Alans Maršals - ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

Kad es sāku staigāt kopā ar Džo, viņš uztraucās, redzot, ka manas kājas laužas cauri papardēm, bet bla­kus ir brīvs, klajš ceļš. Tas, ka pa šo ceļu virzās viens kruķis, viņam nelikās svarīgi; manas ērtības viņš vērtēja pēc tā, kā pārvietojās manas kājas, un bieži pārmeta:

— Kāpēc tu neej pa ceļu, kur vieglāk staigāt?

Kad paskaidroju iemeslu, viņš noteica: — Tas tik ir jocīgi! — un nekad vairs par to nerunāja.

Viltībai, ko es pielietoju, lai mazinātu Bronsona un Stiva steigu, bija panākumi, un kalna virsotni mēs sa­sniedzām visi reizē. Atklātajā galotnē spēcīgs vējš šaustīja mūs, mēs ar sajūsmu pagriezām krūtis tam pretī, un mūsu skaļie kliedzieni atbalsojās krāterī, kas vērās pie mūsu kājām kā dziļš kauss.

Mēs nogrūdām krāterī akmeni un priecīgā satrau­kumā vērojām, kā tas palēkdamies krīt lejā gar stāva­jām sienām. Mani pārņēma vēlēšanās sekot tam, pašam ar savām acīm redzēt, kas slēpjas tur lejā starp papar­dēm un kokiem, kuri auga krātera dibenā.

— Stāsta, ka tur lejā esot liels caurums un tam virsū tikai plāna kārtiņa zemes, — es sacīju, — un, ja uzkāptu uz tās, iekšā būtu karstos dubļos un diezin kur.

— Tas ir izdzisis, — iebilda Stivs, kā parasti cenzda­mies apgalvot pretējo.

— Varbūt, — Džo strīdīgi iejaucās, — tomēr dibens ir mīksts un var iebrukt. Neviens nezina, kas tur lejā ir, — viņš svarīgi nobeidza. — Neviens pats!

— Varu derēt, ka tur kādreiz dzīvoja melnie, — ap­galvoja Bronsons. — Ja nokāptu lejā, varētu redzēt, kur viņi bijuši. Misters Takers te atradis melnādaino cirvi.

— Tas nav nekas, — noteica Džo. — Es pazīstu kādu cilvēku, kam ir pusducis tādu cirvju.

— Es mēģināšu nokāpt lejā, — solījās Stivs.

— Kāpsim! — Bronsons dedzīgi piebalsoja. — Tas tik būs vareni. Es ari. Ejam, Džo!

Džo paskatījās uz mani.

— Es jūs pagaidīšu, — teicu viņam.

Krātera nogāzes klāja lavas gabali un akmeņi, kas pirms daudziem gadiem, iekams sacietēja, droši vien mutuļoja šķidrā, kvēlojošā masā. Tās bija akmenī pār­vērtušās putu pikas, tik vieglas, ka ūdenim peldēja pa virsu. Tur bija klinšu ieži ar tik gludu virsmu, ka atgā­dināja sastingušu šķidrumu, un apaļi akmeņi ar zaļga­niem grants graudiņiem vidū. Stāvajās nogāzēs auga veci eikalipti, un vietām bija plaši paparžu laukumi.

Maniem kruķiem nebūtu kur atbalstīties šajā stā­vajā, drupanajā sienā, un, ja arī gadītos ciets pamats, nebija iespējams nolaisties lejā pa tik stāvu nogāzi. Ap­sēdos, nolicis kruķus sev blakus, sagatavojies gaidīt, kamēr zēni atgriezīsies.

Endijs bija nolēmis doties līdzi brālim šajā dēkā.

— Ar Endiju es tālu netikšu. — Džo gribēja mieri­nāt mani. — Viņš nokusīs, ja kāpsim līdz pašai apakšai. Es iešu tikai līdz pusei.

— Es varu iet, cik tālu vajadzīgs, — ieteicās Endijs, pūlēdamies pārliecināt Džo.

— Mēs nebūsim ilgi, — apgalvoja Džo,

Noskatījos, kā viņi virzās lejup, — Džo ar Endijfc

pie rokas. Viņu balsis pamazām attālinājās, kamēr ap­klusa pavisam.

Mani neskumdināja tas, ka nevarēju iet viņiem līdzi. Biju pārliecināts, ka paliku augšā tāpēc, ka pats vēlējos palikt, nevis tāpēc, ka nespēju iet. Es nekad nejutos bezspēcīgs. Es dusmojos, taču ne tāpēc, ka nespēju stai­gāt un kāpt kā Džo vai Stivs, nē, manas dusmas vērsās pret Otru Zēnu.

Otrs Zēns vienmēr bija kopā ar mani. Viņš bija mans līdzinieks — nevarīgs, gaudulīgs, nobijies un no­bažījies, vienmēr žēlojās, vienmēr lūdzās, lai rēķinos ar viņu, vienmēr pūlējās savtīgos nolūkos apspiest mani. Es viņu nicināju, taču man vajadzēja rūpēties par viņu. Lai kaut ko izlemtu, man arvien nācās atbrīvoties no viņa ietekmes. Strīdējos ar viņu, kad viņš negribēja man piekrist; saniknots atgrūdu viņu un gāju savu ceļu. Viņš mājoja manā ķermenī un staigāja ar kruķiem. Es staigāju brīvi, un manas kājas bija spēcīgas kā koki.

Kad Džo pateica, ka gribot kāpt lejā krāterī, Otrs Zēns strauji un neatlaidīgi centās pierunāt mani.

«Ļauj man atpūsties, Alan! Nesteidzies! Man jau pietiek. Nenogurdini mani. Paliec brītiņu pie manis, kamēr es atvelku elpu. Citreiz es nemēģināšu tevi at­turēt.»

«Labi,» es piekritu, «tikai neprasi to pārāk bieži, citādi es tevi pametīšu. Es tik daudz ko gribu darīt, un tu mani neatturēsi, es darīšu, ko pats gribēšu.»

Tā mēs abi sēdējām piekalnē — viens pārliecināts, ka spēj veikt visu, ko no viņa prasa, otrs atkarīgs no pirmā aizbildnības un gādības.

Līdz krātera dibenam bija ceturtdaļjūdzes. Varēju redzēt, kā zēni rāpās lejup pa nogāzi, pavirzīdamies gan pa labi, gan pa kreisi, meklējot labāku vietu, vai pietu­rēdamies pie kāda koka un brīdi apstādamies, lai palū­kotos apkārt.

Gaidīju, ka viņi kuru katru mirkli griezīsies atpakaļ un kāps augšā. Kad redzēju, ka viņi nolēmuši turpināt ceļu līdz lejai, jutos piekrāpts un pikti kaut ko murmi­nāju pie sevis.

Brītiņu aplūkoju savus kruķus, prātodams, vai šeit tie būs drošībā un vai atcerēšos, kur tos atstāju; tad nometos zemē uz četrām un devos ceļā uz krātera di­benu, kur zēni pašlaik sakliedzās, pētīdami līdzeno lau­kumu, ko nule bija sasnieguši.

Sākumā es rāpoju, diezgan viegli izlauzdamies cauri papardēm. Reizēm man paslīdēja rokas un es nokritu uz mutes un slīdēju līdz ar nobrukušo zemi, kamēr kāds šķērslis mani apturēja. Tajās vietās, kur zemi klāja sa­cietējusi lava, es apsēdos kā ragaviņās un slidinājos lejup vairākus jardus, raudams līdzi granti un oļus.

Netālu no apakšas juku jukām starp papardēm gulēja milzīgi akmeņi, kas kādreiz bija atradušies kalna virsotnē. Jau kopš tiem laikiem, kad pirmie ieceļotāji apmetās šajā zemē, ikviens, kam gadījās uzkāpt augšā, izkustināja kādu smagu klinšu bluķi kalna virsotnē un vēroja, kā tas ar troksni vēlās lejup līdz krātera dibenam.

Man bija grūti pārrāpties pāri šai akmeņu kaudzei. Virzījos no bluķa uz bluķi, ar visu svaru turēdamies uz rokām, lai saudzētu ceļgalus, taču, kad beidzot nonācu klajākā vietā, kur varēju rāpot pa līdzenu zemi, mani ceļi bija skrambās un asiņoja.

Zēni bija vērojuši mani rāpjamies lejup, un, kad es izkūleņoju cauri paparžu joslai un nokļuvu līdzenā vietā, Džo un Endijs sagaidīja mani.

— Velns parāvis! Kā tu tiksi augšā? — Džo jautāja, nomezdamies zālē man blakus. — Būs jau pāri trijiem, un man vēl jāpārdzen pīles mājās.

— Augšā tikšu viegli, — īsi noteicu, tad turpināju citādā balsī: — Nu, vai zeme te ir mīksta, kā tu domāji? Apvelsim akmeņus un paskatīsimies, kas zem tiem apakšā.

— Te viss tāpat kā virsotnē, — atteica Džo. — Bron­sons noķēra ķirzaku, bet nevienam nedod to paturēt. Viņi ar Stivu pastāvīgi runā par mums, kad es neesmu klāt. Paskaties uz viņiem!

Bronsons ar Stivu stāvēja pie kāda koka un saru­nājās, ar nepārprotamu sazvērnieku izskatu paslepšus pamezdami skatienus uz mums.

— Mēs visu dzirdam, — es iekliedzos. Šie meli bija parastais izaicinājums, ar ko sākās mūsu naida aplieci­nājumi, un Stivs atbildēja ar neslēptu naidīgumu.

— Ar ko tu runā? — viņš noprasīja, pasperdams soli uz mūsu pusi.

— Ne jau ar tevi, — atsaucās Džo.

Šo atbildi viņš uzskatīja par sevišķi asu un trāpīgu. Tad viņš pagriezās pret mani, priecīgi smīnēdams. — Vai dzirdēji, kā es viņam sadevu?