Alans Maršals - ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

Sausums sākās tāpēc, ka nelija parastie rudens lieti. Kad sākās ziemas lieti, zeme bija pārāk auksta, sēklas vairs neuzdīga un daudzgadējo zāli izsalkušie lopi no­grauza līdz saknēm. Pavasaris bija sauss, un, kad pie­nāca vasara, putekļi kūpēja par aplokiem, kur citus gadus viļņoja zāle.

Zirgi un lopi, kurus to īpašnieki laida ganīties uz platajiem ceļiem, kas stiepās cauri apgabalam, klaiņoja jūdzēm tālu, meklēdami barību. Viņi lauzās caur žo­giem aplokos, kas bija pat vēl kailāki nekā ceļi, no kurienes lopi nāca, lai noplūktu kādu sažuvušu zāles stiebriņu vai krūma zariņu.

Fermeri, nevarēdami izbarot vecos zirgus, ko bija novietojuši tālajos aplokos, un arī nespēdami nošaut dzīvniekus, kas pie viņiem bija pieraduši, izdzina tos uz ceļa, lai paši meklē sev barību. Viņi nopirka tiem žetonus un uzskatīja, ka izpildījuši savu pienākumu.

Vietējās pārvaldes iestādes atļāva lopiem ganīties uz ceļiem tikai tad, ja tiem kaklā karājās misiņa žetoni, par ko pārvalde iekasēja piecus šiliņus. Žetons deva pircējam tiesības ganīt savu lopu uz ceļa vienu gadu.

Vasaras naktīs mežā varēja dzirdēt šķindam ķēdes, pie kurām šie žetoni bija piestiprināti, — zirgi un govis gāja pie ūdens tvertnes padzerties.

Jūdzēm tālu uz visiem ceļiem, kas sazarojās no ūdens tvertnes, varēja redzēt nelielus zirgu un govju bariņus, kas rušināja ar purniem putekļaino zemi, mek­lēdami kādu saknīti, vai stāvēja uz šosejas un ēda sažuvušus mēslus, ko bija atstājis kāds ar eksejiem barots zirgs.

Katrs bars turējās atsevišķi, gāja pa vienu un to pašu ceļu, allaž uzmeklēja vienas un tās pašas taciņas. Kad sausums un svelmīgais karstums ieilga, lopu bari kļuva arvien mazāki un mazāki. Ik dienas kāds no vā­jākajiem pakrita un palika guļam putekļos, ko pats sacēla, pūlēdamies tikt augšā, bet pārējie gāja tālāk, lēni vilkdami kājas, galvas nokāruši, tālāk un tālāk, kamēr slāpes piespieda tos vēlreiz mērot garo ceļu atpakaļ pie ūdens tvertnes.

Gar ceļiem, pa kuriem gāja lopi, eikaliptu zaros grī­ļojās žagatas ar atplestiem knābjiem, vārnas laidelējās pār aplokiem un sāka ķērkt un riņķot uz vietas, kad ieraudzīja kādu kritušu lopu, un no pamales līdz pama-

Iei pāri kailajai zemei klājās satraucoša mežu deguma dūmaka un gruzdošu eikaliptu lapu smaka.

Katru rītu fermeri apstaigāja savus aplokus, celdami augšā lopus, kas bija pakrituši.

— Pagājušajā naktī man atkal trīs pagalam, — kāds fermeris, garām ejot, žēlojās tēvam. — Droši vien šo­nakt vēl kāds pāris kritīs.

Veseli piena lopu ganāmpulki nobeidzās savu īpaš­nieku nomātajos aplokos. Govis gulēja uz sāniem, un zemē pie to kājām bija izspārdītas pusmēnesim līdzīgas bedres — govis bija pūlējušās piecelties. Diendienā, saulei spīdot pie skaidrām debesīm, lopi nopūlējās tikt augšā… un putekļi sagriezās ap tiem un izklīda. Un aplokos varēja dzirdēt dzīvnieku smagās elsas un dziļās nopūtas … reizēm klusus kunkstienus.

Fermeri, cerēdami uz lietu, cerēdami uz kādu brī­numu, kas viņus varētu glābt, ļāva lopiem dienām ilgi cīnīties ar nāvi. Kad kļuva skaidrs, ka govs kuru katru mirkli nobeigsies, viņi nogalināja to ar sitienu pierē, tad devās pie spēcīgākajiem lopiem, kuri vēl pūlējās cel­ties, snaigstīdami uz augšu un atkal nolaizdami savas smagās galvas, plati iepletuši acis ar stingstošu ska­tienu.

Fermeri aplika šīm govīm apkārt virves, ar zirgu palīdzību uzcēla tās, nostādīja starp dēļiem un tā ar stipriem balstiem turēja slāvus, kamēr lopi tiktāl at­žirga, ka paši varēja nostāvēt kājās un nodzīvot vēl kādu dienu.

Vīri, pret vārtiem atspiedušies, vēroja liesmainos saulrietus, un viņiem aiz muguras bija kūtis ar tukšiem steliņģiem un aiz tām aploki ar kailu zemi. Ap to laiku, kad pienāca pasts, fermeri pulcējās pie pasta kantora, stāstīdami par saviem zaudējumiem un prātodami, kur ņemt naudu, lai nopirktu sienu, kā izvilkties, kamēr uznāks lietus.

Tēvam klājās grūti. Viņš pašlaik iebrauca dažus misis Kerusersas zirgus, un viņa sūtīja ekseļus, ar ko tos barot. Katru nedēļu Pīters Finlijs atstāja četrus mai­sus pie mūsu vārtiem, un tēvs tad pagrāba sauju ekseļu, bārstīja tos no vienas rokas otrā, pūzdams projām salmus, kamēr saujā palika maza kaudzīte auzu. Viņš priecājās, ja bija daudz auzu:

— Laba manta!

Bērdams eksejus no maisiem spaiņos, tēvs daudz — likās, pārāk daudz — izkaisīja pa grīdu. Ik vakarus atnāca Džo tēvs ar virtuves slauķi un kliju maisu, sa- slaucīja uz grīdas izbirušos eksejus un aiznesa uz savām mājām. Viņš pūlējās uzturēt savu govi un zirgu pie dzīvības. Ekseļi maksāja mārciņu maisā, ja tos vispār varēja dabūt, un tā bija visa viņa nedēļas alga, tāpēc viņš tos nevarēja nopirkt. Džo gāja uz mežu un plūca purva zāli, taču purvi izžuva, un zāle drīz vien iznīka.

Mēs ar Džo vienmēr runājām par zirgiem, kurus bi­jām redzējuši nobeigušos. Mēs mocījām sevi ar sirdi plosošiem aprakstiem par to, kā lēnā nāvē mirst lopi aplokos un mežā visā apkārtnē.

Aiz kaut kāda neizprotama iemesla mēs mazāk sku­mām par lopiem, kas nobeidzās aplokos, bet daudz smagāk pārdzīvojām klaiņojošo dzīvnieku nāvi. Šie lopi mums šķita vientulīgi, pamesti, padzīti un nāvei no­lemti, kamēr tiem lopiem, kas stāvēja aplokos, bija īpaš­nieki, kuri par tiem rūpējās.

Tveicīgajos vasaras vakaros, kad debesis vēl ilgi pēc saulrieta sarkani kvēloja, mēs ar Džo devāmies uz ūdens tvertni vērot, kā lopi nāk dzert. Zirgi nāca pār- vakarus, jo varēja divas dienas iztikt bez ūdens, govis katru vakaru, taču tās cita pēc citas nobeidzās un palika guļam ūdens tvertnes tuvumā, jo nespēja noiet tik lielu gabalu kā zirgi.

Kādu vakaru mēs sēdējām, raudzīdamies saulrietā un gaidīdami zirgus. Ceļš stiepās taisnā līnijā caur kokiem, tad pāri klajumam un beidzot nozuda aiz pa­kalna. Uz pakalna stāvēja nokaltuši eikalipti, kas asi iezīmējās pret sārtajām debesīm. Visstiprākie vēji ne­spēja locīt to nedzīvos zarus, un nekad vairs pavasaris netērpa tos lapu rotā. Izslējuši savus kaulainos zaru pirkstus pret sarkanajām debesīm, tie stāvēja klusi kā nāves miegā. Pēc brīža no aizkalnes iznira zirgi un gar kokiem virzījās uz mūsu pusi, kakla ķēdēm šķindot un pakaviem klabot.

Viņi nāca lejā no pakalna, divdesmit vai vairāk, veci un jauni, nokārtām galvām, visi mazliet grīļoda­mies. No tālienes saoduši ūdeni, viņi pacēla galvas, sasparojās un uzņēma ļodzīgu riksi. Viņi nerikšoja barā, bet izklaidus, citādi viens zirgs klupdams varētu no­triekt zemē vairākus un pakrituši viņi vairs nepieceltos.

Neviens no šiem zirgiem nebija gulējis mēnešiem. Daži rikšoja vienmērīgi, citi zvāļodamies, taču visi tu­rējās tālāk cits no cita.

Ieraudzījuši ūdens tvertni, daži iezviedzās, citi pa­ātrināja gaitu. Kāda bēra ķēve, kurai katra riba bija skaidri redzama un tik asi, izspiedušies krusti, ka likās, kauls tūlīt izdursies cauri izžuvušajai ādai, piepeši sa­grīļojās. Kājas viņai sametās, saliecās apakšā… viņa nevis paklupa un nokrita, bet sabruka, mazliet sasvēr­damās uz priekšu, tā ka vispirms atsitās ar purnu pret zemi, tad apvēlās uz sāniem.

Brītiņu viņa gulēja nekustīgi, tad sāka izmisīgu mē­ģinājumu piecelties. Paslējās uz priekškājām, pūlēdamās atsperties ar pakaļējām un tikt augšā, taču pakaļkā­jas neklausīja, un ķēve atkal nokrita uz sāniem. Kad mēs piesteidzāmies klāt, viņa pacēla galvu un lūkojās uz ūdens tvertni. Pat tad, kad mēs jau stāvējām blakus, viņa vēl arvien lūkojās uz ūdens tvertni.