Alans Maršals - ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

Nedēļu pirms skolas beigām pa pastu pienāca gara, brūna, man adresēta aploksne. Tā bija nodota tēvam, nu viņš kopā ar Mēriju un māti gaidīja virtuvē, kad es, pārnācis no skolas, to attaisīšu.

Viņi stāvēja man apkart, kamēr es atplēsu aploksni un izvilku salocīto papīru.

Cienījamais kungs,

Atļaujamies paziņot, ka Jums piešķirta pilna sti­pendija . ..

— Man piešķirta stipendija! — es neticīgi iesaucos, uzlūkodams savējos, it kā paskaidrojumu gaidot.

— Parādi man! — sacīja tēvs, izņemdams vēstuli man no rokām.

— Patiešām piešķirta! — viņš saviļņots iesaucās, izlasījis vēstuli. — Ņem, izlasi! — Viņš pasniedza vēs­tuli mātei. — Vai tu tam vari ticēt? Tur rakstīts, ka viss kārtībā. Padomā tikai — stipendija! Kam varēja prātā ienākt, ka viņš dabūs stipendiju? Es nespēju tam ticēt. — Viņš pagriezās un uzsita man pa muguru.

— Labi, dēls. Tu esi brašs zēns. — Tad sacīja mātei:

— Kas tā ir par stipendiju? Paskatīsimies. Kas no viņa iznāks?

— Grāmatvedis, — teica Mērija, kas mātei pār plecu skatījās vēstulē. — Grāmatvedim ir pašam savs kabinets un viss kas.

— Kurš ir grāmatvedis mūsu apkārtnē? — vaicāja tēvs, meklēdams paskaidrojumu šim vārdam. — Vai cilvēks, kas kārto rēķinus lielajā veikalā Balungā, it grāmatvedis?

— Nē, — māte noteikti apgalvoja. — Protams, nē. Tas ir rēķinvedis. Grāmatvežiem jābūt ļoti gudriem.

— Varbūt misters Braiens ir grāmatvedis, — iemi­nējās Mērija. — Tas, kas strādā sviesta rūpnīcā. Runā, ka viņš saņemot sešas mārciņas nedēļā.

— Tie runātāji melo, — tēvs nosprieda. — Es nedo­māju, ka pat pārvaldnieks saņem tik daudz. Aiziešu pie viņa un uzzināšu, kas īstenībā ir grāmatvedis. Lai nu kā, bet šķiet, ka mūsu raizēm gals. Ja Alans kādreiz pelnīs sešas mārciņas nedēļā, tad viņš var būt lepns.

Tēvs veltīgi nekavēja laiku. Viņš apsegloja zirgu un devās uz rūpnīcu. Vēlu pēcpusdienā viņš atgriezās ar jaunām, pārsteidzošām ziņām — Viljems Fosters neesot izturējis pārbaudījumu.

— Tas tiesa! — tēvs iesaucās, nespēdams slēpt uz­traukumu. — Es satiku misis Fosteru, un viņa man sacīja — it kā tas būtu kaut kas brīnišķīgs! — viņa saņēmusi vēstuli, kurā teikts, ka Viljems varot likt eksāmenus nākošgad. Jums vajadzēja redzēt, kāda viņa izskatījās, kad es viņai pateicu par Alanu!

— Satiku arī Braienu, — tēvs turpināja. — Tev taisnība, Mērij, viņš patiešām ir grāmatvedis. Un viņš pastāstīja man, ka visaugstākās kategorijas grāmatveži pelnot pāri par sešām mārciņām nedēļā, kaut gan — ko var zināt — varbūt viņš melsa. Tā vai citādi, bet viņi strādā lielajās sabiedrībās — naftas sabiedrībās un tam­līdzīgās vietās. Grāmatveži liek burtus pēc sava vārda —• pagaidiet, es sameklēšu. Es tos norakstīju uz lapiņas,

Viņš brītiņu rakņājās pa kabatu, kamēr atrada mek­lēto papīrīti.

— Vienu mirklīti! Es to norakstīju, kamēr Braiens man stāstīja. Te tas ir — V. G. I. L., un tas nozīmē — te man pierakstīts — Valsts grāmatvežu institūta licen- ciāts, lai nu tas būtu, kas būdams. Maz esot tādu cil­vēku, kam šie burti, tā Braiens saka. Pēc viņa vārdiem tā likās, ka ir ļoti svarīgi dabūt šos burtus …

Tēvs atzinīgi palūkojās manī.

— Es gan nebiju domājis, ka piedzīvošu dienu, kad Alans rakstīs burtus pēc sava vārda.

Un pēkšņā jūtu uzplūdumā viņš pacēla mani, lielu zēnu, uz rokām un cieši apskāva.

Tajā vakarā viņš piedzērās un klaigādams nāca mājās, kad mēs visi jau gulējām, un es dzirdēju, ka māte bažīgi jautāja:

— Kāvies?

— Nē, — tēvs atteica, — daži belzieni, vairāk nekas.

Visu nākošo nedēļu tēvs un māte vakaros ilgi palika augšā, runāja un rēķināja uz papīra, un es zināju, ka viņi apspriež manu nākotni.

— Alan, mēs ar mammu nolēmām, ka pārcelsimies visi uz Melburnu, — tēvs man kādu dienu pavēstīja. — Paies laiciņš, kamēr visu nokārtosim, bet tad ņemsim savas mantiņas un laidīsimies. Tava nākotne ir tur, ne­vis te. Es dabūšu darbu; tas būs viegli. Un tu varēsi strādāt kādā kantori, kamēr izmācīsies par grāmatvedi. Kurā katrā kantorī tevi pieņems, kad uzzinās, ka tu dabū stipendiju. Man jau šeit arī tik labi neiet. Un būs vēl sliktāk, automašīnu sajodas arvien vairāk. Šodien es redzēju astoņas vai deviņas. — Tad viņš piebilda: — Vai tev patiks braukt projām no šejienes?

— Jā, — es atbildēju. — Mācīdamies par grāmat­vedi, es kļūšu arī par rakstnieku. Tas būs lieliski, tā man liekas.

— Man arī tā liekas, — tēvs piekrita.

Taču, kad vēlāk visu pārdomāju vienatnē, man pie­peši šķita, ka nespēšu atstāt mežu, no kura es gluži ne­izprotamā veidā esmu smēlies sev spēkus. Nekad nebiju redzējis pilsētu. Tagad iedomās skatīju to kā milzīgu, sarežģītu mašīnu, ap kuru rosījās veseli bari V. G. I. L. ar savām virsgrāmatām un sauli neredzējušām sejām. Šī doma nomāca mani, un es uzmeklēju Džo, kas lika trusīšiem cilpas mežā aiz savas mājas.

Kad pastāstīju viņam, ka drīz pāriešu dzīvot uz Mel­burnu, viņš sacīja, domīgi lūkodamies uz cilpu, ko turēja rokā:

— Tev ir laimējies; par to nav šaubu. Bet tev jau vienmēr laimējas. Vai atceries, ka reiz noķēri divus trusīšus vienā cilpā?

— Jā, — es priecīgi sacīju, atminēdamies šo gadī­jumu.

Mēs apsēdāmies blakus zālē un runājām par Mel­burnu un turienes tramvajiem, un tūkstošiem cilvēku, un par to, ka es pelnīšu sešas mārciņas nedēļā.

— Vislabākais ir tas, — prātoja Džo, — ka tu varēsi aiziet uz muzeju, kad vien gribēsi. Stāsta, ka tur esot viss kas.

— Domāju gan, — es sacīju. — Domāju, ka aiziešu uz turieni, tomēr es gribu rakstīt grāmatas. Melburnā ir liela bibliotēka. Tur es gribu iet.

— Tev vajadzēs atteikties no jāšanas. Melburnā zirgi izzudīs vēl ātrāk nekā citur.

— Jā, tas ir pats sliktākais, — es piekritu, atkal juzdamies nomākts. — Bet ar tramvaju var aizbraukt, kur tikai grib.

— Nesaprotu, kā tu ar saviem kruķiem tur tiksi galā, — Džo sprieda. — Tādā cilvēku drūzmā …

— Kruķi! — es nicīgi atvairīju šo domu. — Kruķi ir tīrais sīkums! …