Alans Maršals - ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

— Tas ir slikti, — viņš sacīja. — Es saprotu. Bet Spots nezināja, kas viņu nogalināja.

— Vai viņam sāpēja? — jautāju caur asarām.

— Nē, — tēvs mani mierināja. — Viņš neko nejuta. Lai nu kur viņš tagad ir, viņam liekas, ka viņš vēl ar­vien skrien. — Tēvs domīgi mani uzlūkoja, tad pieme­tināja: — Viņš būtu noskumis, ja zinātu, ka tu uztrau­cies par to, ka viņš guļ tur mežā uz papardēm.

To dzirdēdams, es mitējos raudāt.

— Tas tikai tāpēc, ka man viņa trūks, — es pa­skaidroju.

— Es saprotu, — tēvs saudzīgi noteica.

Ik dienas, pārnācis no skolas, Džo dzina savas mātes pīles un zosis uz dīķi, kas atradās ceturtdajjūdzi no viņu mājām, un vakaros atkal pārdzina tās. Putni virzījās viņam pa priekšu līganā, baltā virknē, nepacietības un gaidu pārņemti. Kad viņš dzina tos cauri pēdējam koku pudurim, tie sāka iet veicīgāk, pēkšķēt un gāgāt, bet Džo apsēdās zemē.

Es gandrīz vienmēr pavadīju viņu. Mēs sēdējām bla­kus un ar patiku vērojām, kā pīles dīķa malā pieplok, ielaižas ūdenī un aizslīd, šūpodamās sīkajos vilnīšos. Dīķa vidū pīles izslējās un savicināja spārnus, tad atkal nolaidās ūdenī, apmierināti skurinādamas astes, un sāka meklēt ūdens dzīvnieciņus, kas mitinājās dīķī.

Džo apgalvoja, ka dīķī varot atrast visu ko, taču es tam nepiekritu.

— Nemaz nevar zināt, kas tur ir, — viņš reizēm prātoja.

Vējainās dienās mēs ielikām skudras tukšās kon­servu kārbās un laidām kā kuģus ar visu komandu pāri dīķim, dažreiz paši bradājām gar malu, meklēdami tri­tonu, šo dīvaino, garnelei līdzīgo dzīvnieciņu ar kustī­gām žaunām.

Džo daudz zināja par tritoniem.

— Tie ir ļoti vārīgi, — viņš man stāstīja. — Ja ieliek pudelē, tūliņ nobeidzas.

Man gribējās zināt, kur viņi paliek, kad dīķis izžūst.

— Dievs vien to zina! — Džo noteica.

Kamēr pīles plunčājās dīķī, mēs klaiņojām pa mežu, meklējām putnus un pavasaros kāpām pie viņu ligzdām.

Man patika kāpt kokos. Viss, kas prasīja spēku un veiklību, mudināja mani, urdīja pamēģināt to, ko Džo, kuram nevajadzēja pierādīt savas fiziskās spējas, nemaz nevēlējās darīt.

Kāpjot es izmantoju rokas, jo kājas maz noderēja. Slimā kāja slābi karājās, kad es rokās pārvilkos no zara uz zaru, un veselo kāju varēju izlietot vienīgi atbal­stam, kamēr rokas sniedzās pēc augstākajiem zariem.

Es baidījos no augstuma, taču pārvarēju šīs bailes, izvairīdamies skatīties uz leju, kad tas nebija gluži ne­pieciešams.

Nespēju uzrāpties pa stumbru kā citi zēni, bet pratu ar rokām uzvilkties pa virvi, un, kad nevarēju aizsniegt zemākos zarus, Džo pārmeta virvi kādam pāri un es uzvilkos pa to tiktāl, ka varēju satvert zaru.

Ja rāpos kokā žagatu perēšanas laikā, Džo parasti stāvēja apakšā un brīdināja, kad putni grasījās uzbrukt. Es rāpos pa zaru, kas līgojās vējā, seju piespiedis pie koka, lēni virzīdamies pa raupjo mizu garām zaru žāklēm arvien tuvāk tumšajam, apaļajam plankumam, kas vīdēja lapotnē. Izdzirdējis Džo kliedzienu: «Lai­žas!» — es apstājos un, turēdamies ar vienu roku, otru izmisīgi vicināju ap galvu, gaidot, ka nupat nošalks spārnu vēdas, spalgi noklakstēs knābja cirtiens un sejā iesitīsies vēja brāzma, žagatai atkal uzšaujoties gaisā.

Nebija tik ļauni, ja izdevās pagriezties tā, lai redzētu žagatas slīdam lejup, jo tad varēja atgaiņāties, kad tās bruka virsū, un, nikni ieknābušas izstieptajā rokā, tās atkal aizlaidās, spārnus žvīkstinādamas, bet, ja gadījās stāvēt ar muguru pret putniem un vajadzēja turēties ar abām rokām, tad tās bieži vien iecirta ar knābi vai iebelza ar spārniem.

Kad man tā gadījās, no lejas atskanēja Džo rūpju pilnā balss:

— Vai viņa tev trāpīja?

— Jā.

— Kur?

— Galvā, pie auss.

— Asinis tek?

— Vēl nezinu. Pagaidi, kamēr pieķeros stingrāk.

Uz mirkli atbrīvojis vienu roku, es pataustīju sūr­stošo galvu, tad paskatījos uz pirkstu galiem.

— Tek, — es uzsaucu Džo, priecīgs un reizē arī no­bažījies par to.

— Piķis un zēvele! Bet nu jau tu esi tuvu. Vēl kādu jardu… Tagad pastiepies… Vēl mazliet… Nē… Vairāk pa labi. . . Turpat ir …

Es ieliku silto oliņu mutē un laidos lejā, un tad tu­rēju to plaukstā, un mēs abi to aplūkojām.

Reizēm es kritu, taču parasti aizķēros apakšējos za­ros un nekad stipri nesasitos. Kādreiz, kad mēs kāpām abi, es, mēģinādams satvert zaru, tā vietā sagrābu Džo kāju. Džo pūlējās nokratīt mani, taču es turējos kā da­dzis, un mēs abi kopā, zariem brakšķot, nokritām uz mizas gabaliem nosētās zemes nobrāztām rokām un kājām un bez elpas, tomēr sveiki un veseli.

Šis kritiens atstāja lielu iespaidu uz Džo. Pārcilā­dams vecas atmiņas, viņš bieži vien ieminējās:

— Es nekad neaizmirsīšu to trako dienu, kad tu sagrābi manu kāju un nelaidi vaļā. Kāpēc tu tā darīji? Es taču kliedzu: «Laid vaļā!»

Es nekad nevarēju viņam to pilnīgi izskaidrot, kaut gan pats jutu, ka man bija tiesības turēties pie Džo.

— Nesaprotu, — viņš domīgi novilka. — Ar tevi kopā kāpt nav droši. Nudien nav droši!

Džo ar laiku pierada pie maniem kritieniem. Kad mūsu kopīgajos gājienos gadījās, ka es izstiepos visā garumā, sagrīļojies nogāzos sānis vai nozvēlos atmugu* riski, Džo tūlīt apsēdās un turpināja sarunu, zinādams, ka es mazu brītiņu gulēšu kā pakritis.

Es gandrīz vienmēr biju noguris, un kritiens deva man iespēju un ieganstu atpūsties, guļot zemē. Tādās reizēs es paņēmu zariņu un rakņājos starp zāļu stieb­riem, meklēdams kukaiņus, vai vēroju skudras, kas te­kalēja pa tuneļiem zem lapām.

Mēs nekad nepieminējām kritienu. Tas nelikās ne­kas svarīgs, jo bija tikpat parasts kā staigāšana.

Džo reiz izteicās, runājot par maniem kritieniem:

— Beigts tu neesi, un tas ir pats galvenais.

Ja man gadījās «smags» kritiens, Džo tāpat apsēdās. Nekad viņš neatļāvās tādu aplamību kā nākt man pa­līgā, ja es nesaucu. Viņš sēdēja zālē, pameta skatienu uz mani, kad es valstījos aiz sāpēm, tad apņēmīgi novēr­sās un noteica:

— Cik muļķīgi!

Pēc brītiņa, kad es jau gulēju mierīgi, Džo atkal pa­skatījās uz mani un jautāja:

— Kā tu domā? Vai iesim tālāk?

Pieminēdams manus kritienus, viņš arvien izvēlējās

vārdus, ko lietoja fermeri sausuma laikā, kad viņu zirgi un lopi krita un nobeidzās uz izkaltušās zemes.

— Šodien atkal viena govs nolikās gar zemi, — viņi mēdza sacīt. Un reizēm, kad tēvs apjautājās Džo, kā es staigājot, viņš atbildēja:

— Viņš nolikās gar zemi netālu no upes un pēc tam vairs nekrita, kamēr aizgājām līdz pašiem ak­meņiem.

Lielais sausums, kas togad uznāca Austrālijā, iepa­zīstināja Džo un mani ar bailēm, sāpēm un ciešanām, par ko mēs agrāk nekā nebijām zinājuši. Pēc savas pie­redzes varējām spriest, ka pasaule ir tīri jauka. Saule nekad nededzināja, un dievs gādāja par govīm un zir­giem. Ja kāds dzīvnieks cieta, tad tikai cilvēka dēļ — par to mēs bijām pārliecināti. Mēs bieži prātojām, ko mēs darītu govju vai zirgu vietā, un vienmēr nosprie­dām, ka lēktu pāri visiem žogiem, kamēr nonāktu tādā vietā, kur ap mums būtu tikai mežs un neviena cilvēka, un tur mēs dzīvotu pilnīgā laimē, kamēr mierīgi no­mirtu koku paēnā, atlaidušies garā, zaļā zālē.