikt ne vārda.

Pavisam negaidīti viņa noliecās, noskūpstīja man pieri, tad īsi iesmējās un aizgāja pie Mika, kurš viņai sacīja:

— Tas arī man noderētu. Visi apgalvo, ka es savā sirdī esot bērns.

— Jūs, precēts vīrs, tā runājat! Ko gan jūsu sieva sacītu? Man liekas, jūs esat slikts cilvēks.

— Nu jā, tāds es esmu. Man nepavisam nav laika būt labam. Sievietēm tādi arī nepatīk.

— Patīk gan. — Kopēja Konreda bija sašutusi.

— Nē, — tiepās Miks. — Viņas ir kā bērni. Kad manas māsas bērni blēņojas, viņu māte saka: «Jūs būsiet tādi paši kā tēvocis Miks.» Bet viņi domā, ka es esmu pats labākais tēvocis pasaulē, velns parāvis!

— Nevajag tā lādēties.

Jā, — Miks piekrita. — Nevajag. Tas tiesa.

- Nu, tagad nesajauciet segas. Vecākā māsa šorīt agri sāks apstaigu.

Vecākā māsa bija drukna sieviete ar dzimumzīmi uz •/oda. Uz tās auga trīs melni mati.

— Tos viņa gan varētu izraut, — Miks piezīmēja kādu dienu, kad viņa bija izgājusi no palātas. — Taču sievietes šajā ziņā ir dīvainas. Izraut šos matus nozī­mētu atzīt, ka tādi ir. Tāpēc viņas ļauj tiem augt un izliekas, ka tur nekā nav. Nu, lai audzē vesela! Viņa tomēr ir pārāka par dažu labu ar visu šo savu sodību.

Vecākā māsa ātri apstaigāja gultas citu pēc citas, un viņu pavadīja kopēja, godbijīgi pastāstīdama par slimniekiem, par kuriem, pēc viņas domām, vecākajai māsai derēja zināt.

Viņa brūce labi dzīst, priekšniece. Šo slimnieku mēs ārstējam ar Polyga]a senega.

Vecākā māsa bija tajos ieskatos, ka slimniekus vajag uzturēt možus.

— Daži uzmundrinoši vārdi dara brīnumus, — viņa mēdza sacīt, pēdējos trīs vārdus ar īpašu uzsvaru, it kā skaitīdama kādu izrunas vingrinājumu.

Vecākās māsas apģērbs bija stipri sastīvināts un ne­ļāva viņai brīvi kustēties, tāpēc reizēm šķita, ka viņai aiz muguras kopēja rausta aukliņas un vada viņas soļus.

Kad viņa beidzot parādījās durvīs, slimnieki bija beiguši rīta sarunas un sēdēja vai gulēja zināmā gaidu noskaņā, ko klusināja rūpīgi sakārtotās gultas, un do­māja par savām slimībām.

Miks allaž pieminēja vecāko māsu bez godbijības, taču tagad, kad tā tuvojās viņa gultai, viņš uztraucās un izturējās ar cieņu.

— Kā šorīt jūtaties, Berke? — viņa jautāja ar tīšu jautrību.

— Lieliski, priekšniece, — Miks atteica jautri, taču nespēja šo jautrību saglabāt. — Plecs gan sāp, bet liekas, ka jau iet uz labo pusi. Tikai roku es vēl nevaru cilāt. Vai tas ir kaut kas nopietns?

— Nē, Berke. Doktors ir pilnīgi apmierināts.

Viņa uzsmaidīja Mikam un gāja tālāk.

— Nu, tā gan tevi nomierinās, — saīdzis norūca Miks, kad vecākā māsa bija aizgājusi tik tālu, ka ne­varēja dzirdēt.

Pienākusi pie manas gultas, vecākā māsa sataisīja tādu seju kā cilvēks, kas grib sacīt iepriecinošus un mierinošus vārdus bērnam ar nolūku ietekmēt pieaugu­šos, kas tos dzird. Tādās reizēs es arvien jutos neērti, tā, it kā mani bīdītu uz skatuves un liktu tēlot.

— Nu, kā tad šorīt klājas mazajam, brašajam pui­sim? Kopēja stāsta, ka tu no rītiem bieži dziedot. Vai tu kādreiz man padziedāsi?

Es biju pārāk apmulsis, lai atbildētu.

— Viņš dzied: «Skic, skic, melnais kaķēn,» — teica kopēja, panākusies uz priekšu. Ļoti labi dzied.

— Man šķiet, tu dienās būsi dziedātājs, — noteica vecākā māsa. — Vai tu gribētu būt dziedātājs?

Negaidīdama manu atbildi, viņa pievērsās kopējai un turpināja:

— Gandrīz visi bērni vēlas būt mašīnisti, kad izaugs lieli. Arī mans brāļadēls. Es viņam nopirku rotaļu vil­cienu, mazajam mīlulim tas ļoti patīk.