Alans Maršals - ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

Reiz tur stāvējis arī mans tēvs, turēdams rokā pus­tukšu pudeli, un, skatīdamies uz dejotājiem aiz apgais­motajiem logiem, griezīgi iekliedzies ik reizes, kad beigusies kāda tūre, un pēc tam pats laidies dejā ap akācijām ar pudeli partneres vietā, klaigādams mū­zikas ritmā.

Pēc brīža drukns vīrs ar zelta pulksteņķēdi, pie kuras karājies zeltā iekalts lauvas nags, medaljons ar mātes attēlu un vairāki ordeņi, iznācis ārā paskatīties, kas tur klaigā.

Vīrs pavēlējis tēvam iet projām un, kad tēvs ne- rimies klaigāt, meties viņam virsū ar dūrēm. Stāstīdams, kas pēc tam noticis, tēvs parasti teica tā:

— Es izvairījos *no sitiena, tad strauji uzbruku un uzspēlēju viņam uz ribām kā uz ksilofona. Viņš tā elsa, ka gandrīz nopūta man cepuri no galvas.

Palīdzēdams vīram piecelties kājās un nopurināt uz­valku, tēvs sacījis: «Man jau likās, ka jums par daudz grabuļu apkārt, ka nekāda cīņa neiznāk.»

«Jā,» vīrs neskaidri nomurminājis. «Par daudz… Jā, jā … Esmu mazliet apstulbis . . .»

«Iedzeriet!» tēvs sniedzis viņam pudeli. Kad vīrs iedzēris, viņi ar tēvu paspieduši viens otram roku.

— Viņš bija kārtīgs cilvēks, — tēvs vēlāk sacīja. — Tikai iekūlies nelāgā kompānijā.

Tēvs iebrauca gandrīz visus Kerusersu zirgus un draudzējās ar Pīteru Finliju, galveno zirgu puisi. Pīters bieži nāca pie mums, un viņi abi ar tēvu pārsprieda «Biļetenā» izlasītos rakstus un vienu otru grāmatu.

Pīters Finlijs bija ieceļotājs, ko atbalstīja piederīgie dzimtenē. Viņš varēja runāt par visu ko. Kerusersi ne­bija apveltīti ar runas dāvanām. Gudrību viņiem piedēvēja tikai tāpēc, ka viņi prata īstajā brīdī pateikt «hm, jā» vai «hm, nē».

Pīters runāja ātri, aizrautīgi, un ļaudis labprāt klau­sījās viņā. Misters Keruserss bieži sacījis, ka Pīters spējot prātīgi runāt tāpēc, ka esot labi audzināts, un nožēlojis, ka Pīters dzīvē tik zemu kritis.

Pīters gan nedomāja, ka viņš būtu kritis.

— Mans vecais dzīvoja stingri pēc baznīcas prasī­bām, — viņš stāstīja tēvam. — Kas tie bija par žņau­giem! Ēs ar lielām pūlēm tiku no tiem vaļā.

Misteram Kerusersam nācies grūti sarunāties ar ievērojamiem cilvēkiem, kas ielūgti viņa mājās. Tādās viesībās bieži valdījis ilgs, nepatīkams klusums. Aug­stam ierēdnim vai dižciltīgam anglim neesot pieticis ar «hm, jā» vai «hm, nē», un, kad atbraukuši viesos ievē­rojami vīri, kas vēlējušies savas konjaka glāzītes tukšot omulīgās sarunās, misters Keruserss bieži ataicinājis no staļļiem Pīteru.

Saņēmis mistera Kerusersa aicinājumu, Pīters tūdaļ devies uz lielo māju un iegājis tajā pa sētas durvīm. Mazā, īpaši tādam nolūkam iekārtotā istabiņā stāvējusi gulta ar vatētu damasta segu un uz gultas, glīti salo­cīts, viens no mistera Kerusersa labākajiem uzvalkiem. Pīters uzģērbis to, tad devies viesistabā, kur viņu stā­dījuši priekšā kā viesos atbraukušu angli.

Pie pusdienu galda viņš ar savām sarunām ieprieci­nājis viesus un devis misteram Kerusersam iespēju īstā vietā iespraust «hm, jā» vai «hm, nē».

Kad viesi aizbraukuši, Pīters novilcis mistera Keru­sersa uzvalku un atgriezies savā istabiņā aiz staļļiem.

Reiz viņš atnācis pie tēva ar ziņu, ka misters Keru­serss vēloties, lai tēvs parādītu savu jātnieka mākslu dažiem ievērojamiem cilvēkiem, kas viesojoties fermā un gribot redzēt kaut ko no īstās Austrālijas.

Sākumā tēvs sašutis par šādu uzaicinājumu un pa­sūtījis visus pie velna, bet tad nolēmis izdarīt to par desmit šiliņiem.

«Desmit šiliņi paliek desmit šiliņi,» viņš spriedis. «Ar tādu naudu nevar svaidīties.»

Pīters teicis, ka misters Keruserss būšot ar mieru, kaut arī tas esot mazliet par dārgu.

Tēvs skaidri nezinājis, ko nozīmē «īstā Austrālija», tomēr sacījis Pīteram, ka to vislabāk varētu redzēt viņa pieliekamajā. Reizēm tēvs izteicās, ka īstā Austrālija esot nabadzība, taču tā viņš domāja tikai tad, kad bija skumjā noskaņojumā.

Dodamies pie Kerusersiem, tēvs apsējis ap kaklu sarkanu lakatiņu, uzlicis galvā cepuri ar platām ma­lām un apseglojis Draiskuli, bēro ķēvi, kura slējusies pakaļkājās, kad jātnieka papēži tikai pieskārušies tās sāniem.

Ķēve bijusi simt sešdesmit centimetru augsta un lēkusi kā ķengurs, un tā nu, kad viesi omulīgi sēdējuši plašajā verandā, iebaudīdami pa malkam vīna, tēvs auļos laidies cauri kokiem kā izbēdzis noziedznieks, mežonīgi kliegdams.

— Es izjāju no līkuma un drāzos tieši uz vārtiem ar pieciem šķērskokiem, — tēvs stāstīja, vēlāk atcerēda­mies šo gadījumu. — Zeme tur stingra — mazliet grants gan ir virsū, bet, kur atsperties, pietiek. Palaižu ķēvi līdzenā riksī un tad — šaujos pāri. Es vienmēr esmu tei­cis, ka tieši no ganībām ņemts zirgs vienmēr attaisno visas cerības. Draiskule bija tikko iejāta, svaiga spēka pilna. Nu, lēcienu viņa sāk par agru, protams, — jauna taču un strauja, — un es redzu, ka viņa aizķersies. Vārti bija augsti — cilvēka augstumā. Puiši domāja, ka Keru­serss atlaistu katru, kas iedomātos vārtus pataisīt ze­mākus. To no viņa varēja sagaidīt.

Tēvs nicīgi atmeta ar roku, tad turpināja:

— Jūtu, ka Draiskule lec, un paceļos, lai mazinātu savu svaru, — starp mani un segliem varēja galvu iz­bāzt. Baidos tikai par viņas priekškājām — ja tās būs pāri, tad viss kārtībā.

Velns parāvis, kā tas zirgs lēca! Jānudien! Viņa iz­liecas un paceļas vēl divas collas augstāk. Ar pakaļkā­jām gan aizķer vārtus, bet, tikusi uz zemes, pēc diviem lēcieniem atkal auļo, un es sēžu seglos, it kā nekas nebūtu bijis.

Nu, es uzrauju viņu pakaļkājās pie verandas, tieši Kerusersa viesu bara priekšā, un tie visi trūkstas augšā, grūstīdami krēslus, nepaspējuši norīt pēdējo dzēriena malku.

Un tad es cērtu papēžus ķēvei sānos, un viņa sāk lēkāt, kviekdama kā sivēns. Viņa mēģina nogrūst mani, berzēdamās pret koku — tāda viņa ir, nekrietnele. Es griežu viņu apkārt, plīkšķinādams ar cepuri viņai pa sā­niem, un viņa sāniski uzlec uz verandas. Un nu tikai palecas un pagriežas un ik reizes apgāž kādu krēslu vai galdu. Glāzes šķīst uz visām pusēm, vīrieši lec kā­jās, sievietes spiedz, daži vīrieši, tēlodami «varoņus», metas vidū aizsargāt, un sievietes ķeras viņiem klāt — vārdu sakot, kuģis iet dibenā, tiek izmestas glābšanas jostas, sūta ardievu skūpstus, dzied «Dievs, sargi karali» un tā tālāk. Pie velna! Tas bija kaut kas neredzēts!

Ticis līdz šai vietai savā stāstā, tēvs sāka smieties un nemitējās, kamēr nācās ar mutautu slaucīt acis.

— O, velns parāvis! — viņš sacīja, atvilkdams elpu, tad nobeidza savu stāstu: — Nu, un, pirms es nomieri­nāju ķēvi, vēl notriecu no kājām seru Frederiku Seils- beriju — vai kā viņu tur sauc, — un viņš iekūleņoja tieši pāvu barā.

— Vai tas viss notika, tēt? — es viņam reiz jautāju.

— Vai tas tiesa?

— Pie velna, jā … Nu, pag… — Viņš sarauca pieri un paberzēja ar roku zodu. — Nē, dēls, laikam gan ne, — viņš atzinās. — Kaut kas līdzīgs bija, bet, redzi, vairākas reizes atkārtojot, vienmēr gribas izstāstīt labāk un jocīgāk. Es nemeloju. Es tikai stāstu jocīgu notikumu. Ir labi pasmīdināt cilvēkus. Pasaulē tik daudz tāda, kas dara viņus bēdīgus.

— Tas ir tāpat kā ar briedi? — es vaicāju.

— Jā, — tēvs apstiprināja. — Apmēram tāpat. Es jāju ar viņu, un tas arī ir viss.