Alans Maršals - ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

Nelaimes gadījums tomēr Damijam nebija kaitē­jis — pa mežu viņš skrēja ļoti ātri, un mēs ar Džo mē­dzām palielīties ar viņu, kad skolā runājām par suņiem.

Rovers bija jauktenis. Viņš labsirdīgi atņirdza zobus un luncināja asti, kad viņu pasauca, līšus pielīda klāt, vēlās uz muguras un locījās, lai izrādītu savu padevību. Mēs Roveru visai augstu vērtējām.

Es nekad neņēmu medībās līdzi Megu, bet savu ķenguru suni Spotu. Tas nebija tik ātrs kā Damijs, bet izturīgāks un veiklāks, kad vajadzēja līst cauri brik­šņiem. Reiz, kad Spots vēl bija kucēns, to sapluinīja vecs ķenguru tēviņš, un pēc tam viņš zaudēja patiku medīt ķengurus. Taču viņš bija labs trusīšu dzinējs.

Ar šiem trim suņiem, kas skrēja mums pa priekšu, zāli un kokus apošņādami, es un Džo sestdienu pieva­karēs devāmies meklēt trusīšus un zaķus. Ādas mēs pārdevām bārdainam ādu uzpircējam, kurš ik nedēļas savā furgonā piebrauca pie Džo mājas. Ieņemto naudu noglabājām konservu kārbā. Mēs to krājām, lai varētu nopirkt Līča «Grāmatu par putniem», ko uzskatījām par brīnišķīgāko grāmatu, kāda vispār dabūjama.

— Man liekas, bībele ir labāka, — Džo reiz sāka šaubīties. Brīžam viņu pārņēma reliģiozas noskaņas.

Aiz jaunaudzes, kas stiepās gar purvu, atradās ne­vienam nepiederoša meža josla un aiz tās fermu ganību aploki, kur vienmēr varējām izcelt kādu zaķi.

Šajos medību gājienos Džo pielāgojās maniem so­ļiem. Kad tārtiņi, brīdinoši iekliegdamies, iztrūkās no zāļu ceriem, viņš nemetās uz priekšu meklēt to ligzdas, bet soļoja man līdzās. Viņš nekad nelaupīja man atklā­juma prieku. Ja viņam gadījās pirmajam pamanīt zaķi tupam slēptuvē, viņš neganti mētājās ar rokām un bez skaņas šķobīja muti, un tad es zināju, ka jāsteidzas, cik jaudas. Es devos turp, sevišķi rūpīgi paceldams un no­laizdams kruķus, lai nebūtu trokšņa. Tad mēs abi kopā vērojām sarāvušos zaķi, kas ar izvalbītām, baiļu pilnām acīm blenza uz mums, ausis pieglaudis pie muguras. Izdzirdējis tuvojošos suņu rejas, tas pieplāja ausis vēl ciešāk muguras kūkumam, līdz mēs abi reizē iekliedzā­mies un izbiedētais zaķis trūkās augšā un šāvās uz attālo, ar garu zāli apaugušo pakalnu.

— Te mēs kādu izcelsim, — es sacīju Džo reiz sau­lainā rītā, kad mēs, ar brokastīm apgādājušies, gājām pa kuplo zāli un Endijs sekoja mums pa pēdām. — Te viņu ir simtiem, to jau var redzēt. Pasauc Damiju! Ne­nāc līdzi,. Endij!

— Es gribu palikt pie jums, — 1 Endijs dumpojās.

— Nevajag viņu aiztikt, kamēr nesam nonākuši īstajā vietā, — Džo mani brīdināja. — Ja viņš sāks bļaut, izbiedēs visus zaķus jūdzēm tālu.

Endijs klausījās visai apmierināts.

— Nebūs neviena zaķa, — viņš apstiprināja, pamā­dams ar galvu.

Uzmetis Endijam pētošu skatienu, nolēmu vairs ne­uzstāt.

— Labi, — es noteicu, — nāc man līdz, Endij. Es iešu augšā pakalnā, lai zaķi neizskrien pa caurumu

Beikera žogā. Džo viņus uzmeklēs. Nelaid vajā suņus, Džo, kamēr es teikšu, ka var!

— Šurp! — Džo uzkliedza Roveram. Suns pielīda viņam pie kājām un apvēlās uz muguras, izlūgdamies žēlastību. — Celies augšā! — Džo asi pavēlēja.

— Iesim, Endij! — es aicināju.

— Jā, ej līdzi Alanam, Endij! — Džo piekrita. Viņš priecājās, ka ticis vajā no mazā brāļa.

Kad nonācām pie stiepju pinuma žoga, kas aizlo­cījās gar pakalnu, es liku Endijam apstāties pret nelielo, apajo caurumu, ap kura malām stiepļu asumos bija ieķērušās brūnas spalvas.

— Sēdi šeit, Endij, — es norādīju, — tad viņi netiks cauri.

— Viņi var man uzbrukt, — Endijs nebija visai pārliecināts par šādas rīcības lietderību.

— Kas par niekiem — uzbrukt! — Endijs mani iz­veda no pacietības.

Pagājies mazliet atpakaļ, uzsaucu Džo:

— Es nostādīju caurumam priekšā Endiju. Izcel nu kādu!

— Meklējiet! — Džo pavēlēja suņiem.

Rovers, kurš vienmēr pirmais atrada zaķi vai trusīti, piepeši atmeta savu pazemību un kļuva cīņas spara pilns. Viņš brāzās iekšā zāļu ceros, un Damijs un Spots sekoja, palēkdamies augstu virs zāles, izstiepuši kaklus un grozīdami galvas, pūlē-iamies taciņās ieraudzīt bē­goša zaķa kažociņu pazibam.

Rovers pēkšņi ieķilk tējās un metās uz zāļu ceru, no kura ar graciozu lēcienu iztrūkās zaķis. Tas vairs nebija nožēlojamais, bailēs trīcošais radījums, kas meklēja patvērumu zālē. Tagad tā ausis bija taisni izslējušās un skrējiens drošs. Zaķis trīs reizes palēcās, it kā lai saņemtos, tad izstiepās un kā bulta traucās uz caurumu žogā.

Damijs ar Spotu klusām metās pakaļ zaķim. Damijs skrēja, savilkdamies un izstiepdamies kā šaujamais loks; viņa galva neatkarīgi no šīm kustībām tiecās uz priekšu niknā neatlaidībā. Dažus pirmos jardus viņš lēca rāvieniem, ar milzīgu piepūli, tad sasniedza īsto ātrumu un skrēja ritmiski un viegli.

Cieši aiz viņa tādā pašā gaitā sekoja Spots un tālāk aizmugurē Rovers, riedams un ķilkstēdams, garajai spalvai plandoties, pūlējās neizlaist viņus no acīm un lauzās caur kuplo zāli, it kā tā tīši kavētu viņu.

Zaķis, ko suņa pirmais uzbrukums vēl nebija pārāk nobaidījis, bēga pa taku, ausis taisni izslējis, galvu pa­cēlis. Šad tad palēkdamies, tas skrēja žoga cauruma virzienā, kamēr mani un Endija kliedzieni to izbiedēja, tad cirtās sānis un, ausis pieglaudis, lai paslēptos, caur zāli drāzās projām. Damijs, kas cieši sekoja zaķim, spēji apsviedās apkārt tā, ka smiltis vien pajuka viņam zem ķepām un apbēra Endija jūrnieka žaketi un roku, ar ko viņš sargāja seju.

Spots, kurš bija palicis mazliet aizmugurē, panāca Damiju un klupa virsū medījumam, taču zaķis zibenīgi izvairījās un šāvās atpakaļ starp abiem suņiem. Damijs no jauna pilnā sparā metās pakaļ zaķim un mēģināja satvert to zobos. Tomēr zaķis atkal izvairījās un nu jau galīgi pārbiedēts drāzās pāri aplokam, un abi suņi sekoj a.

— Nepalaid viņu! Ķer viņu! — es kliedzu, lēkdams pa zāli viņiem pakaļ.

Džo, skriedams no sāniem, sauca:

— Ņem viņu, sunīt! Ņem viņu!

Aploka vidū Damijs atkal gandrīz jau noķēra zaķi, pēc tam Spots šķērsām izskrēja tam pretī, bet zaķis pa­sitās nostāk, un Spots, ar visu sparu skriedams, nespēja noturēties un aizkūleņoja sānis. Zaķis šāvās uz brik­šņiem, un Damijs ar katru lēcienu tuvojās tam.

Spots skrēja tieši uz brikšņiem, un, kamēr Damijs apmeta līkumu, viņš drāzās pakaļ zaķim tējas krūmu un paparžu smalcē, nemazinādams ātrumu.

— Tur viņš pazaudēs zaķi, — Džo elsoja, pienācis pie manis.

Mēs stāvējām un skatījāmies uz brikšņiem, un piepeši no turienes atskanēja spalgs kauciens, tad vēl otrs, dobjāks, pēc tam iestājās klusums.

— Viņš ir uzdūries, — es bailēs iekliedzos, vērda­mies uz Džo un izmisīgi cerēdams, ka viņam būs kāds cits izskaidrojums.

— Tā izskatās, — Džo piekrita.

— Viņš būs beigts, — teica Endijs baiļpilnā balsī.

— Stāvi klusu! — uzbrēca Džo.

Mēs pārmeklējām brikšņus, līdz atradām Spotu. Viņš gulēja papardēs ar asiņainām krūtīm, un blakus slējās asinīm notraipīts sprungulis, uz kura viņš bija sadūries. Tas bija papardēs paslēpies nolūzis zars, ass kā duncis.

Mēs apklājām suni ar zariem, kamēr to vairs neva­rēja redzēt, tad gājām mājup. Es neraudāju, līdz sastapu tēvu ratnīcā un viņam visu izstāstīju.