Alans Maršals - ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

Es nevilku nost svārkus, jo manam kreklam bija daudz caurumu un es negribēju, ka Megija Maligena tos redz. Taču saujās es iespļāvu, lai parādītu, ka zinu, kas darāms, tad sakrustoju kājas sev apakšā kā meln­ādainais un savicināju nūju gaisā kā misters Takers savu spieķi.

Saspļāvis saujās, Stivs nosēdās man pretī tik tālu, ka ar nūju viņu nevarēju aizsniegt, un viņam lika pie­virzīties tuvāk. Izstiepu savu nūju, lai pārliecinātos, vai varu aizsniegt viņa galvu, un, tā kā viegli varēju, tad sacīju, ka var sākt cīņu. Arī Stivs bija sagatavojies, un tad Fredijs deva pēdējos norādījumus.

— Atcerieties, tā ka neviens lai nestāsta vecajam Takeram par to, kas notiks.

Visi apsolījās nestāstīt Takeram, tad Fredijs teica:

— Sākt! — un Stivs cirta man pa galvu. Nūja trāpīja pa matiem un noslīdēja pāri vaigam, noraudama ādu, un tas nāca tik negaidīti, ka viņš iesita man otrreiz, pa plecu, iekams es pilnīgi apjēdzu, ka esam sākuši cīņu.

Tad es briesmīgās dusmās sāku sist ar tādu spēku un straujumu, ka, pēc Megijas Maligenas vārdiem, būtu varējis nogāzt vērsi.

Stivs atkrita uz muguras, lai izvairītos no sitieniem, un es paliecos uz priekšu un neganti zvetēju, kaut gan viņš mēģināja aizvelties projām. Viņam asiņoja deguns, un viņš sāpēs tā iebrēcās, ka es apstājos neziņā, bet Fredijs Hoks iesaucās: — Pieveic viņu! — un es atkal sāku slānīt, kliegdams pēc katra sitiena: — Vai tev diezgan? Vai tev diezgan? — kamēr starp bļāvieniem izdzirdēju: — Jā.

Džo Kārmaikls stāvēja man blakus ar kruķiem un Fredijs palīdzēja man piecelties. Es trīcēju kā jauns zirgs. Seju dedzināja sāpes, tā ka nevarēja pieskarties, un uz galvas auga puns.

— Es esmu uzvarējis, vai ne?

— Tu sadauzīji viņu kā salmu kūli, — sacīja Megija Maligena, tad, bažīgi noliekusies pie manis, piebilda:; — Kā ar tavu slimo kāju?

Kad nokļuvu mājās, tēvs un māte gaidīja mani pie vārtiem. Tēvs izlikās tur kaut ko labojam un nogaidīja, kamēr citi zēni aizgāja, tad strauji pienāca pie manis un, apvaldīdams nepacietību, jautāja:

— Kā tev gāja?

— Es uzvarēju, — atbildēju, un diezin kāpēc man uzmācās raudas.

— Labi! — tēvs sacīja un norūpējies aplūkoja manu seju. — Viņš ir tevi briesmīgi apstrādājis. Tu izskaties tā, it kā būtu laists caur kuļmašīnu. Kā jūties?

— Labi.

Tēvs pastiepa roku.

— Ļauj man paspiest tev roku, — viņš sacīja. — Tu esi dūšīgs zēns.

Paspiedis man roku, tēvs sacīja:

— Arī māte vēlēsies paspiest tev roku.

Bet māte mani apskāva.

Otrā dienā Misters Takers, ieraudzījis manu seju, izsauca mani priekšā un sodīja par kaušanos un sodīja arī Stivu Makintairu, taču es visu laiku atcerējos tēva vārdus, ka es esot dūšīgs zēns, un neraudāju.

Džo Kārmaikls dzīvoja mums pavisam tuvu. Pēc stun­dām mēs gandrīz vienmēr bijām kopā. Sestdienu pēc­pusdienās mēs kopīgi devāmies medībās un darbdienu vakaros likām slazdus, kurus apstaigājām agri otrā rītā. Mēs pazinām visus putnus, kas dzīvoja mežā pie mūsu mājām; zinājām viņu paražas, perēšanas vietas, un mums abiem bija olu kolekcija, ko glabājām papes kārbā uz klijām.

Džo bija moža, sārta seja un rāms smaids, kas darīja viņu pievilcīgu pieaugušo acīm. Viņš pacēla cepuri, kad satika sievietes, un labprāt pakalpoja ikvienam. Viņš nekad nestrīdējās, tomēr stūrgalvīgi palika pie saviem ieskatiem, kaut arī atklāti tos neaizstāvēja.

Džo tēvs strādāja dažādus gadījuma darbus misis Kerusersas fermā un ik rītus mazā gaismiņā jāja garām mūsu vārtiem uz ponija, ko sauca par Toniju. Vakaros, kad sāka tumst, viņš atgriezās mājās. Viņam bija smilšu krāsas ūsas, un tēvs apgalvoja, ka viņš esot pats godī­gākais cilvēks visā apgabalā. Misis Kerusersa maksāja viņam divdesmit piecus šiliņus nedēļā, piecus šiliņus atvelkot par mājas renti. Pie mājas bija akrs zemes, un Džo tēvs turēja govi.

Misis Kārmaikla bija maza, kalsna sieviete. Matus viņa nēsāja uz celiņa pāršķirtus un pakausī saņemtus ciešā mezglā. Viņa mazgāja veļu apaļos koka toveros, kas bija pagatavoti, pārzāģējot uz pusēm mucas, un strādājot vienmēr dungoja vienu un to pašu melodiju.

Tajā vienmulīgi atkārtojās nedaudzas skaņas, un šķita, ka tā pauž apmierinātību. Vasaras vakaros, kad es gāju pie Kārmaikliem, šī melodija skanēja man pretī no veļas mazgātavas, un es arvien apstājos paklausīties.

Misis Kārmaikla gatavoja mērci no sēnēm, ko mēs salasījām. Viņa sarindoja tās uz paplātes un apkaisīja ar sāli, un uz sēņu cepurītēm parādījās mazas, sārtas sulas pērlītes — tur jau radās mērce.

Džo māte turēja vistas, pīles, zosis un cūku. Kad cūka izauga, misters Kārmaikls to nokāva, iemērca to­verī ar karstu ūdeni un nokasīja sarus, tad apsālīja un pakarināja mazā, no maisiem pagatavotā būdiņā. Uz būdiņas grīdas viņš no zaļām lapām sakūra uguni, un dūmi spiedās ārā pa visām spraugām. Pēc tam cūka bija kļuvusi par šķiņķi, un misters Kārmaikls iedeva manam tēvam gabalu no tā, un tēvs sacīja, tas esot labākais šķiņķis, kādu viņš jebkad ēdis.

Misis Kārmaikla vienmēr uzsmaidīja man, kad aiz­gāju pie viņiem, un sacīja:

— Nu kā tad, tu atkal esi klāt. — Tad piebilda: — Es jums ar Džo tūlīt iedošu pa gabalam maizes ar ievārījumu.

Šķita, ka viņa nekad neredz manus kruķus. Pa vi­siem gadiem, kopš es viņu pazinu, vina nekad netika tos pieminējusi. Viņa nekad neskatījās ne uz kruķiem, ne uz manām kājām vai muguru, bet vienmēr tikai sejā.

Viņa runāja ar mani, it kā nezinātu, ka es nevaru skriet kā citi zēni.

— Aizskrien un pasauc Džo! — viņa mēdza sacīt. Vai arī: — Jūs ar Džo paliksiet tievi kā diegi, skraidī­dami ar saviem trusīšiem un citām būšanām. Sēdiet un iekodiet kādu kumosu!

Es vēlējos, kaut viņas mājās izceltos ugunsgrēks, tad es varētu ieskriet tajā un izglābt viņai dzīvību.

Džo bija brālis Endijs, mazs, gaišmatains zēns, kas vēl negāja skolā. Džo uzdevums bija uzmanīt Endiju, un mēs ar Džo viņu uzskatījām par slogu.

Endijs skrēja kā ķenguržurka. Džo bieži vien ilgi no­ņēmās, tvarstīdams viņu, kad kādreiz gribēja pārmācīt. Endijs prata izlocīties kā zaķis. Viņš pat lepojās ar to im reizēm iesvieda brālim ar govju mēsliem, lai tas

sāktu viņu gūstīt. Džo neskrēja ātri, tomēr, ja bija sācis, sekoja neatlaidīgi kā suns pa pēdām. Viņš nokausēja Endiju, un, kad beidzot grasījās to satvert, tas tik želi ievaimanājās, ka māte steigšus metās ārā no veļas maz­gātavas.

— Kas tad nu atkal? — viņa sauca. — Liec zēnu mierā! Viņš tevi neaiztiek.

Izdzirdējis mātes balsi, Džo satrūkās kā izbiedets zirgs, bet Endijs smiedamies aizmuka un, paslēpies aiz koka, ķircināja Džo.

Džo arvien mēģināja iekārtoties tā, lai nebūtu tuvu mājai, kad gribēja iekaut Endiju. Taču Endija bļāvie­nus varēja dzirdēt pusjūdzes attālumā, un vajadzēja aizvadīt viņu tālāk projām, kamēr kliedzienus vairs ne­varēja saklausīt.

— Ar Endiju tikai nepatikšanas vien ir, — Džo bieži izteicās. Taču, ja kāds tikai mēģināja paļāt Endiju, viņš tūdaļ piepūtās un sāka buldurēt kā tītars.

Džo bija divi suņi — Damijs un Rovers. Damijs, dzeltens tīrasiņu kurts, vaukšķēja, kad viņam paspieda muguru. Džo to izskaidroja tā, ka Damijs reiz pakļuvis zem riteņiem un neesot to aizmirsis.

— Ja viņš nebūtu paskrējis zem riteņiem, — Džo bieži sprieda, — viņš reiz iegūtu Vaterlo kausu.