Alans Maršals - ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

Māte palūkojās uz šo cilvēku — es runādams biju pametis skatienu uz viņu — un teica:

— Jā, es atnesu krietni daudz.

Tad pameklējās savā somā un piebilda:

— Es tev atnesu vēl kaut ko. — Un izvilka ar auk­liņu pārsietu, ietinamā papīrā ievīstītu sainīti.

— Kas tas ir? — es satraukts čukstēju. — Parādi! Es attaisīšu. Dod man to!

— Kur palika «lūdzu»? — māte aizrādīja, atvilkdama sainīti atpakaļ.

— Lūdzu, — es atkārtoju, izstiepdams roku.

— To tev sūta misis Kerusersa, — viņa sacīja. — Mēs to netaisījām vaļā, bet mums visiem ļoti gribas zināt, kas tur iekšā.

— Kā viņa to atnesa? — es jautāju, paņēmis sai­nīti un uzlicis to sev uz ceļiem. — Vai viņa bija mūsu mājā?

— Viņa piebrauca pie vārtiem, iedeva to Mērijai un pateica, ka tās viņas mazajam, slimajam brālītim.

Es raustīju aukliņu, mēģinādams to pārraut. Tāpat kā tēvs, es šķobīju seju, kad nodarbināju pirkstus. Viņš vienmēr tā darīja, taisīdams vaļā kabatas nazi. («Tas pa­radums man no mātes,» viņš aizbildinājās.)

— Vai die, kā tu šķobies! — māte sacīja. — Dod man! Es pārgriezīšu aukliņu. Vai tev skapītī ir nazis?

— Manējā ir, — teica Anguss, kurš bija vērojis mūs. — Pašā priekšā, man liekas. Atvelciet šo te at­vilktni.

Māte sameklēja Angusa nazi, un, kad viņa bija pār­griezusi aukliņu, es norāvu papīru ar iespaidīgo uz­rakstu «Māsteram Alanam Maršalam» un uztraukts ap­lūkoju plakano kastīti, uz kuras vāka bija attēlotas no caurumotām metala plāksnītēm veidotas vējdzirnavas, ričas un vagoni. Es pacēlu vāku: kastītē atradās šādas metala plāksnītes, bez tam mazākos nodalījumos skrū­vītes, skrūvgrieži, uzgriežņu atslēgas un ritenīši. Es nemaz nespēju ticēt, ka tas viss pieder man.

Rotaļlieta bija iespaidīga, un gluži neticami likās, ka to sūtījusi misis Kerusersa.

Varēja gandrīz sacīt, ka Turalla — tā ir misis Keru­sersa. Viņa tur bija uzcēlusi prezbiteriāņu baznīcu, svētdienas skolu un mācītāja mājai jaunu spārnu. Viņa ziedoja naudu gadskārtējām skolu godalgām. Visi fer­meri bija viņai parādā lielas summas. Viņa bija «Cerību vienības», «Bībeles pulciņa» un «Austrālijas sieviešu līgas» priekšsēdētāja. Viņai piederēja Turallas kalns, Turallas ezers un visi labākie zemes gabali gar Turallas upi. Viņai bija īpašs polsterēts sols baznīcā un īpaša, ādas vākos iesieta dziesmu grāmata.

Misis Kerusersa prata visas garīgās dziesmas un dzie­dāja, lūkodamās uz augšu. Bet «Tuvāk pie dieva kjūt» un «Ved mani, laipnā gaisma» Viņa dziedāja altā un tad turēja zodu uz leju, un izskatījās barga, jo šajās dzies­mās bija ļoti zemas notis.

Kad mācītājs nosauca šīs dziesmas, tēvs pačukstēja, nenovērsdams acis no dziesmu grāmatas:

— Tūlīt ies vaļā!

Mātei nepatika šī piezīme.

— Viņai ir gluži laba balss, — māte reiz sacīja tē­vam, kad mēs kādā svētdienā sēdējām pie pusdienu galda.

— Balss ir laba, — tēvs piekrita. — To es nenolie­dzu. Tikai viņa vienmēr velkas astē, bet pie finiša ap­dzen mūs visus. Tā viņa ilgi neizturēs.

Misters Keruserss bija miris. Tēvs stāstīja, ka, dzīvs būdams, viņš arvien bijis ar kaut ko nemierā. Izteik­dams savus iebildumus, viņš pacēlis tuklo roku un no- kremšļojies. Viņš protestējis pret govīm uz ceļa un pret tikumu pagrimšanu. Viņam bijuši iebildumi arī pret manu tēvu.

Mistera Kerusersa tēvs, kādas angļu sabiedrības pār­stāvis, 1837. gadā ieradies Melburnā un no turienes devies uz rietumiem, vezdams vēršu pajūgos preces. Klīdušas baumas, ka simt vai vairāk jūdžu attālumā esot mežaini apgabali, auglīga vulkāniska augsne, ko iespējams iekopt, kaut gan bijis zināms, ka melnādainie neesot draudzīgi noskaņoti un nākšoties ar tiem cīnī­ties. Sabiedrībai tādam nolūkam bijušas līdzi šautenes.

Misters Keruserss galu galā ieguvis savā īpašumā simt kvadrātjūdžu auglīgas zemes, kas tagad, sadalīta daudzās fermās, jau nomas maksās vien deva lielus ienākumus.

Plašo, no zilgana akmens būvēto māju, ko viņš bija uzcēlis uz sevišķi laba gruntsgabala, mantoja viņa dēls, un pēc dēla nāves tā kļuva par misis Kerusersas īpa­šumu.

Milzīgajai mājai apkārt pletās trīsdesmit akru liels parks, izveidots pēc angļu parauga, — ar rūpīgi kop­tiem celiņiem un simetriskām puķu dobēm, kas ziedēja stingrā dārznieka uzraudzībā.

Gobu un ozolu ēnā, starp krūmiem, kas bija atvesti no Anglijas, fazāni, pāvi un dīvainas krāsas Ķīnas pīles knābājās un kašņājās pa zemi, ko klāja pērnā rudenī kritušās lapas. Turpat staigāja vīrs ar getrām kājās un šauteni rokā, un šad tad atskanēja spalgi blīkšķi — viņš šaudīja mazos rožu papagailīšus un sarkanos lori, kas laidās augļu kokos ēst augļus.

Pavasaros sniegpulkstenīši un dzeltenās narcises ziedēja starp tumši zaļajām Austrālijas papardēm un dārznieki ar piekrautām ričām rosījās starp kāršu ro­zēm un flokšiem. Ar savām asajām lāpstām viņi cirta zāles kušķus un lapainos zariņus, kas bija izauguši uz nedaudzo atlikušo eikaliptu celmiem, sakapājot vēl pa­glābušos nezāļu un pirmo pavasara puķu saknes; tad savāca tās un ričās aizveda projām sadedzināšanai.

Un trīsdesmit akru platībā zeme kļuva tīra, līdzena un kārtīga.

— Melnie šo vietu vairs nepazītu, — tēvs man sa­cīja, kad mēs reiz braucām garām fermas vārtiem.

.No vārtiem līdz mājām starp gobu rindām aizvijās grantēts braucamais ceļš. Tūlīt aiz vārtiem mazā na­miņā dzīvoja vārtsargs ar savu ģimeni. Izdzirdējis zirgu soļu dipoņu vai granti čirkstam zem riteņiem, viņš steidzās ārā no savas mājiņas, plaši atvēra vārtus un, cepuri paceldams, sveicināja atbraucējus. Ciemos at­braukuši lopkopji divjūga kabrioletos, viesi no pil­sētas atsperu ratos, lēdijas ar tieviem vidukļiem, kuras cienīgi sēdēja faetonos, raudzīdamās pāri uzpostajām meitenēm un zēniem, kas bija uzmetušies uz sēdekļa malas viņām pretī, — tie visi brauca garām vārtsarga namiņam un pamāja vai augstprātīgi uzsmaidīja vārt­sargam, kas stāvēja, cepuri pacēlis, vai nemaz neievē­roja viņu.

Pusceļā starp vārtiem un māju atradās mazs ap- lociņš. Kādreiz zilie eikalipti tur slēja savus kailos zarus augstu pār ķenguru zāli un emu krūmiem, bet tagad šo vietu apēnoja tumšas priedes un zeme bija apbiruši ar biezu skuju kārtu.

Ruds briedis nerimdams staigāja aplokā pa iemīto taciņu gar žogu. Reizēm viņš pacēla galvu un aizsmacis iemaurojās; tad žagatas aprāva savu jautro žadzinā- šanu un steigšus aizlaidās.

Iepretī aplokam atradās staļļi, — plašas, no zilgana akmens celtas divstāvu ēkas ar siena noliktavām aug­šējā stāvā, steliņģiem un barības silēm, kas bija izdobtas no koka stumbra. Uz akmens bruģa, kas stiepās ap­kārt ēkām, zirgu puiši, svilpodami pēc angļu parašas, sukāja zirgus, kas nemierīgi mīņājās, ar apcirptajām astēm veltīgi pūlēdamies atgaiņāt mušas.

Plats, bruģēts ceļš veda no staļļiem līdz mājas por- tikam. Kad ieradās kāds ceļojošs augstāks ierēdnis vai angļu džentlmenis ar savu lēdiju atbrauca no Mel­burnas iepazīties ar fermas dzīvi un redzēt «īsto Austrā­liju», viņu karietes parasti apstājās zem portika, ka­mēr viņi izkāpa; pēc tam kučieri aizbrauca pa plato ceļu uz staļļiem.

Tādos vakaros Kerusersi rīkoja balli, un papardēm apaugušajā pakalnā aiz mājas, kur vēl bija paglābies akāciju puduris, stāvēja drošākie vai varbūt ziņkārī­gākie Turallas iedzīvotāji, raudzīdamies lejā uz pla­šajiem, apgaismotajiem logiem, aiz kuriem sievietes dziji dekoltētos tērpos ar vēdekļiem rokās palocījās saviem partneriem, uzsākot kadriļu. Muziķa aizskanēja līdz šim mazajam ļaužu pūlītim, un viņi nejuta auk­stuma. Viņi klausījās pasaku.