Alans Maršals - ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

Fredijs aplūkoja bildīti, tad apgrieza to un paskatījās uz numuru. Pēc tam izlasīja attēloto bruņu aprakstu un noteica:

— Tieši tā, kas man vajadzīga, nudien!

Viņš izvilka no kabatas tabakas kārbiņu un atvēra to. Ielika jauno bildīti, kur tai vajadzēja atrasties, uz­sita ar paciņu pa staba galu, lai nolīdzinātu, aplaizīja īkšķi un lēni izskaitīja bildītes, skaļi nosaukdams katru numuru. Es atkārtoju tos viņam līdzi.

— Piecdesmit! — lepni un laimīgi iesaucos, kad viņš pieskārās pēdējai.

— Tā izskatās! — Fredijs pievienojās.

Viņš atkal uzsita ar paciņu pret stabu un izskaitīja vēlreiz, sākdams no otra gala.

— Tagad tev ir pilns komplekts, Fredij, — es prie­cīgi sacīju, kad viņš beidza. — Un visas labu labās.

— Jā, — Fredijs noteica. Viņš ielika bildītes atpakaļ tabakas kārbā. — Padomā tikai — pilns komplekts! — Viņš turēja kārbu izstieptā rokā un smaidīdams lū­kojās uz to.

— Še, ņem to! — viņš teica, piepeši iemezdams kārbiņu man rokās. — Tās ir tavas. Es tās krāju tev.

Skolā viņš reti rotaļājās ar mani, vairāk domādams par to, kā iespēlēt marmora bumbiņas un savākt bildī­tes no cigarešu kārbiņām, vai laizdams rotaļu vilciņu.

Es vāji spēlēju bumbiņas un vienmēr zaudēju. Fre- dijam bija viena īpaša, «pienainā bumbiņa šiliņa vēr­tībā», un viņš man to iedeva, lai es varētu spēlēt «uz vērtīgajām». Katrs dalībnieks lika aplī vienu bumbiņu, taču vienīgi vislabākie spēlētāji riskēja ar tik dārgām. Es pazaudēju šo «pienaino» bumbiņu, kad vien spēlēju, un tad devos pie Fredija un pateicu:

— Es atkal to paspēlēju, Fredij.

— Kam? — Fredijs apjautājās.

— Billijam Robertsonam.

Tas nekas! — Fredijs mani mierināja, aizgāja,

atguva to atpakaļ un atdeva inan, noteikdams: — Te tā ir! — un atkal atgriezās pie savām spēlēm.

Kad es sastrīdējos ar kādu zēnu, Fredijs allaž turējās tuvumā un klausījās, spārdīdams ar kāju granti. Reiz, kad Stivs Makintairs piedraudēja iespert man pa mu­guru, es tam atcirtu:

— Tad tas būs tavs pēdējais spēriens!

Un Stivs grasījās mesties man virsū. Fredijs bija to dzirdējis un sacīja Stivam:

— Kas aiztiks viņu, tam būs darīšana ar mani!

Pēc tam Stivs vairs negribēja man spert, tomēr,

iedams klasē, pačukstēja:

— Es tev sadošu pēc stundām, tad tu redzēsi!

Es atvēzēju kruķi un, iekams viņš paspēja atvirzī­ties, trāpīju viņam pa stilbu, un zēni tūdaļ nostājās gan manā, gan Stiva pusē — vieni sacīja, man vajagot sa­dot, otri — ka Stivs to pelnījis.

Mums ar Stivu strīds sākās jau agrāk, kad mēs visi reiz cīkstējāmies skolas pagalmā pie četrstūrainās me­tala tvertnes, kur glabājās ūdens. Liela skārda krūze ar aprūsējušu dibenu karājās pie tvertnes krāna, un zem tā bērni bija ieminuši bedri, kurā krājās izlaistītais ūdens. Tie, kas gribēja padzerties, mīdījās šinī dubļai­najā peļķē kā govis pie siles.

Vasarā, kad mēs rotaļājāmies pagalmā, ap tvertni arvien bija drūzma, meitenes un zēni stumdījās un grūstījās, raudami vēl neiztukšoto krūzi no lūpām tiem, kas jau dzēra, un liedami tās saturu savās mutēs, kamēr daudzas rokas vēl snaikstījās pēc tās. Kad viens bija padzēries, krūzi tūdaļ satvēra un tukšoja cits.

Pastāvīgi skanēja kliedzieni. Visi vērsās pret to, kas pašlaik dzēra, — lūdza, draudēja, atgādināja senus no­darījumus vai solījumus, ko tas bija aizmirsis.

— Te, šai pusē, Bil… Es esmu šeit… Dod krūzi! Es tev aizdevu savu bumbiņu. Es pēc tevis, Džim… Ei, Džim, es pēc tevis . . . Tur pietiks mums abiem. Paej nost, vai neredzi, kur grūdies … Es biju pirmais. Tagad mana kārta. Ej ratā!

Ūdens lija uz kleitām, krekliem … Zēni uz vienas kājas lēca ārā no drūzmas, aptvēruši ar rokām stilbus un kliegdami: — O-o-o! — Meitenes spiedza: — Es pateikšu skolotājam! — Padzērušie spiedās ārā no bara, ar plaukstām slaucīdami slapjās mutes, un smai­dīja uzvaras smaidu.

Es cīnījos līdz ar citiem. Tādās reizēs neviens ne­domāja par manām kroplajām kājām un mani notrieca zemē vai pagrūda sānis ar visiem maniem kruķiem.

Es pats pamudināju viņus tā rīkoties, lietodams iz­teicienus, kas neatbilda maniem spēkiem.

— Es tevi viens divi notriekšu no kātiem, — pie­draudēju kādam visā skolā pazīstamam kauslim, un tas nobrīnījās vien.

Visi domāja, ka es spēju pierādīt vārdus ar darbiem, taču līdz strīdam ar Stivu Makintairu es nekad savus draudus nebiju izpildījis.

Man dzerot, Stivs pasita krūzi uz augšu, aplēja ar ūdeni un izrāva krūzi no rokām. Es iebelzu viņam pa vēderu un pats novēlos zemē, jo man nokrita kruķis. Zemē gulēdams, es saķēru Stivu aiz kājām un nogāzu dubļos. Tomēr viņš piecēlās ātrāk nekā es un grasījās mesties man virsū, bet tajā mirklī atskanēja zvans.

Visu nedēļu pēc tam mēs piedraudējām viens otram, un mums katram bija savs draugu pulks, kas pačukstēja padomus. Visi atzina, ka man esot spēcīgas rokas, taču Stiva padomdevēji atklāti pateica, ka es būšot pagalam, ja man izraušot kruķus. Zēni, kas stāvēja manā pusē, turpretī apgalvoja, ka es vislabāk varot cīnīties, zemē gulēdams.

Es pats nezināju, kā varu vislabāk cīnīties, taču par sakāvi pat iedomāties nespēju.

— Pieņemsim, ka viņš mani notriec. zemē, — es skaidroju Fredijam Hokam. — Nu, kad tieku kājās, es varu atkal uzbrukt viņam.

Mans spriedums balstījās uz visai vienkārša nosa­cījuma: «Kas nepadodas, to nevar uzvarēt.» Tā kā ne­kas pasaulē nespētu piespiest mani padoties, man vaja­dzēja uzvarēt.

Fredijs, skaitīdams bumbiņas un likdams tās ar auklu aizsienamā drānas maisiņā, piezīmēja:

— Es cīnīšos ar viņu tavā vietā un iedošu tev vēl vienu bumbiņu.

Tam es nevarēju piekrist. Es pats gribēju norēķi­nāties ar Stivu Makintairu. Man vajadzēja cīnīties ar viņu, citādi es būtu mīkstčaulis. Ja es necīnītos ar viņu, zēni vairs neticētu maniem vārdiem.

Paskaidroju to Fredijam, un tas ieteica man atbalstī­ties ar muguru pret mūri, jo tad Stivs, netrāpīdams man, atdauzītu pret akmeņiem rokas.

Man tas likās labs padoms.

Tovakar, mājās pārnācis, es pastāstīju mātei, ka otrā dienā cīnīšos ar Stivu Makintairu Džeksona aplokā aiz vecā celma.

Māte tai brīdī stāvēja pie plīts un gatavoja ēdienu. Viņa pagriezās pret mani un iesaucās:

— Cīnīsies? Tu cīnīsies?

— Jā, — es apstiprināju.

Viņa uzlika lielo, melno katlu uz plīts un sacīja:

— Man nepatīk, ka tu kaujies, Alan. Vai tu nevari iztikt bez tā?

— Nē. Es gribu cīnīties ar viņu.

— Nevajag! — māte lūdzās, tad pēkšņi apklusa un raudzījās manī, un viņas seja pauda rūpes un pār­domas.

— Es … Un ko tēvs par to saka?

— Es viņam vēl neesmu stāstījis.

— Ej izstāsti!

Devos uz aploku, kur tēvs vadāja pa apli jaunu, ne­mierīgu zirgu, kas vilka sev līdzi stabu. Zirgs bija izlie­cis kaklu, un ap muti pie laužņiem tam bija putas. Tas gāja gan strauji, gan atkal lēni, un tēvs visu laiku ru­nāja, mierinādams to.

Uzrāpos uz žoga un paziņoju:

— Rīt es cīnīšos ar Stivu Makintairu.

Tēvs apturēja zirgu, piegāja klāt un paplikšķināja tam kaklu.

— Ko nozīmē — cīnīšos? Vai tu liksies viņam virsū ar dūrēm?

— Jā.

Par ko jūs sastrīdējāties?

Viņš mani aplēja ar ūdeni.

— Vai tas ir tik slikti? Man patīk laistīties ar ūdeni.