Alans Maršals - ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

Viņa steigšus ienāca atpakaļ.

— Ak tu nejaukais zēn! — viņa asi uzsauca. — Tū­liņ beidz! Ja tu vēlreiz tā kratīsi galvu, es pateikšu dok­toram un viņš tev sados. Tu nedrīksti tā darīt. Tagad guli mierīgi. Es tevi uzmanīšu.

Viņa aizgāja lieliem soļiem, lūpas sakniebusi, un no durvīm vēlreiz atskatījās uz mani.

— Atceries, ja es vēl pieķeršu, ka tu krati galvu, tad sargies!

Anguss nikni noraudzījās viņai pakaļ.

— Vai tu dzirdēji? — viņš sacīja Mikam. — Brī­nums, ka viņa ir kopēja. Velns viņu zina .. .

— Viņa! — Miks nicīgi atmeta ar roku. — Man viņa teica, ka es slimojot ar iedomām. Es viņai parādīšu iedomas. Ja viņa man vēlreiz tā sacīs, es viņai sadošu, jūs redzēsiet, ka es to izdarīšu. Neliecies ne zinis par viņu, Alan! — viņš man uzsauca.

Man sākās saindēšanās gurnā, tai vietā, kur ģipsē- jums bija iegriezies miesā, un pēc dažām dienām man radās sajūta, it kā tur pēkšņi būtu uztrūcis augonis. Tajā dienā jau trulās sāpes kājas pirkstā bija grūti paciest un nu vēl šī dedzinošā sajūta gurnā … Es sāku šņukstēt bezcerīgi, nevarīgi un tad pamanīju, ka An­guss uztraukts vēro mani. Es pacēlos uz elkoņa un palūkojos uz viņu, un laikam mans skatiens bija izmi­suma pilns, jo Angusa sejā piepeši izpaudās nemiers.

— Mister Makdonald, — es sacīju drebošā balsī. — Man sāp tik stipri, ka nelabi metas. Es vairs nevaru izturēt. Laikam man būs beigas.

Viņš lēni aizvēra grāmatu, ko pašlaik lasīja, un pie­cēlās sēdus, raudzīdamies uz palātas durvīm.

— Kur paliek tās sasodītās kopējas, — viņš sanik­nots uzsauca Mikam. — Tu staigā. Ej sameklē viņas! Aizsūti Tētiņu viņām pakaļ. Viņš to izdarīs. Zēns diez­gan cietis. Es gribētu zināt, ko viņa tēvs sacītu, ja būtu šeit. Izbrauciet ārā, Tētiņ, un pasakiet, lai ienāk kāda no kopējām. Sakiet, ka es saucu! Un labi ātri!

Pēc brītiņa ienāca kopēja un ar vaicājošu skatienu pavērās Angusā.

— Kas noticis?

Viņš pamāja uz manu pusi.

— Apskatiet viņu. Viņam ļoti slikti.

Kopēja pacēla manas segas, paskatījusies uz palagu, atkal nolaida tās un, neteikusi ne vārda, izskrēja no palātas.

Atceros, ka ap manu gultu stāvēja doktors, vecākā māsa un kopējas, atceros, ka doktors zāģēja un kapāja ģipsējumu nost no manas kājas, bet es pats degu kā ugunī, galva reiba, un neatminos, ka tēvs vai māte būtu mani apmeklējuši. Atminos, ka tēvs atnesa man papa­gaiļa spalvas, bet tas notika nedēļu vēlāk.

Kad es atkal ieraudzīju palātu un tās iemītniekus, Angusa gultā gulēja cits slimnieks. Anguss un Miks bija izrakstījušies tajā nedēļā, kad es gulēju murgos. Anguss bija atstājis man trīs olas un pusburciņu marinētu dārzeņu, un Miks iedevis kopējai Konredai konservu kārbu pilnu medus, lai nododot man, «kad es būšot atžirdzis».

Man viņu trūka. Palāta likās it kā pārvērtusies. Vīri, kas tagad gulēja baltajās gultās, bija pārāk slimi vai arī neparastajos apstākļos jutās tik nomākti, ka nespēja jautri sarunāties, un vēl nebija iemācījušies dalīties olās.

Tētiņš likās drūmāks nekā jebkad iepriekš.

— Te vairs nav tā kā agrāk, — viņš stāstīja man. — Es atceros, kādas sarunas gāja vaļā šinī palātā — kaut ko tādu reti gadās dzirdēt. Kas par gudriem pui-

šiem te bija! Bet paskaties uz šo baru! Visi kopā nav ne plika graša vērts. Sanāk te ar vēdergraizēm un tad bola acis, it kā viņiem būtu dilonis. Ne dzirdēt negrib, kas otram kaiš, domā tikai par savām sāpēm un vainām. Ja es jau nestāvētu ar vienu kāju kapā, es lūgtu vecāko māsu, lai mani laiž mājās. Viņa ir brīnišķīga sieviete, kad es tev saku!

Slimnieks, kas gulēja Angusa gultā, bija liela au­guma, un kopēja Konreda, pirmo reizi kārtodama viņa segas, iesaucās:

— Jums nu gan ir augums!

Viņam tas patika. Viņš kautrīgi pasmaidīja un palū­kojās apkārt, lai redzētu, vai mēs visi dzirdējuši, tad ierīkojās ērtāk gultā, izstiepdams savas garās kājas tā, ka izgrūda segas cauri gultas kājgalim, un aizlika rokas aiz galvas.

— Vai jūs protat jāt? — es jautāju, juzdams cieņu pret viņa vareno augumu.

Viņš pameta uz mani ātru skatienu un, redzēdams, ka esmu bērns, nemaz neatbildēja, tikai pētīja tālāk palātu. Es nodomāju, ka viņš varbūt uzskata mani par nekautrīgu, tad noskaities iestāstīju pats sev, ka man vienalga, ko viņš domā.

Taču ar kopēju Konredu viņš runāja vienmēr.

— Jūs esat jauka, — viņš tai mēdza sacīt.

Kopēja gaidīja, lai viņš turpinātu sarunu, taču likās,

ka viņš neko vairāk nespēja pateikt. Reizēm viņš mēģi­nāja satvert kopējas roku, kad viņa skaitīja pulsu, un, kad meitene atrāva roku, viņš sacīja:

— Jūs esat jauka.

Kopējai allaž vajadzēja uzmanīties, stāvot pie viņa gultas, citādi viņš uzplāja ar plaukstu tai pa muguru, sacīdams:

— Jūs esat jauka.

— Nekad vairs tā nedariet! — kopēja reiz viņam asi aizrādīja.

— Jūs esat jauka, — viņš noteica.

— Šī piezīme neko neizlabos, — kopēja uzlūkoja viņu nesatricināmā mierā.

Es šo viru nesapratu. Nevienai citai viņš neteica: «Jūs esat jauka.»

Reiz viņš visu pēcpusdienu, pieri savilcis, kaut ko rakstīja uz papīra lapas, un vakarā, kad kopēja Kon­reda ņēma nost vatēto segu, viņš teica:

— Es uzrakstīju par jums dzejoli.

Kopēja uzlūkoja viņu pārsteigta, ar aizdomām.

— Jūs rakstāt dzejoļus? — viņa jautāja, uz mirkli mitēdamās strādāt un raudzīdamās slimniekā.

— Jā, — viņš apstiprināja. — Tas man viegli pa­dodas. Es varu uzrakstīt dzejoli, par ko vien gribu.

Viņš pasniedza meitenei lapu, viņa lasīja dzejoli, un viņas seja pauda patiku.

— Patiešām labi, — viņa sacīja. — Jā. Patiešām labi. Kur jūs iemācījāties rakstīt dzejoļus?

Viņa paskatījās papīra lapai otrā pusē, tad vēlreiz izlasīja dzejoli.

— Vai es to varu paturēt? Tas patiešām ir labs dzejolis.

— Sīkums, — vīrs noniecinādams pameta ar roku. — Rīt es jums uzrakstīšu citu. Paturiet to. Es varu sace­rēt, kad tikai gribu. Man nemaz nav jādomā. Tas man viegli padodas.

Kopēja Konreda pienāca sakārtot manu gultu un nolika lapiņu uz mana skapīša.

— Tu vari to izlasīt, — viņa atļāva, pamanījusi, ka es skatos uz lapiņu. Viņa pasniedza man dzejoli, un es sāku lēni, ar pūlēm to lasīt.

Nāk kopēja Konreda, gultas mums sakārto, Un nevar pat saprast un aptvert to, Kāpēc visi s.'lmnīcā, it kā par spīti, To saucam par skaistāko meitenīti? No skaistākām kopējām tiešām visskaistākā, Vislabākā, klusākā tā. Vislielākās bēdās tā palīdz arvien, Tāpēc viņu mīlam ikviens, ikviens.

Pabeidzis lasīt, es nezināju, ko teikt. Man patika tas, kas bija sacīts par kopēju Konredu, bet nepatika tas, ka viņš to teicis. Man likās, ka uzrakstīts labi, jo

dzejolis paliek dzejolis; skolā lika lasīt dzejoļus, un mūsu skolotājs vienmēr apgalvoja, ka dzeja esot skaista.

— Tas ir labs, — es skumīgi teicu.

Vēlējos, kaut es to būtu uzrakstījis. Zirgs un divriči likās nieks salīdzinājumā ar prasmi rakstīt dzejoļus.

Es jutos noguris un vēlējos būt mājās, kur neviens nerakstīja dzejoļus un kur es varētu uzlēkt Ketijai mu­gurā un rikšos laist apkārt pagalmam, un tēvs man uzsauktu: «Sēdi taisni. . . Rokas zemāk . .. Galvu augšā . . . Pievelc pavadu, lai jūti zirga galvu … Kājas ' mazliet uz priekšu… Pareizi. Tā ir labi. Vēl taisnāk . . . Brašs zēns!»