Alans Maršals - ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

Kad piejāju pie vārtiem, tēvs līkņāja ap segliem, kas atradās zemē pie šķūņa. Viņš mani neredzēja. Apstājos pie vārtiem, brīdi lūkojos viņā, tad iesaucos:

— Ehē!

Tēvs neizslējās, tikai pagrieza galvu un paskatījās uz vārtiem sev aiz muguras. Brīdi viņš palika šādā pozā, un es smaidīdams lūkojos viņā, tad viņš lēnām atlieca muguru un vēl vērās manī klusēdams.

— Tu, Alan! — viņš sacīja, apvaldīdams balsi, it kā es sēdētu zirgā, kas var satrūkties no viņa balss un aizaujot.

— Jā, — es atsaucos. — Nāc paskaties uz mani. Redzi! Vai atceries — tu teici, ka es nekad nevarēšot jāt? Tagad skaties! — Ehei! — Es iekliedzos tāpat kā dažreiz tēvs, jādams uz strauja zirga, un noliecos seglos uz priekšu, veselās kājas papēdi ātri un asi iecirzdams Mēnestiņam sānos.

Baltais ponijs metās uz priekšu ar īsiem, spraigiem lēcieniem, kamēr uzņēma vienmērīgu skrējienu. Es varēju redzēt, ka viņa celis izšaujas zem pleca un atrau­jas atpakaļ kā virzulis, jutu viņa traukšanos uz priekšu un plecu kustību pie katra soļa.

Aizjāju gar mūsu žogu līdz akāciju pudurim, tad pierāvu pavadu un atliecos, kad ponijs pēkšņi it kā pietupās, griežoties uz vietas apkārt.

Akmeņi vien pajuka uz visām pusēm; ponija galva gan pacēlās, gan nolaidās, kamēr viņš atguva ātrumu; tad es atkal joņoju atpakaļ, bet tēvs kā neprātīgs skrēja uz vārtiem.

Pajāju viņam garām, un mana roka ar pavadu kus­tējās uz priekšu un atpakaļ līdzi Mēnestiņa galvai. At­kal apkārt un atpakaļ, un tad Mēnestiņš spēji apstājās pie pašiem vārtiem. Viņš kāpās atpakaļ dižodamies, mētādams galvu, un viņa sāni cilājās kā plēšas. Trok­šņainā elpa, kas plūda no viņa izplestajām nāsīm, seglu čīkstoņa, laužņu šķindoņa, — tik bieži es biju ilgojies dzirdēt šīs skaņas, sēžot strauja zirga mugurā, un tagad es dzirdēju tās un saodu auļojot sasvīduša zirga sviedrus.

Palūkojos uz tēvu un pēkšņi ar bažām pamanīju, ka viņš gluži bāls. Māte bija iznākusi no mājas un skrēja pie mums.

— Kas noticis, tēt? — es steigšus jautāju.

— Nekas, — tēvs atteica. Viņš raudzījās zemē, un es varēju dzirdēt viņa elpu.

— Tev nevajadzēja tā skriet uz vārtiem, — es sa­cīju. — Tu esi aizelsies.

Tēvs vērās manī un smaidīja, tad pagriezās pret māti, kura tuvojās viņam ar izstieptu roku.

— Es redzēju, — viņa teica.

Brīdi viņi lūkojās viens otram acīs.

— Viņš ir tieši tāds kā tu, — māte sacīja tēvam, tad pievērsās man: — Tu pats iemācījies jāt, Alan?

— Jā, — es atbildēju, noliekdamies Mēnestiņam uz kakla, lai mana galva būtu tuvāk viņiem. — Es mācījos gadiem. Tikai vienu reizi nokritu; tas bija vakar. Vai tu redzēji, kā es apgriezos, tēt? — es jautāju tēvam. — Vai tu redzēji, kā es viņu apsviedu riņķī? Kā tev liekas? Ko tu saki, vai es protu jāt?

— Jā, — tēvs apstiprināja. — Tu labi jāj; proti valdīt pavadu un stingri sēdi. Kā tu turies? Paradi man!

Es paskaidroju, kā turos pie seglu jostas, pastāstīju, kā jāju Mēnestiņu dzirdīt un ka varu uzkāpt un nokāpt ar kruķu palīdzību.

— Kruķus atstāju skolā, citādi es tev parādītu, — es sacīju.

— Nekas … Citreiz. .. Vai tu jūties droši seglos?

— Kā uz krēsla.

— Mugura tev nesāp, Alan? — jautāja māte.

— Nē, nemaz, — es apgalvoju.

— Tu taču vienmēr būsi ļoti uzmanīgs, vai ne, Alan? Man patīk redzēt tevi jājam, bet nepatiktu redzēt, ka tu krīti.

— Es būšu ļoti uzmanīgs, — es apsolīju, tad pie­bildu: — Man jājāj atpakaļ uz skolu, es nokavēšos.

— Klausies, dēliņ, — tēvs sacīja, nopietni mani uz­lūkodams. — Mēs zinām, ka tu proti jāt. Tu aizdrāzies gar vārtiem kā vējš. Bet tā tev nevajag jāt. Citādi ļaudis teiks, ka tu esi lielībnieks. Domās, ka tu neproti apieties ar zirgu. Labam jātniekam nevajag ālēties kā kucēnam, kas ticis vaļā no ķēdes, lai tikai parādītu, ka viņš prot jāt. Labam jātniekam nekas nav jāpierāda. Viņš rūpīgi iepazīstas ar savu zirgu. Dari to. Rīkojies mierīgi. Tu proti jāt — tas ir labi, bet nevajag to pārvērst par izrādi. Auļot var uz taisna ceļa, bet tā, kā tu jāj, zirgu var sabeigt drīz vien. Ar zirgu ir tāpat kā ar cilvēku: no viņa visvairāk labuma, ja ar viņu pienācīgi apietas. Un tagad jāj soļos atpakaļ uz skolu, krietni noberz Mēnestiņu un tikai tad palaid.

Viņš brīdi klusēja, domās nogrimis, tad piebilda:

— Tu esi labs zēns, Alan. Tu man patīc, un, pēc manām domām, tu esi labs jātnieks.

Uz ceļiem sāka parādīties automobiļi. Putekļu vērpe­tēm griežoties, tie traucās pa šosejām, kas bija paredzē­tas ratiem ar dzelzi apkaltiem riteņiem. Automobiļi iegrauza grambas ceļa segumā, šaujoties garām ratiem, šķieda asas grants gūzmas pret dubļu aizsargiem un taurēdami izbaidīja un izkliedēja lopu barus. Auto­mašīnām bija lielas acetilēna lampas, misiņa radiatori un stāvi, iespaidīgi vēja stikli, aiz kuriem vīri putekļu mēteļos, ar brillēm uz acīm, pieliekušies vērās uz priekšu un cieši turēja stūres ratus, reizēm rīkoda­mies ar tiem kā ar grožiem.

Zirgi kāpās atpakaļ vai rāvās uz priekšu, iztrūku­šies no garām braucošo mašīnu dūmiem un trokšņa, un, kad beidzot izdevās apturēt tos tālu ceļmalas zālienē, vīri, ratos piecēlušies kājās, neganti lādējās, no­skatīdamies, kā putekļi lēnām nosēdās uz ceļa.

Fermeri atstāja aploku vārtus vajā, lai izbiedētos zirgus, kas negribēja klausīt grožiem, varētu nobraukt tālāk no ceļa, un tie trīcēja un slējās pakaļkājās, kamēr mašīnas aizdrāzās garām.

Pīters Finlijs vairs nebija misis Kerusersas zirgu puisis. Viņš bija šoferis, valkāja uniformu un cepuri ar nagu un stāvēja, papēžus kopā salicis, kad vēra vaļā durvis, lai izlaistu misis Kerusersu ārā.

— Kāpēc jūs aizņemat visu ceļu? — tēvs kādu dienu viņam noprasīja. — Vai ceļš jums pieder? Visiem jābēg malā, zālē, kad jūs braucat garām.

— Mašīnu nevar nobraukt no ceļa kā zirgu, —• Pīters viņam paskaidroja. — Man jāpaliek uz šosejas, un vietas ir tikai vienam.

— Jā, un šis viens ir misis Kerusersa, — tēvs nikni noteica. — Nu jau ir tik tālu, ka es baidos izbraukt jaunu zirgu uz ceļa. Ja man būtu zirgs, kas nebēgtu no mašīnas, es brauktu jums taisni virsū.

Pēc šīs sarunas Pīters vienmēr apstājās, kad tēvs gribēja pabraukt garām ar jaunu zirgu, taču pat tad zirgs metās sānis, zālē, kaut gan tēvs lādēdamies turēja grožus.

Viņš necieta automobiļus, taču sacīja man, ka tie nu palikšot šeit uz visiem laikiem.

— Kad tu būsi tik vecs kā es, Alan, — viņš sacīja, — tev vajadzēs iet uz zooloģisko dārzu, ja gribēsi re­dzēt zirgu. Zirga dienas ir skaitītas.

Tēvs tagad dabūja mazāk zirgu iebraukšanai, bet cenas cēlās, tomēr viņam izdevās iekrāt desmit mārci­ņas un nopirkt dažas burkas brūnas ziedes, ar ko māte ieberzēja man kājas. Tas bija amerikāņu ārstniecības līdzeklis pēc «Viavi metodes», un tirgotājs, kas tēvam to pārdeva, bija apgalvojis, ka, lietodams to, es izvese­ļošoties un varēšot staigāt.

Mēnešiem ilgi māte masēja manas kājas, iztukšo­dama ziedes burkas citu pēc citas, kamēr visas bija cauri.

Tēvs jau no paša sākuma nebija šīm zālēm ticējis, «bet kā muļķis cerējis uz brīnumu», kā viņš ar rūgtumu atzina, kad māte pateica, ka ziede izbeigusies.

Viņš jau bija mani brīdinājis, ka zāles var ari nelī­dzēt, un es nejutos vīlies.