Alans Maršals - ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

— Viņš pastāvīgi mani ķircina.

— Nu, tas nav labi, — tēvs gausi novilka, lūkoda­mies zemē. — Kas būs tavs sekundants?

— Fredijs Hoks.

— Jā, — tēvs norūca pie sevis, — tas ir kārtīgs zēns. — Tad piebilda: — Tev laikam gribas paspēko- ties. — Viņš palūkojās manī. — Tu taču nestaigā ap­kārt, strīdu meklēdams, vai ne, dēls? Man tas nepatiktu.

— Nē. Viņš mani aiztiek.

— Es saprotu, — tēvs sacīja. Viņš paskatījās uz zirgu. — Pagaidi, kamēr es aizvedīšu kumeļu.

Es vēroju, kā viņš atraisa zirgam krūšu siksnu un nomet atsaites; tad nokāpu no žoga un gaidīju tēvu pie staļļa durvīm.

— Nu tad aprunāsimies, — viņš sacīja, iznācis ārā. — Cik liels ir tas Makintairu puika? Es viņu neatceros.

— Lielāks par mani, bet Fredijs domā, ka viņš esot bailīgs,

— Jā, — tēvs prātoja. — Bet kas notiks, ja viņš tevi sasitīs? Viņš var sasist tevi zili melnu, kamēr tu tiec viņam klāt, Varbūt tu viņam vienreiz iekrausi, bet, ja viņš trāpīs tev pa zodu, tu apvelsies kā kūlenis. Un ne jau tāpēc, ka tu nespētu cīnīties, ievēro to! — viņš steidzās piebilst. — Tu esi no tiem, kas iet kā kuļma­šīna. Bet kā tu noturēsies kājās? Kā tu varēsi tai pašā laikā balstīties uz kruķiem un zvelt viņam?

— Ja es esmu zemē, tad viss kārtībā, — es dedzīgi apgalvoju. — Tad es viņu nogāzīšu no kājām. Viņš man neizspruks.

— Bet kā būs ar tavu muguru?

— Mugurai nekas nekait… Nesāp. Ja viņš man iespertu, tad sāpētu, bet es gulēšu uz muguras.

Tēvs izvilka pīpi un domīgi vērās uz pirkstiem, stampādams galviņā tabaku.

— 2ēl, ka tu nevari ar viņu kaut kā citādi cīnīties. Kā tu šauj ar «kaķeni»?

— O! Ar «kaķeni» viņš ir meistars. — Es steidzīgi paskaidroju. — Viņš var trāpīt zīlītei pāri ceļam.

— Varbūt ar nūjām?

— Ar nūjām? — es iesaucos.

— Jā, cīņa ar nūjām tev būtu izdevīgāka. Rokas tev stiprākas nekā viņam. Tu varētu apsēsties zālē viņam

pretī un cirst ar nūju. Kad viņi sacīs: «Sākt!» — vai ko nu viņi saka, gāz viņam, cik stipri vari. Ja viņš ir bailīgs, kā tu saki, tad padosies pēc pirmā sitiena.

— Bet ja viņš negrib cīnīties ar nūjām?

— Tev viņš kaut kā jāpiedabū, — tēvs paskaidroja.. — Ja viņš stīvējas pretī, nosauc viņu, zēniem dzirdot, par zaķapastalu. Uz šī āķa viņš uzķersies. Rīkojies uz­manīgi. Nezaudē savaldību. Iecērt viņam pa pirkstiem, ja vari. Ja viņš līdzīgs savam vecajam, tad ir īsts ziepju burbulis. Es viendien redzēju viņa veco lejā, krodziņā. Vīstīja dūres, it kā taisītos mesties kādam virsū. Bet, kad vecais Railijs aicināja viņu ārā, zālē, viņš aprima. Zēns būs tāds pats. Redzēsi, kādu seju viņš rādīs, kad tu pateiksi, ka necīnīsieties ar dūrēm, bet ar nūjām.

Vēlu vakarā es redzēju pa vajējām savas guļamista­bas durvīm, ka tēvs sarunājās ar māti, kura lāpīja manas zeķes, un dzirdēju viņa vārdus:

— Mums viņš jānorūda, Mērij. Tu to zini. Viņam jāiemācās paciest sitienus, kaut arī tas būtu sāpīgi. Ja viņu no tā pasargāsim, tikpat galu galā viņu sitīs no aizmugures un krietni vien. Labi tas nav, bet ko lai dara. Mums vairs nevajag rūpēties par zēnu, mums jā­rūpējas par vīru. Es gribu, lai viņš šoreiz cīnās, kaut arī risks ir liels. Vai nu jāriskē ar viņa sprandu vai jāsa­lauž viņa sirds. Tad jau labāk riskēt ar viņa sprandu. Vismaz es tā domāju. Varbūt es maldos, bet esmu ar mieru likt uz spēles visu, kas man ir, un apgalvot, ka , man taisnība.

Māte kaut ko piebilda, un tēvs turpināja:

— Jā, zinu, zinu. Mums tomēr jāuzņemas šis risks. Es baidos ļoti, tomēr domāju, ka ļaunākais šoreiz var būt puns galvā un daži pušumi. — Tēvs brīdi klusēja, tad piemetināja: — Es gan negribētu būt tas Makintaira puika, — atmeta galvu un viegli iesmējās. Lampas gaisma krita viņam sejā, un māte raudzījās viņā ilgi un vērīgi.

Kaujas vienmēr notika pēc stundām. Tajās dienās, kad bija paredzēta kāda cīņa, visus bērnus pārņēma uztrau­kums un sasprindzinājums, meitenes pastāvīgi draudēja «pateikt» un skolas pazīstamās «sūdzētājas» tika tā no­strostētas, ka apvainotas sapurināja savas peļastītes un aizgāja, degunus pacēlušas, bet tie skolnieki, kas nici­nāja sūdzēšanos, nikni noskatījās viņām pakaļ.

Taču vajadzēja daudz drosmes, lai nosūdzētu, jo gandrīz visai skolai patika cīņas, un meitenes ar «sūdzē­tāju» slavu dažas reizes pagājās līdz skolas durvīm, it kā taisīdamās iet «pateikt», bet tur, nevarēdamas sa­ņemties, apstājās un izmeta pa ļaunai piezīmei par nejaukajiem zēniem, kas viņas novērojot.

Meitenes nebija klāt cīņās, jo visi uzskatīja, ka viņas ir pārāk maigas tik brutālam skatam, taču viņas lūkojās no tālienes un satrauktas lādējās — tā Megija Maligena man stāstīja.

Megija vienmēr noskatījās cīņas. Šoreiz viņa nāca barā ar zēniem, kas ielenca mani, ejot uz Džeksona aploku, un izdevīgā brīdī apliecināja man savu uzticību, steigšus pačukstēdama:

Ja viņš piekaus tevi, es piekaušu viņa māsu!

Nekādi citi vārdi nebūtu skaidrāk pierādījuši, ka viņa stāv manā pusē.

— Es viņu miltos samalšu, — es pārliecinoši sacīju.

Par cīņas iznākumu es nešaubījos. Pats vairāk likos ieinteresēts skatītājs nekā galvenā persona notikumā, kam tik dedzīgi gatavojās mani atbalstītāji. Bija pilnīgi skaidrs, cik piekritēju katram cīnītājam. Ikvienam zē­nam tika jautāts, kurai pusei viņš pieslejas, un skolēni sadalījās gandrīz līdzīgās daļās.

Stivs Makintairs sākumā noraidīja cīņu ar nūjām, taču visi zēni, kas dzirdēja šo ierosinājumu, uzņēma to ar tādu sajūsmu, ka viņam bija neērti atteikties, it īpaši pēc tam, kad es nosaucu viņu par zaķapastalu un «apzī­mēju par gļēvuli», tas ir, uzsitu trīsreiz uz ploca, skan­dēdams: — Viens, divi, trīs, tev bailēs kājas trīc.

Tā palikām pie nūjām, un Fredijs Hoks nogrieza man skaistu jo skaistu. Tā griezta no akācijas, ko neesot apgrauzuši kāpuri — Fredijs man stāstīja kā īsts lietpratējs. Nūja bija trīs pēdas gara un vienā galā resnāka.

— Turi aiz tievā gala, — Fredijs pamācīja. — Savi- cini tā, it kā tu taisītos sist govij. Trāpi viņam aiz auss, tad cērt otrreiz pa degunu.

Es klausījos Fredijā ar bijību, pārliecināts, ka nav pasaulē nekā tāda, ko viņš nezinātu.

— Aiz auss ir laba vieta, — es piekritu.

Spiegi nēsāja ziņas no viena pretinieka pie otra. Runāja, ka Stivs sitīšot ar tādu vēzienu, «it kā skaldītu malku».

— Būs tikai divi gājieni, — Stivs lielījās. — Es gā­zīšu viņam, un viņš gāzīsies zemē.

— Muldoņa! — Fredijs šos vārdus uzņēma nicīgi. — Diez ko tad Alans darīs, kamēr Stivs viņu zilinās!

Fredijs un Džo Kārmaikls, mani sekundanti, bija iz­mērījuši nūjas, saliekot abas kopā, lai nevienam no mums nebūtu priekšrocību.

Kad mēs visi sapulcējāmies Džeksona aplokā aiz lielā celma, Sliva piekritēji stāvēja ap viņu blīvā barā. Megija Maligena sacīja, ka Stivs labprāt laistos projām. Bet Fredijs tā nedomāja.

— Stivs vislabāk cīnās, kad sāk kaukt, — viņš sa­cīja man, — bet vēl viņš nekauc.

Iekams mēs abi apsēdāmies viens otram pretī, Stivs novilka svārkus, uzlocīja krekla piedurknes un iespļāva saujās. Tas likās iespaidīgi visiem, izņemot Megiju Ma- ligenu, kurai šķita, ka Stivs plātoties.