Alans Maršals - ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

Kaut tikai kopēja Konreda redzētu mani Ketijai mugurā!

Mana kāja no ceļgala līdz potītei tagad bija iešinota, ģipsējums no pēdas un gūžas noņemts. Sāpes bija nori­mušas, un es vairs nevēlējos būt miris.

Reiz dzirdēju, ka doktors Robertsons sacīja vecāka­jai māsai:

— Kauls lēni saaug. Kājā ir pavājināta asinsriņ­ķošana.

Kādu dienu viņš tai sacīja:

Zēns ir bāls. . . Nedabū sauli . . . Izvediet viņu ik dienas ārā stumjamā krēslā, lai pasēž saulītē. Kā tev patiktu pavizināties krēslā? — viņš vaicāja man.

Es pat nespēju atbildēt.

Tajā pēcpusdienā māsa piestūma braucamo krēslu pie manas gultas. Viņa smējās, ieraudzījusi manu sejas izteiksmi.

— Tagad tu varēsi sacensties ar Tētiņu. Pacelies sēdus, lai es varu tevi apņemt ar roku!

Viņa iecēla mani krēslā, lēni atbalstīdama manas kājas pret niedru pinumu krēsla apakšējā dajā. Līdz koka grīdiņai pašā apakšā kājas nesniedzās un nevarīgi karājās ar lejup vērstām pēdām.

Es paskatījos lejā, noskumis, ka manas kājas pārāk īsas. Iedomājos, ka, braucot sacīkstēs, tas man būtu liels kavēklis, taču nešaubījos, ka tēvs ierīkotu grīdiņu, tā ka es to varētu aizsniegt, un rokas man bija stipras.

Es biju lepns uz savām rokām. Satvēru koka roktu­rus, ar kuru palīdzību varēja griezt riteņus, tomēr man

reiba galva un vajadzēja Jaut māsai izstumt krēslu pa durvīm cauri gaitenim ārā gaišajā pasaulē.

Kad mēs braucām pa durvīm dārzā, svaigais āra gaiss un saules gaisma apņēma mani kā varena straume. Tiekdamies tai pretī, es saslējos savā krēslā, raudzījos mirdzošajā zilumā, jutu vēsmu viegli pieskārāmies se­jai. Es biju kā nirējs, kas nule pacēlies no jūras dzi­juma.

Trīs mēnešus es nebiju redzējis mākoņus, jutis sauli. Tagad atkal tos biju atguvis, pavisam citādus, labākus, apveltītus ar tādām īpašībām, kādas agrāk tiem ne­piemita.

Māsa atstāja mani piesaulē netālu no dažiem ozo­liem, un, kaut gan vēja nebija, es varēju dzirdēt, kā tie sačukstas, — tēvs man bija stāstījis, ka ozoli sačuk­stoties.

Es brīnījos, kas noticis ar visu apkārtni, kamēr es gulēju slims, kāpēc viss tā ir pārvērties. Kāds suns tecēja pa ielu aiz augstā zedeņu žoga. Tas bija pats brīnišķīgākais suns pasaulē, to varētu paglaudīt, diezin ko visu ar to nevarētu iesākt. Iedziedājās pelēkais strazds, un tā dziesma man bija kā dāvana. Es paraudzī­jos lejup uz granti zem sava krēsla. Katrs graudiņš bija citā krāsā, un to bija miljoniem, tie veidoja mazus pakalniņus un ielejiņas. Daži smilšu graudiņi bija iebē- guši zālē, kas auga gar celiņa malu, un zāles stiebri maigi liecās tiem pāri daijos lokos.

Es dzirdēju, kā bērni rotajādamies klaigā, kā, paka­viem klabot, aizrikšo zirgi. Kaut kur rēja suns, un tālumā aiz klusajiem namiem nopūta vilciens . . .

Ozolu zari nokarājās kā rupji mati, un cauri tiem varēja redzēt debesis. Eikaliptu lapas mirdzēja, atstaro­jot saules staru dimantus, un manas acis, atradušas no tāda spožuma, iesmeldzās.

Nokāru galvu un aizvēru acis, un saule apņēma mani siltām rokām.

Pēc brītiņa es atkal pacēlu galvu un mēģināju pa­braukt ar krēslu, satverdams rokturus tāpat kā Tētiņš un pūlēdamies pagriezt riteņus, taču tie pārāk dziji grima grantī un celiņam bija akmens apmale.

Tad man iegribējās zināt, cik tālu varu aizspļaut.

Pazinu kādu zēnu, kas varēja pārspļaut pāri ceļam; vi­ņam trūka viena priekšējā zoba. Pataustīju savus zobus, taču neviens no tiem nekustējās.

Izpētīju ozolus un nospriedu, ka uzkāptu visos, izņe­mot vienu, un tajā arī nebija vērts kāpt.

Pēc brīža kāds zēns nāca šurp pa ielu. Iedams viņš vilka ar sprunguli pa zedeņiem, un viņam līdzi tecēja brūns suns. Zēnu es pazinu. Viņu sauca par Džordžu, un viņa māte veda viņu katrā viesu dienā uz slimnīcu. Viņš bieži man kaut ko iedeva — bērnu žurnālu, bil­dītes no cigarešu paciņām, dažreiz konfektes.

Man viņš patika, jo viņš bija labs trusīšu mednieks un viņam piederēja sesks. Viņš bija arī labsirdīgs.

— Es labprāt tev vēl šo to atnestu, — viņš kādreiz man sacīja, — bet man neļauj.

Viņa suni sauca par Snaipu, un tas bija tik mazs, ka varēja ielīst alās, tomēr spēja cīnīties ar jebkuru dzīv­nieku, ja tikai tam neuzklupa slepus, — tā Džordžs man stāstīja.

— Kas grib būt labs trusīšu mednieks, tam vaja­dzīgs labs suns, — tāda bija viena no Džordža dzīves gudrībām.

Es viņam piekritu, taču izteicu ari savas domas — ka būtu labi turēt kurtu, ja māte atļautu.

Tas sakrita ar Džordža uzskatiem par kurtiem. Viņš man drūmi paskaidroja, ka «sievietēm nepatīkot kurti».

Es domāju tieši to pašu.

Man Džordžs likās ļoti gudrs, un es pastāstīju arī mātei par viņu.

— Viņš ir labs zēns, — māte nosprieda.

Es par to mazliet šaubījos un cerēju, ka viņš nav pārāk labs.

— Man nepatīk paipuisīši. Un tev? — es viņam vēlāk pajautāju. To es darīju, gribēdams viņu pār­baudīt.

— Velns parāvis, nē! — viņš atteica.

Atbilde mani apmierināja, un es secināju, ka viņš ne­maz nav tik labs, kā mātei likās.

Ieraudzījis viņu nākam pa ielu, es kļuvu ļoti prie­cīgs.

— Ka klājas, Džordž? — es iekliedzos.

— Var iztikt, — viņš atbildēja, — tikai mamma sa­cīja, lai es tūlīt ejot mājās.

— O, — es vīlies iesaucos.

— Man te ir konfektes, — viņš teica, it kā runā­dams par kaut ko pavisam ikdienišķu.

— Kādas?

— «Londonas maisījums».

— Tās man vislabāk garšo. Vai ir kāda no tām apa­ļajām, zini, — apkaisītajām!

— Nē, tās es apēdu.

— Vai tiešām? — es nomurmināju, piepeši noskum­dams.

— Pienāc pie žoga, es atdošu tev, cik atlicis, — Džordžs mani mudināja. — Man vairs negribas. Mums mājās ir apkaisītās.

Man ne' prātā nebūtu nācis noraidīt tādu piedāvā­jumu, taču pēc strauja, bet veltīga mēģinājuma es viņam sacīju:

— Es vēl nevaru staigāt. Mani vēl ārstē. Es pieietu, ja man kāja nebūtu iešinota.

— Nu, tad es pārsviedīšu pāri žogam, — Džordžs paziņoja.

— Labi, Džordž!

Džordžs pagājās atpakaļ uz ielas, lai varētu ieskrie­ties. Es atzinīgi vēroju viņu. Šī rūpīgā sagatavošanās liecināja, ka Džordžs pilnīgi apguvis mešanas mākslu.

Viņš novērtēja ar aci attālumu, atbrīvoja plecus .. .

— Nu ķer! — viņš kliedza.

Savu skrējienu viņš iesāka ar graciozu palēcienu — īsti meistarīgi — tad paspēra trīs garus soļus un meta.

Kura katra meitene būtu metusi labāk.

— Neizdevās, — Džordžs uztraukts paskaidroja. — Sasodītā kāja paslīdēja.

Es gan nemanīju, ka Džordžam būtu paslīdējusi kāja, taču nevarēja būt šaubu, ka paslīdējusi un stipri vien.

Es paskatījos uz konfekšu turziņu, kas gulēja zālē jardus astoņus no manis, un sacīju:

— Klausies! Vai tu nevari ienākt pa vārtiem un padot man to?

— Nevaru, — skaidroja Džordžs. — Mamma gaida nieru taukus cepšanai. Viņa teica, lai es tūliņ ejot mā­jās. Lai tās paliek turpat, rīt es tev iedošu. Neviens tās neaiztiks. Bet nu gan jāiet!

— Labi, — es samierinājos. — Kas jādara, tas jā­dara.

— Nu, es eju, — Džordžs uzsauca. — Rit atnākšu. Sveiks!

— Sveiks, Džordž, — es izklaidīgi atsaucos. Es lūko­jos uz konfektēm un pūlējos izdomāt, kā tās dabūt.

Kā man garšoja saldumi! Kad tēvs veikalā kārtoja rēķinu par iepriekšējo mēnesi, viņš vienmēr ņēma mani līdzi, un tirgotājs, pasniedzis tēvam kvīti, mēdza sacīt man: