Alans Maršals - ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

Tomēr es negribēju tēvu apbēdināt, tāpēc sacīju:

— Nu lai! Es droši vien būtu atkal skatījies atpakaļ.

Es biju mazākais un jaunākais no visiem bērnu skrie­šanās sacīkšu dalībniekiem svētdienas skolas sarīko­jumā, un rīkotāji iekārtoja tā, lai es katrā ziņā pienāktu pie lentas ātrāk par vecākajiem un lielākajiem zēniem. Man lika skriet tikai pusdistanci, kaut arī šī priekšro­cība patiesībā bija lieka, jo es skrēju ātri pat tad, kad tas nemaz nebija vajadzīgs, taču sacīkstēs es vēl nekad nebiju uzvarējis, tāpēc viņi ļoti vēlējās man palīdzēt.

Tēvs vienmēr pieteica mani šajās sacīkstēs ar lielu pašpaļāvību. Pirms pēdējā sarīkojuma, kad es vēl varēju skriet kā visi zēni, tēvs no rīta rūpīgi izskaid­roja, kas man jādara, kad atskanēs pistoles šāviens, un es tik aizrautīgi uzklausīju viņa padomus, ka viņš pie brokastgalda paziņoja:

— Alans šodien noskries citus zēnus!

Es noklausījos šo pravietisko apgalvojumu, it kā tā būtu dieva nolikta patiesība! Ja tētis ir teicis, ka es šodien uzvarēšu sacīkstēs, tad es uzvarēšu. Citādi ne­maz nevarēja būt. Stundu, kas atlika līdz aizbraukšanai, es pavadīju pie vārtiem, stāstīdams par savu gaidāmo uzvaru katram, kas brauca vai jāja garām.

Sarīkojums notika Turallas upes krastā, trīs jūdzes no mūsu mājas, un pirms gada šajā dienā tēvs veda mūs uz turieni trīsvietīgajos vieglajos ratos. Mēs ar māti un tēvu sēdējām uz priekšējā sēdekļa, Mērija un Džeina aizmugurē, viena otrai pretī.

Fermeri un mežinieki, kas brauca uz sarīkojumu, uzskatīja, ka šis gadījums dod viņiem iespēju parādīt, cik kuram labi zirgi, un visas trīs jūdzes līdz upei riteņi griezās kā negudri un grants šķīda zem straujiem pa­kaviem — braucēji izaicināja cits citu uz sacensību, lai palepotos ar saviem zirgiem.

Uz upi veda šoseja, bet līdzās tai pa zālaini stiepās trīs dziļas, garas sliedes, ko bija iebraukuši tie, kas pārbaudīja savus zirgus. Vidējo, platāko taku bija iemi­nušas zirgu kājas, un abpus tai gāja riteņu iespiedumi mīkstajā zemē. Šis ceļš aizlocījās apkārt celmiem, ga­rām dīķiem, vijās caur kokiem, kamēr beidzot pie kāda dziļa grāvja atkal savienojās ar šoseju.

Tomēr ne uz ilgu laiku. Kad šķērslis bija garām, ceļš no jauna nogriezās zālainē un vijās tālāk, kamēr nozuda aiz pakalna tālu pamalē.

Tēvs arvien brauca pa šo līkumaino, bedraino ceļu, un rati man par lielu prieku šūpojās un kratījās, kad viņš «uzmeta» Princim ar pātagu.

Princis bija straujš bēris ar līku purnu, un tēvs ap­galvoja, ka viņš skrienot kā vējš. Viņam bija garš solis un plati nagi; rikšodams viņš bieži «piesita» — pakaļ­kāju pakavi ar asu klikšķi pieskārās priekšējiem.

Man tas patika. Aiz tā paša iemesla man patika, ja man staigājot čīkstēja zābaki. Čīkstoši zābaki liecināja, ka es esmu pieaudzis, un Prinča šķindošie pakavi lie­cināja, ka tas ir zirgs, kas spēj skriet. Tēvam šis Prinča paradums nepatika, un viņš tam lika smagākus priek­šējos pakavus, lai tas nevarētu mest kājas tik augstu.

Kad Princis nogriezās uz sacīkšu ceļa un juta, ka tēvs pievelk grožus — «liek viņam saņemties», kā tēvs teica, — viņš pieglauda ausis, izstiepās un ar gariem, slaidiem vēzieniem meta uz priekšu savas spēcīgās kājas, un ratu riteņi sāka dūkt.

Arī man gribējās dziedāt, jo mani priecīgi satrauca asais vējš, kas sitās sejā, un zemes piciņu un grants dzēlieni vaigos. Man patika redzēt, kā tēva rokas cieši turēja grožus, kad viņš mēģināja tikt garām ratiem, kuros viņa paziņas, uz priekšu saliekušies, raustīja va­ļīgos grožus vai vicināja pātagas, neatlaidīgi mudinā­dami zirgus, kas pūlējās skriet, cik jaudas.

— Hei! Hei! — sauca tēvs, un šai saucienā, ko viņš bieži lietoja, iejādams zirgus, bija neatvairāms, spēcīgs mudinājums, ko zirgi saprata un tādēļ skrēja arvien straujāk.

Tagad, sēdēdams saulītē ar segu uz ceļiem un vēro­dams, kā tēvs smērē ratus, es atcerējos to dienu pirms gada, kad viņš pārspēja Makfersonu «divu jūdžu sa­censībās».

Kaut kāda iemesla dēļ tēvs nekad neskatījās atpakaļ uz braucējiem, kas ar viņu sacentās. Viņš skatījās tikai uz ceļu, pa kuru brauca, un smaids rotājās viņam sejā.

— Iebrauksi bedrē un paspēlēsi veselu jardu, — viņš reiz man paskaidroja.

Es vienmēr lūkojos atpakaļ. Bija satraucoši redzēt tūlīt aiz mūsu ratiem spēcīga zirga galvu, izplestās nāsis un putām klāto kaklu.

Atceros, ka toreiz raudzījos atpakaļ uz Makfersonu.

— Makfersons mūs apdzen, tēt! — es brīdināju tēvu, redzēdams, ka pa šoseju mums aizmugurē brāžas divriči ar dzelteniem riteņiem un tajos sēž vīrs ar smilškrāsas bārdu un pātago sānus sirmam aidiniekam. Lauku ceļš, pa kuru mēs braucām, tai vietā jau sāka tuvoties šosejai.

— Jupis viņu rauj! — norūca tēvs. Viņš piecēlās kājās, paliecās uz priekšu un saņēma īsāk grožus, tad pameta ašu skatienu uz priekšu, kur apmēram simt jardu attālumā sacīkšu ceļš savienojās ar šoseju un gāja pāri grāvim. Tālāk tas atkal nogriezās no šosejas, bet pari tiltam varēja braukt tikai pa vienam.

— Pievelc, skaistuli! — kliedza tēvs un viegli uz­sita Princim ar pātagu. Lielais zirgs izstiepās un spēra vēl garākus so|us. Mēs jau braucām līdztekus šosejai.

— Pie velna! Ceļu! — iebļāvās Makfersons. — Griez ceļu, citādi lāsts pār tevi, Maršal! — Makfersons bija draudzes vecākais un zināja visu par velniem un lās­tiem, bet par Princi viņš nezināja nekā.

— Es jums jau esmu priekšā! — tēvs sauca. — Hei! Hei!

Un Princis vēl mazliet pielika soli, kā tēvs bija pa­redzējis. Rati uzlidoja Makfersona sirmim gar purnu uz šosejas, putekļu mākonī pārbrauca pāri tiltam un atkal nogriezās uz klusā lauku ceļa, kamēr Makfersons lādējās mums aizmugurē, vēl arvien vicinādams pātagu.

— Piķis un zēvele! — iesaucās tēvs. — Viņš iedo­mājas, ka es viņam padošos. Būtu es iebraucamajos ratos, sen būtu atstājis viņu ar garu degunu.

Tēvs allaž daudz lādējās pa ceļam uz svētdienas skolas sarīkojumu.

— Neaizmirsti, uz kurieni mēs braucam, — māte viņam atgādināja.

—• Labi, labi! — tēvs centās izdabāt. — Velns! Tur jau brauc Rodžers ar savu jauno Saini. Hei! Hei!

Taču mēs bijām uzbraukuši pēdējā pakalnā, un sa­rīkojuma vieta bija klāt. Blakus tai tecēja upe. Tai pāri liecās milzīgs dzelzceļa tilts, kura ēna raustījās un drebēja uz ūdens un nekustīgi stiepās pāri plašajam, zālainajam laukumam gar ūdens malu.

Bērni jau rotaļājās šajā laukumā. Pieaugušie līkājās ap groziem, ņēma ārā tasītes un šķīvjus, tina no papī­riem laukā mājas cepumus un kārtoja uz paplātēm sviestmaizes.

Piesieti pie žoga, kas stiepās pāri tuvējam pakalnam, zirgi atpūtās ar nokārtām galvām un vaļēju iejūgu. Daži mētāja auzu tarbas, sprauslādami, kad nāsīs iekļuva putekļi. Lejā zem tilta daždažādi rati ar tukšām ilksīm stāvēja ēnā starp balstiem.

Tēvs iebrauca mūsu pajūgu starp divām augstu ko­lonu rindām, un mēs izkūleņojām ārā gandrīz reizē ar viņa «Tprū!» un grožu rāvienu, kas apstādināja zirgus.

Es skriešus devos uz upi. Bija prieks kaut paska­tīties uz to. Plūstošais ūdens aplieca ap slaidajiem meldriem bangu vilnīšus. Niedru plakanās lapas šū­poja savas smailes virs ūdens līmeņa, un no dziļuma reizēm pacēlās sudrabaini burbuļi un sašķīda ūdens virsū, saceldami ņirboņu.