Alans Maršals - ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

— Kāpēc tev tāda kāja?

Dzirdot, ka viņas dēls nekautrēdamies pasaka: «Tas ir Alans, mam. Viņam ir maitāta kāja,» — māte satrūk­stas un steidz apklusināt viņu, aizmirsdama, ka viņas priekšā ir divi laimīgi mazi zēni — viņas dēls, kas lepo­jas, ka var demonstrēt kaut ko interesantu, un Alans, kurš priecājas, ka var noderēt par tādu demonstrējamo.

Sakropļots loceklis bieži vien dara tā īpašnieku nozī­mīgāku un dažreiz dod tam zināmas priekšrocības.

Spēlējot cirku, es uzņēmos ēzeļa lomu — «tāpēc ka man četras kājas» — un vareni spārdījos un «cēlos pakaļkājās», priecādamies, ka man iespējams to izdarīt, un lepodamies ar savām četrām kājām.

Bērnu humora izjūtu neierobežo pieaugušo uzskati par to, kas ir labi un pieklājīgi. Bērni bieži vien smējās, kad es staigāju ar kruķiem, un priecīgi klaigāja, kad pakritu. Es smējos viņiem līdzi — arī man likās, ka kritiens var radīt tikai jautrību.

Kad vajadzēja tikt pāri augstiem žogiem, mani bieži vien pārgrūda pāri, un, kad otrā pusē stāvošie, mani uztverot, pakrita, tas likās visai jocīgi ne vien viņiem, bet arī man pašam.

Es biju laimīgs. Man nekas nesāpēja, un es varēju staigāt. Taču pieaugušie, kas ieradās mūsu mājās, nedo­māja, ka es varētu būt laimīgs. Viņi sacīja, ka es esot «dūšīgs». Vairums pieaugušo atklāti runā par bērniem, tiem dzirdot, it kā bērni nespētu saprast, kas uz tiem attiecas.

— Viņš ir laimīgs ar visu savu likstu, misis Mar­šala, — viņi mēdza sacīt, it kā brīnīdamies par to.

«Kāpēc gan lai es nebūtu laimīgs?» es domāju. No­rādījums, ka es varētu arī nebūt laimīgs, biedēja mani, jo lika nojaust, ka mani dzīvē gaida kāda liela nelaime, ko es vēl nepazīstu, bet kas man reiz uzbruks. Es nesa­pratu, kas gan tas varētu būt, un galu galā nospriedu: viņi laikam iedomājas, ka kāja man sagādā ciešanas.

— Kāja man nesāp, — es jautri paskaidroju tiem, kas neslēpa savu pārsteigumu, redzot manu smaidošo seju. — Skatieties! — Un es pacēlu nedzīvo kāju ar rokām un aizliku aiz galvas.

Daži, to ieraugot, nodrebinājās, un mana nesapratne vēl palielinājās. Es biju tā pieradis pie savām kājām, ka tās man šķita tādas pašas kā citiem viņu normālie locekļi un neizraisīja ne mazākās pretīguma sajūtas.

Tie vecāki, kas lika saviem bērniem būt saudzīgiem pret mani vai arī gribēja mīkstināt šo šķietami cietsir­dīgo izturēšanos, tikai samulsināja viņus. Daži bērni, paklausīdami vecākiem, kuri vēlējās «darīt manu dzīvi vieglāku», reizēm sāka mani aizstāvēt un aizrādīt sa­viem biedriem:

— Negrūsti viņu, viņam sāp kājai

Taču es gribēju, lai mani grūsta, un, kaut gan pēc dabas biju piekāpīgs, bieži vien izturējos izaicinoši, ne­vēlēdamies samierināties ar nevajadzīgu un pazemojošu piekāpšanos.

Garīgi būdams normāli attīstīts, es raudzījos uz dzīvi tāpat kā ikviens normāls bērns, un kroplie locekļi manus uzskatus nespēja grozīt. Kad ar mani apgājās tā, it kā es būtu citādāks nekā mani rotaļu biedri, es izjutu pretestību: es negribēju domāt par savu krop­lumu.

Kropla bērna saprāts un apkārtējās pasaules uztvere ir gluži tāda pati kā bērniem ar veseliem locekļiem. Bērnus, kas klūp, staigājot ar kruķiem, krīt vai mehā­niski izmanto roku, lai pavirzītu uz priekšu paralizēto kāju, nemāc izmisums un ciešanas, nemoka domas par grūtībām, ko tiem sagādā nokļūšana no vienas vietas uz otru; viņi domā vienīgi par pašu nokļūšanu, tāpat kā visi bērni, kas skrien pāri aplokam vai iet pa ielu.

Kroplais bērnībā necieš no sava kropluma, cieš tie pieaugušie, kas viņu redz.

Pirmajos mēnešos pēc atgriešanās mājās es kaut ko no visa tā nojautu, taču pilnīgi skaidrs tas man nebija.

Pēc plašās palātas man nācās pielāgoties dzīvei mājā, kas pēkšņi likās maza kā lādīte.

Kad tēvs izcēla ratiņus no pajūga un iestūma mani virtuvē, es izbrīnījies vēroju, kā tā sarāvusies. Likās, ka galds, ko sedza plīša galdauts ar ieaustām rozēm, aizņēma visu telpu, tā ka gandrīz neatlika vietas maniem ratiņiem. Krāsns priekšā tupēja svešs kaķis, laizīdams savu kažoku.

— Kam tas pieder? — es jautāju, pārsteigts, ka šajā pierastajā telpā gadījies kaķis, ko es nekad nebiju redzējis.

— Tas ir Melnltes kaķēns, — paskaidroja Mērija. — Tu taču zini, viņai tie atskrēja pirms tavas aiziešanas uz slimnīcu.

Mērija dega nepacietībā pastāstīt visus ievērojamos jaunumus manas prombūtnes laikā.

— Un Megai ir pieci kucēni, un mazo, brūno mēs saucam par Alanu. To, kuru tētis nesa uz slimnīcu tev parādīt.

Mērija priecājās par manu atgriešanos, un viņa jau bija jautājusi mātei, vai varēšot vizināt mani ratiņos. Mērija bija vecāka par mani, sirsnīga, nopietna mei­tene, kas mēdza sēdēt pie grāmatas, kad nevajadzēja palīdzēt mātei, bet kļuva nikna un enerģiska, ja nācās aizstāvēt dzīvnieku, ar kuru kāds slikti apgājās. Šīs cīņas ar nežēlīgiem cilvēkiem viņai aizņēma krietni daudz laika. Reiz, kad kāds jātnieks, izliecies no seg­liem, sita nokusušu teļu, kas nespēja tikt līdzi savai mātei, Mērija pakāpās uz vārtu staba un asarainā balsī bāra jātnieku.

Kad teļš ar siekalām notašķītiem sāniem pakrita, Mērija pieskrēja tam klāt un stāvēja, sažņaugusi rokas. Vīrs vairs nesita telēnu.

Mērijai bija melni mati un brūnas acis; viņa bieži trūkās kājās, lai kādam kaut ko padotu. Viņa gribēja kļūt par misionāri un palīdzēt nabaga melnajiem. Daž­reiz viņa pārdomāja un taisījās palīdzēt ķīniešu pagā­niem, tikai mazliet baidījās, ka viņu nenoslepkavo.

«Biļetenā» reizēm bija ievietotas ilustrācijas, kas attēloja, kā melnādainie vāra misionārus katlos, un es teicu māsai, ka labāk tikt noslepkavotam nekā izvārī­tam, galvenokārt tāpēc, ka nezināju, ko nozīmē no­slepkavot.

Pati vecākā no mums bija Džeina. Viņa baroja vis­tas un turēja trīs jērus, ko viņai bija atdevis kāds lopu dzinējs, kad tie bija tā noguruši, ka nevarēja tālāk paiet. Viņa bija gara auguma un staigāja ar paceltu galvu. Viņa palīdzēja misis Malvenijai, maiznieka sievai, uzraudzīt bērnus, saņēma par to piecus šiliņus nedēlā un, atdevusi daļu mātei, par atlikumu varēja pirkt, ko vien gribēja.

Viņa jau valkāja garus svārkus, uzsprauda matus un staigāja dzeltenbrūnos šņorzābakos, kas sniedzās gandrīz līdz ceļiem. Misis Malvenija teica, ka tie izska­toties smalki, un es domāju tāpat.

Kad mēs ar Džeinu gājām pa ielu, viņa arvien brī­dināja mani:

— Esi pieklājīgs un pacel cepuri, ja satiksim misis Malveniju.

Ja es visu laiku piedomāju, ka jāpaceļ cepure, tad arī pacēlu, taču bieži vien tas man izgāja no prāta.

Džeina bija pie misis Malvenijas, kad es pārrados mājās, tāpēc Mērija izstāstīja man visu par kanārij­putniņiem, par kakadu Petu, par manu mīluli oposumu un kara|papagaili, kam vēl nebija uzaugusi aste. Viņa katru dienu tos pabarojusi, ne reizīti nav aizmirsusi un ielikusi divas jaunas konservu kārbas, kur kanārijput­niņiem ieliet ūdeni. Vajagot tikai iztīrīt Peta būri. Opo- sums vēl arvien skrāpējot, kad to ņemot rokās, tomēr mazāk nekā agrāk.

Sēdēju savos ratiņos — māte bija noglabājusi kru­ķus, jo tos es drīkstēju lietot tikai vienu stundu dienā, — un vēroju, kā māte klāj galdu pusdienām. Mērija ienesa malku no malkas kastes, kas stāvēja priekšnamā, kur satrunējušie dēli klusināja viņas straujo soju troksni.

Tagad, kad biju mājās, slimnīca šķita kaut kur tālu un viss notikušais pamazām zaudēja asumu un palika manā atmiņā kā stāsts, kurā es biju darbojies līdzi. Mazie ikdienas notikumi ap mani atkal ienāca manā dzīvē — ar jaunu spilgtumu, jaunu burvību. Pat spožie āķi pie brūnās virtuves bufetes, no kuras māte pašlaik ņēma laukā krūzītes, man likās neparasti un nozīmīgi, it kā es nekad agrāk nebūtu tos redzējis.