Alans Maršals - ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

Mēs zinājām, kā viņš redzēja, ka Tompsons viņam aiz muguras vaibstās. Virs kamīna novietotās gleznas stikls atspoguļoja tos, kas atradās skolotāja aizmugurē, un, skatīdamies uz gleznu, viņš neredzēja ne kritušos kareivjus, ne vīru, kas kliegdams turēja karogu; viņš redzēja bērnu sejas.

Bērni bieži runāja par niedres spieķi un siksnu. Daži no vecākajiem zēniem ļoti gudri sprieda par šo tematu, un mēs klausījāmies viņos ar cieņu.

Viņi pastāstīja mums, ka vajadzētu ielikt spieķa galā kādā plaisiņā zirga astru, un, kad ar tādu spieķi sistu pa roku, tas uzreiz sašķeltos divās dajās. To dzir­dēdams, es iztēlojos, ka iekāpju pa logu skolā, kad tur neviena nav, ielieku spieķī astru un nemanīts pazūdu. Es varēju iedomāties mistera Takera nikno, apjukušo seju nākošajā dienā, kad viņš blenž uz sašķelto, nede­rīgo spieķi savā rokā, bet es stāvu viņa priekšā smai­dīdams, ar izstieptu roku, gaidīdams sitienu, kas vairs nenāks. Tas bija visai patīkams skats.

Taču, lai ieliktu šo astru, vajadzētu uzlauzt aizslēgto katedru, un to mēs nevarējām. Un mēs ieberzējām delnas ar sveķiem, pārliecināti, ka tie darīs ādu tik cietu, ka nekādi sitieni nesāpēs.

Es pamazām kļuvu par padomdevēju sveķu jautā­jumā, noteikdams, cik daudz un kā tie jālieto, un ap­rakstīdams sveķu dažādās īpašības tādā tonī, kas lieci­nāja, ka esmu īsts lietpratējs un ar mani nav ko strīdēties.

Taču vēlāk es pārgāju uz akāciju mizām — mērcēju rokas brūnajā šķidrumā, ko ieguvu, aplejot mizas ar kar­stu ūdeni. Es apgalvoju, ka tas miecē ādu, un par apstip­rinājumu rādīju savas delnas, kas bija cietas no pastā­vīgās berzēšanās pret kruķu spraišļiem. Man radās daudz sekotāju, un par pudeli akāciju mizu šķidruma, ja tas bija gandrīz melns, es ņēmu četras marmora bumbiņas vai sešas bildītes no cigarešu kārbiņām.

Sākumā es sēdēju galerijā tajā telpas daļā, kur mā­cīja mis Pringla. Galerija sastāvēja no solu rindām, kas atradās cita par citu augstāk, pēdējā gandrīz vai pie pašiem griestiem. Katram solam bija sēdeklis bez at­zveltnes, un tajā varēja novietoties seši bērni. Solu virsas bija izraibinātas ar iniciāļiem, apļiem, četrstū­riem un robiem, kas bija ieskrāpēti kokā ar kabatas nažiem. Dažos bija izgriezti apaļi caurumi, un pa tiem varēja iemest dzēšamo gumiju vai zīmuli apakšējā no­dalījumā. Sešas tintnīcas atradās tam nolūkam izurbtos iedobumos un blakus tām gropes spalvām un zīmuļiem.

Mazie rakstīja uz tāfeles. Tāfeles rāmī bija caurums, kurā ievēra aukliņu un pie tās piesēja lupatu.

Kad tāfeli vajadzēja notīrīt, uz tās uzspļāva un ar lupatu noslaucīja uzrakstīto. Pēc kāda laika lupata sāka ost, un tad skolnieks dabūja no mātes citu.

Bija parasts sakrāt krietnu spļāvienu, sūcot vaigu iekšpusi un kustinot žokļus. Ar lielu spļāvienu varēja palepoties, parādīt to zēnam, kas sēdēja blakus, un tikai tad, grozot tāfeli, virzīt siekalas gan uz vienu, gan otru pusi, kamēr mitrā sliede, ko tās atstāja, izpletās gan­drīz pa visu tāfeli. Tad skolnieks noslaucīja tāfeli un pievērsa uzmanību mis Pringlai.

Mis Pringla uzskatīja, ka vajagot tikai pastāvīgi at­kārtot vārdu, un tas ne vien uz visiem laikiem iespiedī- šoties atmiņā, bet būšot arī pilnīgi skaidra tā nozīme.

Vispirms mēs iemācījāmies alfabētu, ik dienas to atkārtodami, tad visa klase vienmuļā balsī vilka: «Ka- a-ķe-i-es — kaķis; ka-a-ķe-i-es — kaķis; ka-a-ķe-i-es — kaķis.»

Tajā vakarā skolnieks paziņoja savai mātei, ka prot saburtot vārdu «Kaķis», un māte sacīja, tas esot lieliski.

Tomēr mans tēvs tā nedomāja.

Kad es iepazīstināju viņu ar savām, zināšanām, viņš teica:

— Pie velna «kaķi»! Saburto «zirgu».

Es iemācījos ātri, ja domāju līdzi, taču stundās bieži vien smējos un pļāpāju un pastāvīgi dabūju sitienus. Pēc katras stundas man palika kaut kas neapgūts, ne­zināms, un es sāku nīst skolu. Mis Pringla paļāja manu rokrakstu un allaž klakšķināja mēli, skatīdamās manā rakstudarbā. Zīmēt kaut ko pēc paša izvēles man pa­tika, jo tad varēju zīmēt eikaliptu lapas, un man zīmē­jumi vienmēr izdevās citādāki nekā pārējiem. Tajās stundās, kad vajadzēja zīmēt noteiktus priekšmetus, mums parasti nolika priekšā kubus, un tie man nekad neiznāca precīzi.

Reizi nedēļā mums bija mācība, ko sauca par «Dabas zinībām». Tā man patika, jo tad mums atļāva stāvēt ap galdu un mēs varējām grūstīties un jokoties.

Misters Takers atvēra skapi, kur glabājās dažas stikla caurules, spirta lampiņa, pudelīte ar dzīvsudrabu un ādas disks, kam centrā bija piestiprināta aukliņa. Viņš nolika šos priekšmetus uz galda un sacīja:

— Šodien mēs apskatīsim gaisa spiedienu, kas ir četrpadsmit mārciņas uz kvadrātcollu.

Es nekā no tā nesapratu, taču, stāvēdams blakus Megijai Maligenai, vēlējos paspīdēt ar savām zināša­nām un atkārtoju, ko man tēvs bija stāstījis: jo vairāk gaisa cilvēks ievelkot plaušās, jo vieglāks tas esot un upē neslīkstot. Domāju, ka tam ir kāds sakars ar dabas zinībām, taču misters Takers lēnām nolika ādas disku atpakaj uz galda, tad uzlūkoja mani tā, ka man vaja­dzēja nolaist acis, un izspieda caur zobiem:

— Maršal, ievēro to, ka mūs neinteresē ne tavs tēvs, ne tas, ko tavs tēvs sacījis, pat ja šādi izteikumi liecina par viņa dēla muļķību. Esi tik laipns un klausies uz­manīgi!

Tad viņš apslapināja ādas disku un piespieda to pie galda, un neviens no mums nevarēja to atraut, izņemot Megiju Maligenu, kura saplēsa to gabalos ar vienu rāvienu un pierādīja, ka nav nekāda gaisa spiediena.

Vezdama mani uz mājām, viņa sacīja, ka man tais­nība un tāda gaisa spiediena neesot.

— Es labprāt tev kaut ko uzdāvinātu, — es viņai sacīju, — bet man nekā nav.

— Vai tev nav kāds žurnāls? — viņa jautāja.

— Man ir divi zem gultas, — es dedzīgi atbildēju. — Es uzdāvināšu tev abus.

Kruķi pamazām kļuva it kā daļa rio manis paša. Ma­nas rokas bija attīstījušās vairāk par citām ķermeņa daļām, paduses norūdījušās un cietas. Kruķi vairs ne­radīja sāpes, un es varēju ērti staigāt.

Man bija dažādi staigāšanas veidi, un es nosaucu tos vārdos, ar ko apzīmē zirgu gailu. Es varēju virzīties uz priekšu soļiem, rikšiem, aulekšiem, galopā.

Bieži un smagi krilu, taču iemanījos novelties zemē tā, lai pasargātu slimo kāju no trieciena. Atcerēdamies agrāk piedzīvotos kritienus, es jau paklupdams zināju, kāds būs kritiens, — «labs» vai «slikts». Ja abi kruķi paslīdēja mirklī, kad es vēzēju kājas uz priekšu, es kritu atmuguriski, un tas bija pats ļaunākais, jo tādos gadījumos man bieži vien aizsitās elpa vai arī uzkritu virsū slimajai kājai. Tas bija sāpīgs kritiens, un tādās reizēs es dauzīju ar dūrēm zemi, lai apspiestu raudas.

8 Alans Maršals

Kad tikai viens kruķis paslīdēja vai atsitās pret akmeni vai sakni, es kritu uz priekšu, uz rokām, un nekad ne- sasitos.

Es nekad netiku vaļā no zilumiem, puniem vai no- brāzumiem, un ik vakarus man nācās ārstēt kādu dienā dabūtu pušumu.

Taču es par to neraizējos. Tas bija gan nepatīkami, taču likās neizbēgami, un man pat prātā neienāca, ka tā jācieš tikai kroplim, — šādu jēdzienu es tajā laikā uz sevi neattiecināju.

Sāku pats iet uz skolu un iepazīties ar nogurumu, pilnīgu spēku izsīkumu — visu kropļu sūro likstu.

Es vienmēr vairījos no līkumiem, vienmēr, cik taisnā ceļā vien iespējams, devos, kur biju nodomājis. Labāk gāju cauri dzelkšņu puduriem nekā apkārt, labāk kāpu pāri žogiem, nekā nogriezos dažus jardus sānis, lai ietu pa vārtiem.