Alans Maršals - ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

Normāls bērns izlieto savu enerģijas pārpalikumu, skraidīdams apkārt, lēkādams, griezdamies vai, ejot pa ielu, spārdīdams akmeņus. Arī es jutu vajadzību darīt to pašu un, iedams pa ceļu, taisīju neveiklus lēcienus, lai parādītu savu labo garastāvokli. Redzēdami, cik ne­veikli es paužu savu dzīvesprieku, ļaudis noraudzījās mani ar aizkustinājumu un nožēlu, tā ka es tūdaļ mitē­jos un nogaidīju, kamēr viņi mani vairs neredzēja; tad viņu skumjas un sāpes mani vairs neatturēja un es atkal atgriezos savā laimīgajā pasaulē.

Pašam to neapzinoties, man mainījās uzskati: agrāk es cienīju zēnus, kas daudz laika ziedoja lasīšanai, tagad mani sāka pievilkt spēks un veiklība. Futbolists, bok­seris, velosipēdists mani valdzināja daudz vairāk nekā zēns, kas apveltīts ar ievērojamām garīgām spējām. Rupji zēni kļuva par maniem rotaļu biedriem, un bieži vien pēc manas runas varēja spriest, ka pats esmu kauslīgs.

— Pēc stundām es tev likšu pa aci, Ted. Pagaidi tikai!

Vārdos es bieži draudēju, taču vairījos izpildīt savus draudus. Es nespēju sadunkāt zēnu, ja viņš pirmais neiebelza man.

Jebkura varmācība man derdzās. Dažreiz, kad gadī­jās redzēt, ka vīrs sit zirgu vai sper sunim, es, mājās pārnācis, apliku roku Megai ap kaklu un cieši piespiedu viņu sev klāt. Apzinādamies, ka viņa dzīvo drošībā, es pats jutos labāk.

Maz bija tādu mirkļu, kad es nedomāju par dzīvnie­kiem un putniem. Putnu lidojums iedarbojās uz mani kā muziķa. Es vēroju skrejošus suņus, gandrīz ar sāpēm apjauzdams viņu kustību skaistumu, un auļojošs zirgs izraisīja manī saviļņojumu, ko es pats nespēju iz­skaidrot.

Es neapzinājos, ka, dievinādams jebkuru darbību, kas apliecināja spēku un veiklību, es guvu gandarī­jumu par to, ka pats nespēju tā rīkoties. Es tikai zināju, ka, redzēdams citu spēka izpaudumus, pats jutu možumu.

Mēs ar Džo Kārmaiklu kopīgi medījām zaķus un trusīšus, ar suņiem klaiņojām pa krūmiem un vaļējiem aplokiem, un, kad izcēlām zaķi un suņi sāka dzīties tam pakaļ, es sajūsmināts vēroju ķenguru suņa līgano skrējienu, tuvu pie zemes nolaisto galvu, skaisto kakla un piecu izliekumu, spraigos pagriezienus, kad viņš apdzina zaķi, kas bēgdams meta cilpas.

Sāku vakaros staigāt pa mežu, lai ieelpotu zemes un koku smaržu. Nometos ceļos sūnās un papardēs, spiedu seju pie zemes, uzsūkdams tās aromātu. Rak­ņājos ar pirkstiem pa zāles saknītēm, neizsakāmi vēlē­damies izpētīt, no kā sastāv zemes pika, ko turu rokā, aplūkot sīkās, matiņiem līdzīgās saknītes, kas stīgo tajā. Zeme bija it kā apveltīta ar kādu burvību, un man sāka likties, ka mana galva pārāk tālu no tās, lai spētu pilnīgi iepazīt zāli, lauku puķes, papardes un akmeņus, kas gadījās man ceļā. Es vēlējos līdzīgi sunim skriet ar degunu pie zemes, lai neviena smarža man neietu zu­dumā, lai neviens brīnums akmens vai auga izskatā ne­paliktu neievērots.

Es mēdzu ložņāt cauri papardēm purva malā, atstā­dams aiz sevis platu sliedi un ik reizes atklādams kaut ko vēl neredzētu, vai arī gulēt visā garumā, seju pie- liecis tuvu paparžu jaunajiem dzinumiem, kas nule izniruši no auglīgās zemes un atgādināja dūrītēs savilktas bērnu rociņas. Cik tie bija maigi, cik mīļi un nevarīgi! Es noliecu galvu un pieskāros tiem ar vaigu.

Taču es jutos saistīts, nespēju rast atklājumu, kas izskaidrotu un remdētu šīs manas alkas. Tāpēc es ļāvos sapņiem, jo tad varēju klaiņot pēc patikas, tad nepaklausīgais ķermenis mani nekavēja.

Pēc tējas, kamēr vēl nebija pienācis laiks iet gulēt, gaidu pilnajā mijkrēslī, kad purvā sāka kurkstēt vardes un pirmie oposumi pabāza galvu no koku dobumiem, es mēdzu stāvēt ārā, vērdamies caur vārtiem pāri ceļam uz mežu, kas nekustīgi slējās pret debesīm, gaidot nakti. Visvairāk man patika tie vakari, kad mēness lēnām cēlās aiz Turallas kalna, kas likās milzīgs un asi iezī­mējās palsajā gaismā.

Klausīdamies varžu kurkstēšanā, pūces kliedzienos vai oposuma pīkstos, es domās devos straujā skrējienā cauri naktij, joņoju uz četrām kājām, ar degunu pie zemes, sekodams pa trusīša vai ķengura pēdām. Varbūt es biju dingo vai parastais suns, kas dzīvo savu pat­stāvīgu dzīvi mežā, — to es skaidri nezināju, — taču es nekad nešķīros no meža, pa kuru cilpoju nepiekusis. Es biju daļa no tā, un man piederēja viss, ko tas sniedza.

Iztēlē staigāšana man nesagādāja grūtības, es skrēju, nejuzdams noguruma, lēcu bez pūlēm, kustējos viegli un veikli kā citi cilvēki vai suņi un zirgi.

Kā suns lēkšodams nakts tumsā, es nejutu ne pūļu, ne noguruma, ne kritiena sāpju. Es joņoju pa mežu, nepaceldams degunu no lapām apbirušās zemes, džinos pakaļ bēgošiem ķenguriem, nogriezdamies, kad viņi no­griezās, lēcu, lai notvertu tos, traucos pāri siekstām un strautiem gan mēness gaismā, gan koku ēnā, cilpoju, metu līkumus, un mani nesa spēcīgi muskuļi, un neiz­mērojami, līksmi spēka uzplūdi darīja mani možu.

Savā iztēlē es pārtraucu šos medību sapņus, kad biju notvēris trusīti-vai ķenguru, mani valdzināja tikai pašas medības, tas, ka mana būtne tad likās it kā daļa no meža.

Es nespēju iedomāties, ka vesels cilvēks var nogurt. Biju pārliecināts, ka nogurumu rada staigāšana ar kru­ķiem, veseli cilvēki, manuprāt, šādu sajūtu nepazina.

Kruķi taču neļāva man aizskriet bez apstāšanās līdz skolai, tie taču lika manai sirdij stiprāk dauzīties, kad kāpu kalnā, un piespieda mani aizelsušos atbalstīties pret koku, kamēr citi zēni gāja tālāk. Tomēr es nevai­noju savus kruķus. Es nespēju dusmoties. Sapņos es tos pametu, taču atgriezos pie tiem bez sašutuma.

Sajā pielāgošanās periodā mani vienādi iepriecināja abas pasaules, kurās es dzīvoju. Ikviena no tām lika man tiekties pēc otras. Īstenība mani rūdīja, sapņu pa­saulē es vicināju zobenu.

F redijs Hoks skrēja, cīkstējās, kāpa kokos un šāva ar «kaķeni» labāk par visiem mūsu skolā. Viņš bija vis­veiklākais marmora bumbiņu spēlē un varēja aizmest cigarešu kastīti tālāk nekā citi zēni. Fredijs bija kluss zēns, nekad nelielījās, un es biju viņam sirsnīgi pieķē­ries. Viņš krāja bildītes no cigarešu kārbiņām, un trūka vēl tikai vienas, tad būtu pilns komplekts ar nosaukumu «Britu impērijas ieroči un bruņas».

Šo kolekciju viņš glabāja skārda tabakas kārbā un ik dienas reizi vai divas izņēma ārā, apslapināja īkšķi un pārskaitīja visas, bet es skatījos. Vienmēr iznāca četrdesmit deviņas.

Es gribēju sadabūt viņam trūkstošo bildīti un uzru­nāju katru vīrieti, ko vien sastapu: «Vai jums nav kāda bildīte no cigarešu kārbiņas, mister?» Tomēr veltīgi.

Kad es jau biju nospriedis, ka tā droši vien ir pati retākā cigarešu bildīte pasaulē, kāds jātnieks, ko es ap­turēju pie mūsu vārtiem, izvilka to no kabatas un iedeva man.

Es gandrīz nespēju ticēt. Vairākas reizes pārbaudīju numuru — trīsdesmit septiņi. īstā. Fredijam trūka trīs­desmit septītā numura.

Otrā dienā es nepacietīgi gaidīju, kad Fredijs parā­dīsies uz ceļa, un jau ceturtdaj jūdzes attālumā pakliedzu viņam jauno ziņu. Pienācis tik tuvu, ka varēja mani dzirdēt, viņš sāka skriet, un, kad viņš bija klāt, es pa­sniedzu bildīti.

— Dabūju to no puiša, kas jāja garām, — es uz­traukts stāstīju. — Viņš man prasa: «Ko tu krāj?» — un es saku: «Britu impērijas ieročus un bruņas.» Un viņš saka: «Paraudzīšu, varbūt man kāda ir!» Un, redz, bija arī. Tagad tev ir pilns komplekts.